1931. gada 28. jūnijā - 2012. gada 26. septembrī
Lidijas Rutas Bormanes dzīvesstāsts
Lidija Ruta Bormane dzimusi 1931. gada 28. jūnijā Gaigalavas pagastā, Rēzeknes rajonā. Lidijas vecākiem piederēja lielas lauku mājas. Lidijai bija brālis, dzimis 1925. gadā. Kad Latvijā ienāca padomju armija, brālis saņēmis pavēsti, ka jāiet dienēt, un devies pie mežabrāļiem. Viņš miris lēģerī.
Tēvs Roberts Bormanis, par kuru Lidija runāja ar lielu mīļumu, miris 1935. gadā no vēža. Viņš nomira mājās, un tēva slimības laikā Lidijai ļoti paticis dzīvoties pie viņa gultā. Kad tēvs no meitiņas runāšanas noguris, viņš saucis mammu, lai izceļ bērnu no gultas. Lidijas māte Emīlija Saulēviča (pirmslaulību uzvārds) apprecējās otrreiz, un Lidijai ir pusmāsa – Velga Ozoliņai, kurai šobrīd ir 70. gadi. Māte mirusi 1995. gadā.
Pēc kara Lidija palīdzēja mežabrāļiem un rakstīja dzejoļus, izmantodama segvārdu Liesma. Dzeju viņa sākusi rakstīt 14 gadu vecumā, jo, pašas vārdiem runājot, „gribēju tikt līdz dvēseles dziļākajai būtībai. Dzejā nekad nemeloju”. 16 gadu vecumā meiteni arestēja. Kratīšanā atrada viņas dzejoļus. Lidija teica, ka sakarus ar mežabrāļiem viņa esot varējusi noliegt, bet savu rokrakstu – nē. Viņu aizveda uz Baltinavu, kur pratināja un spīdzināja, taču Lidijai izdevās aizbēgt, jo pratinātājs izgāja no telpas, neizslēdzis durvis. Lidija devās pa tām laukā, arī parādes durvis izrādījās vaļā, un viņa iebēga kartupeļu laukā. Sacēlās tracis, visi skraidīja pa ielu, bet meitene līda pa kartupeļu vagu uz meža pusi. Un viņai izdevās aizbēgt!
Divus gadus Lidija slēpās pie radinieces – vecāsmātes māsas – Jaunjelgavā. Viņu atkal atrada pēc dzejoļiem – mežabrāļu iznīcināšanas operācijā pie viena nošautā tika atrasti Lidijas dzejoļi. Lidiju arestēja, aizveda uz Rēzekni, kur sita un spīdzināja. Piecas dienas un naktis viņa stāvēja kājās, pratinātāji neļāva apsēsties, nedeva dzert. Meiteni apsargāja klasesbiedrs, un, kad neviena cita telpā nebija, Lidija lūdza iedot padzerties, taču viņš nedeva, jo to varot iztulkot kā sadarbošanos.
Lidijai piesprieda astoņus gadus nometnē. 1949. gadā viņa tika nosūtīta uz lēģeri Mordovijā. Barakā bija 30 politieslodzītās. Lidija atceras mūžīgo bada sajūtu, jo ēst esot gribējies vienmēr. Sievietes tika vestas kraut vagonus, un tur bijis kāds apsargs, kurš pirms vagonu izkraušanas devis viņām maizi ar speķi, sakot: „Meitenes ēdiet, citādi normu nevarēsiet izpildīt.” Reiz ziemā, kad bija jāved malka no meža, Lidija vadījusi zirgu pajūgu un pārtrūkusi streņģe. Ja jauns puisis – apsargs – nebūtu ar savu jostu to salabojis, viņa būtu nosalusi meža vidū, bet, ja kāda no ieslodzītajām būtu apsargu nosūdzējusi, arī viņš būtu nonācis lēģerī.
Kad ieslodzījuma laiks gājis uz beigām, lēģera priekšnieks dusmās kliedzis uz Lidiju: „Tu neesi pāraudzināta, tu netiksi uz Latviju, tevi nosūtīs uz 25 gadiem nometinājumā!” Lidija viņam vienmēr atteikusi, ka nekur citur nebrauks kā tikai uz Latviju. Un tā arī noticis.
Lidija atgriezās Latvijā 1956. gada aprīlī. Viņa dzīvoja Rīgā pie draudzenes Valentīnas Pokrotnieces, kuru pazina no pamatskolas laikiem. Valentīna esot teikusi: „Nāc pie manis, es tevis pazīstu, es nebaidos.” Lidija iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā, jo tobrīd viņai bija tikai 9. klašu izglītība. Pabeigusi tehnikumu, viņa divus gadus strādāja Popē par bibliotekāri, bet pēc tam iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes vakara nodaļā.
Lidija strādāja Rīgas bibliotēkās, galvenokārt tehniskajās, jo tur grāmatu bijis mazāk. Pensijā viņa aizgājusi kā inženiere informatore, jo šajā amatā varēja vairāk nopelnīt.
Savās atmiņās Lidija bieži kavējās pie Mordovijas dabas, pavasara, Ziemassvētku svinēšanas lēģerī, mūžīgās bada sajūtas un maizes kancīša uz guļvietas malas, ko bija nolicis kāds labs cilvēks un ko neviens nebija aizticis, kamēr Lidija atnāk no meža darbiem.
Pēc Lidijas Rutas Bormanes stāstītā pierakstījusi Benita Brūdere
Lidijas Rutas Bormanes stāstījumu lasiet un balsi klausieties ŠEIT!