Mājaslapa
2010.09.30 19:30
Luterāņu baznīcas mūzikas tēvs faktiski ir Mārtiņš Luters. Katoļu baznīcā dziedājumus izpildīja koris, pie kam latīņu valodā. Dziedājumi galvenokārt bija polifoniski (daudzbalsīgi). Tas nozīmē, ka galveno melodiju Cantus firmus izpildīja gan soprāni, gan alti, tenori un basi. Tā kā M. Luters pārtulkoja Bībeli un liturģiju vācu valodā, bija nepieciešami arī dziedājumi vācu valodā, turklāt tādi, kurus varētu dziedāt visi dievlūdzēji. Tā pakāpeniski radās protestantu korāļi, kurus izpildīja ērģeļu vai trompešu un bazūņu kora pavadījumā. Melodiju izpildīja augšējā balss. Viens no slavenākajiem luteriskās baznīcas ērģelniekiem bija Johans Sebastjans Bahs, kurš pēc savas radošās būtības bija polifonās mūzikas ģēnijs. J. S. Baha daudzās kantātes un oratorijas, tāpat Mateja, Jāņa un Marka pasijas, tika rakstītas polifonā stilā, izņemot korāļu melodijas, kuras viņš izmantoja pasijās. Ir izdots 371 četrbalsīgs J. S. Baha korālis. Tie radušies laika periodā no 1765. līdz 1787. gadam un veidoti ar figurācijām un kontrasta polifonijas elementiem.
Klasicisma periodā, kad darbojās Jozefs Haidns (1732–1809), Volfgangs Amadejs Mocarts (1756–1791) un Ludvigs van Bēthovens (1770–1827), pamatā valdīja homofonais mūzikas stils (melodiju pavadījumos galvenokārt tika izmantota akordu faktūra vai uz tās balstīta ritmiska figurācija). Spilgti tika izdalītas trīs galvenās harmoniskās funkcijas – T, D un S. Tas nevarēja neietekmēt korāļu rakstības stilu. Pazīstamais latviešu komponists, ērģelnieks un baznīcas mūzikas speciālists Andris Vītoliņš uzskata, ka no 18. gs. otrās puses sākās liels baznīcas mūzikas pagrimums – ar „lēni čāpojošo, izlīdzināto ceturtdaļu primitivizēto ritmiku”[1]. Tas ir ļoti strīdīgs secinājums, jo tad jau to pašu varētu attiecināt arī uz Mocarta, Šūberta, Bēthovena, Lista u. c. laikabiedru sacerējumiem korim. Šāds rakstības stils vēl šodien satopams vācu korāļu harmonizējumos.
Zināmas korekcijas ieviesa romantiskais mūzikas stils. Galvenie romantiskās mūzikas pamatlicēji bija Feliks Mendelsons (1809–1847), Francis Šūberts (1797–1828), Roberts Šūmanis (1810–1856), Frederiks Šopēns (1810–1849), Ferencs Lists (1811–1886) u. c. Viņu mūzikas harmoniskā valoda kļuva krāsaināka – līdzās T D un S funkcijām šie komponisti plaši sāka izmantot blakus pakāpes: S II, TD III, S VI, D VII. Parādījās arī dažādi alterēti akordi.
Latviešu luterāņu draudzēs lietoja galvenokārt Vācijā izdotos melodiju krājumus, bet no 1839. gada visvairāk tika izmantota J. Punšeļa „Korāļu grāmata”. Tās lietošanu atbalstīja arī Valkas un Irlavas skolotāju semināru vadītāji J. Cimze un J. Bētiņš, kuri muzikālo izglītību bija ieguvuši Vācijā vai arī vācu skolotāju vadībā Latvijā. Bez šaubām, šajā grāmatā sastopamie korāļi bija primitīvi harmonizēti. Ar laiku baznīcas mūziķu progresīvākā daļa vairs nebija mierā ar šādu situāciju. Bija pienācis laiks jaunām vēsmām.
