Mājaslapa
2011.04.06 10:39
Rakstā pieminēta mūsu draudze14. martā Rīgas Lutera draudzes centrā norisinājās LELB Rīgas prāvesta iecirkņa konvents. Par konventā pārrunātajām aktualitātēm informē evaņģēliste Milda Klampe.
Rīgas prāvesta iecirkņa konventu 14. martā prāvests Linards Rozentāls iesāka ar vārdiem no Jāņa evaņģēlija: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (3:16,17)
Teologs Dītrihs Bonhēfers pirms 60 gadiem, neilgi pirms savas nāves, raksta: „Dievs, kas ir ap mums, ir Dievs, kas ir mūs atstājis. Kopā ar Dievu un Viņa priekšā mēs dzīvojam bez Dieva. Dievs pasaulē ir vājš un bezspēcīgs, un tas ir tieši tas vienīgais veids, kā Viņš ir ar mums un mums palīdz.”
„Šie vārdi ir ļoti neparasti un kontraversāli. Tie man lika domāt par robežām starp baznīcu un sabiedrību. Kas ir sabiedrība mums apkārt? Kas ir kultūra ap mums? Vai mums pret to ir jānostājas? Vai mēs esam mēs un sabiedrība – viņi? Savējie un svešie?” – šos jautājumus sev un visiem konventa dalībniekiem uzdeva prāvests L. Rozentāls. Jēzus dzīvē šāds īpašs brīdis, kad Viņam vajadzēja izvērtēt, izšķirties, ar ko runāt un ar ko ne, bija kanaāniešu sieviete, kas nāca no nešķīstajiem, neticīgajiem. Jēzus sākumā uzsvēra, ka Viņš ir sūtīts pie Israēla pazudušajām avīm, līdz sarunā notika kāds lūzums un Viņš padevās, taču ne pasaules spiedienam, bet Dieva aicinājumam. Pēc šīs satikšanās atklājās, ka cilvēku radītā pasaule stāv nevis pretī vai blakus Dieva valstībai, bet, kā teicis kāds teologs, tā atrodas žēlastības pasaules Dieva valstības iekšpusē. Jo „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem”.
Bet, domājot par to, ka Dievs aicina baznīcu palīdzēt visai cilvēcei tapt dziedinātai no grēka izraisītajām sekām – attiecību sabrukuma ar Dievu, sevi un citiem –, bet, redzot arī to, ka pati baznīca ir salauzta, ir ļoti sāpīgi to apzināties un tas skan kā skarbs pārmetums, taču tas liek mums arī domāt, ka tikai tas, kurš pats bijis salauzts un cietis, var pa īstam palīdzēt tiem, kas cieš, – atzina prāvests.
Jā, tam var piekrist ikviens, kam bijusi lielāka vai mazāka ciešanu pieredze. Bet, ja laikmets, kurā dzīvojam, ir ļoti nestabils un baznīca tikpat nestabila, tad var iznākt tā, ka „akls aklam ceļu rāda” un abi iekrīt grāvī. Un tad, protams, visi nonākam līdz Kristum kā vienīgajam atrisinājumam visa veida apjukumiem – baznīcas meklējumiem, kā palīdzēt, un sabiedrības meklējumiem, kā izdzīvot.
Garīdznieku darbs grupās, kur detalizēti varēja izrunāt, izspriest konkrētus jautājumus, piemēram: kas iepriekšējā gadā jūsu draudzes un mācītāja darbā ar sabiedrību ir izdevies; kādas ir bijušas grūtības šajā darbā; kādi ir iekšējie un ārējie šķēršļi šo darbu darīt vairāk un labāk, – atklāja un ļāva nodefinēt gan sevis kā garīdznieka, gan draudzes stāvokli sabiedrības vidū.
Daļa garīdznieku sevi un baznīcu joprojām izjūt kā vajātu, tādēļ tā veido attiecības ar sabiedrību kā baznīca, ko nepārtraukti kāds apdraud, un tādēļ mācītāji sevi vairāk pozicionē, izejot no cienīgtēva paradigmas, bet, kā atzina mācītājs Didzis Stilve, Lutera misioloģijas uzsvars tiek likts uz vispārējo priesterību – kā līdzīgi ejam pie līdzīgiem. Mācītājs iegūst vērtību kā misiologs tādā ziņā, ka pēdējā instancē izpilda Dieva misiju – glābj pasauli, izdalot Svēto Sakramentu.
Garīdznieki paškritiski atzina, ka šķērslis dialogam ar sabiedrību ir tas, ka liels uzsvars teoloģijā un kalpošanā tiek likts uz intelektuālo līmeni, ideju līmeni. Baznīca vairāk vai mazāk darbojas tikai ideju līmenī, kas ir vāciskā teoloģiskā mantojuma sekas. Baznīcai trūkst integrāla redzējuma, taču postmodernais laiks pats par sevi izvirza šo uzstādījumu; ja mums kā kalpotājiem visplašākajā spektrā tā trūks, varam pazaudēt izdevību uzrunāt lielu daļu sabiedrības un rūpēs par tīrību mācībā nocietināties par nepieejamu „aizmūra” baznīcu.