1862. gadā spilgts vācu romantiskās mūzikas pārstāvis Antons Rubinšteins nodibināja Pēterburgas Konservatoriju. Viņš bija tas, kas faktiski radīja krievu profesionālās mūzikas skolu. Pēterburgas Konservatorijā muzikālo izglītību ieguva latviešu klasiskās mūzikas pamatlicēji Jurjānu Andrejs un Jāzeps Vītols. Viņu skolotājs bija Nikolajs Rimskis-Korsakovs. Tātad abi mūsu profesionālās mūzikas pamatlicēji tika audzināti krievu romantiskās mūzikas tradīcijās. Jurjānu Andreja devums latviešu garīgajā mūzikai ir piecdaļīga „Garīgā kantāte” un vairākas garīga satura kora dziesmas.
Vislielāko un vēl līdz šim nepārspētu ieguldījumu latviešu garīgās mūzikas attīstībā ir devis Jāzeps Vītols. Viņš sacerējis kora dziesmas, kantātes un oratoriju, kuru pamatā ir Bībeles sižeti. Viens no komponista visnozīmīgākajiem darbiem garīgās mūzikas laukā ir luterāņu korāļu melodiju harmonizācijas, kas veidoja „Meldiju grāmatu”. Vītola dzīvesbiedre Annija Vītola raksta: „Kad tika cilāts un apsvērts pirmoreiz jautājums par jaunas „Meldiju grāmatas” izdošanu, Jāzeps Vītols piekrita šai idejai. Tas nebija vienīgais izšķirīgais moments šai tikšanās reizē: viņš arī neatteicās no piedāvātā darba – sastādīt grāmatu no jauna, revidēt vecās melodijas, komponēt pēc vajadzības arī jaunas. Šo uzdevumu veicot, viņam bija jāsatiekas ar daudziem draudzes ganiem... Mans vīrs kļuva neiecietīgs, kad lieta nonāca pie „Ļaujiet man, ļaujiet man” – viņš gribēja noteikti svītrot šo bezgaumīgo, raudulīgo melodiju no jaunā izdevuma, taču kungi tam pretojās; esot pārāk tautā iegājusi... Lai komponējot līdzās šai jaunu melodiju. Tas arī tika darīts. Rezultāts – veco, gaudulīgo dzied vēl šobaltdien, bet jaunā stāv neskarta.”[2] Jaunās „Meldiju grāmatas” pirmais izdevums iznāca Rīgā 1924. gada jūnijā un vēlākajos gados piedzīvoja vēl trīs atkārtotus un rediģētus izdevumus. Šajā grāmatā satopami gandrīz visi visvairāk lietoto korāļu harmonizējumi.
Tā kā J. Vītols bija Latvijas Konservatorijas dibinātājs un profesors, viņš ir izaudzinājis arī vairākas mūsu komponistu paaudzes. Konservatorijā ērģeļu klasi vadīja profesors Pauls Jozus, arī Pēterburgas Konservatorijas absolvents. Tajā laikā visi ērģelnieki mūzikas teoriju apguva kopā ar komponistiem pie profesora J. Vītola, kura skola, rakstības stils un autoritāte, bez šaubām, nevarēja neiespaidot arī viņa audzēkņu muzikālo domāšanu. Tas sakāms par Ādolfa Skultes, Bruno Skultes, Helmera Pavasara, Ādolfa Ābeles un daudzu citu latviešu komponistu jaunradi. J. Vītola „ Meldiju grāmata” kļuva par ērģelnieku visvairāk izmantoto mūzikas materiālu baznīcās un par paraugu komponistiem garīgās mūzikas sacerēšanā un harmonizācijā. Jāatzīmē, ka no 1926. līdz 1929. un no 1931. līdz 1936. gadam J. Vītols kā ārštata profesors lasīja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē lekcijas baznīcas mūzikas vēsturē.
Ne visi mūziķi, to starpā arī ērģelnieki, kuri nebija J. Vītola audzēkņi, atbalstīja šādu korāļu harmonizācijas stilu, iebilstot pret romantiķu harmoniju izmantošanu korāļu harmonizējumos. Pagājušā gadsimta 30 gados parādījās Jāņa Baha (Kārkliņa) „Korāļu grāmata”. Tā bija domāta tiem draudžu ērģelniekiem, kurus neapmierināja J. Vītola harmonizācijas. Jānis Bahs, acīmredzot iepazinies ar J. S. Baha 371 korāļa izdevumu, centās šo harmonizācijas stilu realizēt savā darbā. Diemžēl mūsu Baham trūka vajadzīgo zināšanu harmonizācijas un polifonijas jomā, kā arī talanta, tāpēc daudzu korāļu harmonizējumi ir samocīti un samāksloti, tomēr tie diemžēl ir atraduši vietu arī 1992. gadā izdotajā „Dziesmu grāmatā” (37 dziesmas). Nekādi nevaru piekrist Andrim Vītoliņam, kurš savā rakstā atļaujas apgalvot, ka ”Vītolam, savu korāļgrāmatu sastādot, nebija ne mazākās baznīcas mūziķa pieredzes. Un tā viņš bez lielākiem grozījumiem pārņem Punšela sakropļotos klasiskos korāļus, pievienojot tiem stilistiski galīgi nepiederīgas Rimska-Korsakova harmonijas”[3]. Manuprāt, pārdrošs apgalvojums. Jāatzīmē, ka A. Vītoliņš kā trimdas latvietis muzikālo izglītību ir ieguvis ārzemēs, kur audzināts citādās mūzikas tradīcijās, tāpēc dabīgi, ka J. Vītola skola viņam ir sveša un nepieņemama.
Varētu teikt, ka tieši J. Vītols ar „Meldiju grāmatu” ir licis pamatu latviešu luterāņu draudžu korāļiem. Viņš arī pats ir radījis spilgtus latviešu korāļu paraugus, tādus kā „Jēzus saule mana”, „Cēli kā dzimtenes dievnami”, „Dievs dziesma man”, „Ak, Kungs, Tavas slāpes” u. c. Varam jau balstīties uz 1949. gadā Vācijā izdoto „Choralbuch zum Evangelischen Kirchengesangbuch”, kurā atrodam klasiskos Lutera laika korāļus to sākotnējā, ritmiski dzīvā paveidā un – iespēju robežās – autentiskas, modālas harmonijas apdares, bet ko ar tām darīs mūsu draudzes, vai tās to pieņems? A. Vītoliņš apgalvo: „Dāņi, zviedri, somi izveidoja savu baznīcas dziedāšanu, savu garīgo mūziku sakarā ar savas tautas atsevišķām īpašībām un īpatnībām. Vienīgi kā vēsturisks ūnikums palikušas šai ziņā Baltijas tautas, latvieši un igauņi, kam ar garīgu pārspēku uzspiestas tautas gaumei un muzikālai izjūtai pretējas, svešas, nesaprotamas melodijas ar sakropļotiem tekstiem...”[4] Ļoti žēl, ka Vītoliņa kungs nesaprot – tieši J. Vītols ar savu korāļu harmonizācijas stilu ir licis pamatu latviešu korālim, kuru ir pieņēmuši mūsu baznīcēni un kas atbilst mūsu tautas mentalitātei.
Iepazīstoties ar paša A. Vītoliņa kunga ražojumiem (162., 185., 191., 213., 217., 238., 242., 276., 286., 334., 338., 345., 372., 463., 524. dz.), redzams, ka tie ar savu vienkāršību, kuru varētu saukt arī par primitīvismu, ir vistuvāk J. Punšela grāmatā ievietotajiem harmonizējumiem, jo arī A. Vītoliņa harmonizējumos dominē pamatfunkcijas – T, D, S un to sekstakordi, dažkārt parādās kāda VI, II vai III pakāpe, pieticīgas modulācijas, reizēm kāda aizturas vai pārgāju nots. Kadences kvartsekstakordus viņš neatzīst, tāpat arī akordu alternāciju. Tas taču ir tieši pretēji tam autentiskajam korālim, par kuru savā rakstā cīnās autors.