Pozitīvais ir tas, uzsvēra mācītājs D. Stilve, ka cilvēki joprojām nāk uz mūsu baznīcu, ir svarīgi, ka mēs viņus neaizraidītu, bet radītu dažādas iespējas kalpot, iesaistītu draudzes un ārpusdraudzes darbā. Šī realitāte mums jāuzskata un jāpadara par privilēģiju pašā baznīcā.
Prieks bija uzzināt, ka vairākas draudzes jau veic garīgo aprūpi pansionātos (aktīvākās – Lutera, Jaunās Ģertrūdes, Jēzus un Kristus draudze), skolās (Lutera, Pāvila un Doma draudze), slimnīcā (Lutera draudze), cietumā (Jaunās Ģertrūdes draudze). Tā ir ļoti vērtīga pieredze, ko līdzdalīja šo draudžu mācītāji un evaņģēlisti. Jo, kā zinām, daļā minēto iestāžu nav nokļuvusi tā pati veiksmīgākā sabiedrības puse, bet sabiedrības atstumtie, traumētie un pazemotie. Un pie šiem cilvēkiem nekādi neaiziesi vien ar sagatavotu, augsta līmeņa intelektuālu runu, bet vienīgi Kristus mīlestībā, kas „apklāj visu, tic visu, cer visu, panes visu. (Jo) mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.” (1Kor 13:7,8) Šie cilvēki ļoti precīzi to izjūt. Un mūsu Kungs vēl precīzāk to uzsver runā par pēdējo tiesu: „Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši.. Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.” (Mt 25:35,36) Kādas slimnīcas nodaļas galvenā ārste savam personālam ir aktualizējusi Evaņģēlija tālākos vārdus, pielikdama tos pie ziņdēļa atgādnei: „.. ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt 25:40)
Diskusijas arī vedināja domāt par to, ka jāmaina valodas izteiksmes veids, to akcentēja mācītājs Ivars Jēkabsons. Mēs vairs nevaram runāt ar cilvēkiem viņiem nesaprotamā valodā (vecajās valodas klišejās), bet mūžīgais jāietver mūsdienu cilvēkam saprotamā leksikā. Pati, strādājot pie Bībeles tulkojuma valodas, par to esmu domājusi ne reizi vien – kā atrast balansu starp vulgāru izteiksmes veidu un augsto biblisko stilu ne tikai Svēto Rakstu tulkojumā, bet arī skaidrojot Bībeli, terminus, jēdzienus visdažādākajām auditorijām un cilvēku kategorijām. Viena iespēja, kā to darīt, būtu radīt un veidot izdevumu, kas ne vien komunicē ar sabiedrību, dod iespēju cilvēkiem liecināt par Dieva darbu viņos un viņu dzīvē, bet arī veic izglītošanas darbu – skaidro kristietības jēdzienus cilvēkiem, kam tie sveši (citādi būsim uzrunājuši tikai draudzes auditoriju, bet ne citus līdzgaitniekus).
Kādu garīdznieku bažas par to, ka baznīcu apdraud jaunas un ne tik jaunas reliģiskas kustības, kliedēja atziņa, ka kristīgās draudzes jau kopš tās pirmsākumiem ir atradušās citu reliģiju un herēžu vidū, dažkārt tās arī ienākušas pašā baznīcā, tādēļ šodienas situācija Latvijā šajā ziņā, no vēsturiskā konteksta raugoties, nav neparasta. Ir gan tā, ka, ilgus gadus būdami aiz „dzelzs priekškara”, vairāk vai mazāk bijām izolēti no dažādu reliģiju tiešas klātbūtnes Latvijā, tādēļ arī lielākā daļa sabiedrības ir nesagatavota tikties ar tām „vaigu vaigā” gan mācības, gan prakses ziņā. Dažāda veida brīvība aizvien ir pārbaudījums, mudina izglītoties un izšķirties. Apustulis Pāvils iedrošina draudzi Korintā un arī mūs: „Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” (1Kor 11:19) Pēc Svētajiem Rakstiem, baznīcas pamats un stūrakmens ir Kristus pats (Mt 16:18; 1Pēt 2:6,7). Vai tā nav pamatatbilde uz jautājumu: kā uzrunāt sabiedrību, ar kuru mums nav nekā kopēja? Vienīgi – Kristus mācībā un tās darbībā – kalpojošā mīlestībā dažādos veidos dzīvē!
Evaņģēliste Milda Klampe
Publicēts: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=1156&start=