Tagad, kad tiek radīta jauna „Dziesmu grāmata”, kurai būs jākalpo daudzus gadus, īpaši jāizvērtē atstātais mantojums. Pirmkārt, kritiski jāatsijā sēnalas – dziesmas, kas dažādu iemeslu dēļ draudzēs praktiski netiek dziedātas. Tādas ir dažu latviešu komponistu emigrantu dziesmas. Saprotams, ka iepriekšējās grāmatas autori vadījās no latviešu Evaņģēliski luteriskās baznīcas vajadzībām un iespējām emigrācijā. Tā, piemēram, grāmatā ievietoti tādi diletantiski sacerējumi kā „Jēzus, mīļais Pestītāj” (J. Barušs, 181. dz.), „Cik brīnišķi mans Dievs” (A. Krauklis, 325. dz.), „Darbu darīt aicina ik diena” (J. Barušs, 357. dz.). Arī atzītiem meistariem ne visas dziesmas ir izdevušās vai piemērotas draudzes dziedāšanai. No tādām minama „Ārā vakars” (B. Skulte, 6. dz.) – praktiski dziesma jauktam korim; maz interesantā V. Ozoliņa „Šai svētā naktī” (45. dz.), I. Mežaraupa „Zvaigzne, kurā veros” (350. dz.), skaistā A. Ābeles kora dziesma „Nāc, Jēzu, Tu par palīgu” (421. dz.). Ir arī ieguvumi: H. Berino korālis, kurš izmantots vairākkārt ar dažādiem tekstiem, Alfrēda Kalniņa ļoti latviskie korāļi, tāpat Ā. Skultes un citu autoru sacerējumi. Jaunu harmonisko ietērpu vajadzētu A. Vītoliņa skaistajam korālim „Meklētāja ceļš ir galā” (47. dz.), jo pašreizējais bojā dziesmas kvalitāti. Esmu dzirdējis, kā ērģelnieki savu spēju robežās mēģina dziesmas harmonisko ietērpu uzlabot. Var rasties arī zināmi paradoksi. 438. korāļa „Gaišais rīts, gaišais rīts” mūziku ir komponējis Ā. Skulte, diemžēl vairums draudzēs izmanto otro uzrādīto meldiju – J. Vītola „Ļaujiet man, ļaujiet man”, kuru praktiski visvairāk izmanto bēru gadījumos. Tas nekādi nav pieņemams. Vajadzētu atteikties arī no Jāņa Baha harmonizējumiem.
Ir jau interesanti, ka dažas pazīstamas dziesmas sastopamas jaunā ritmiskā izkārtojumā, ar izmaiņām melodijā un harmonijā, kā piemēram, ”Ak, Jeruzaleme, modies” (3. dz.), ”Cik spoži atspīd Auseklis” (66. dz.), ”Iet lēnprātīgais Dieva Jērs” (79. dz.), „Šai namā svētku diena ausa” (229. dz.). Dievs dod, lai ar laiku šo dziesmu meldijas un ritmiskie zīmējumi tiktu apgūti.
1992. gada „Dziesmu grāmatā” ievietotas arī veiksmīgi izvēlētas, galvenokārt amerikāņu autoru dziesmas, kas ar dažiem izņēmumiem iegājušas mūsu draudžu apritē. Personīgi man nav nekādu iebildumu, ka tiek izmantotas Bēthovena, Šūberta un Sibēliusa melodijas, tām pievienojot mūzikas raksturam atbilstošus tekstus. Vairāku ārzemju autoru dziesmas (240., 469. un 359.) varētu arī izpalikt.
Nav nekādu iebildumu arī pret to, ka tiek izmantotas atbilstošas latviešu tautasdziesmu melodijas, bet tām ir jāatrod piemērots harmoniskais ietērps. Iebildumus izraisa tas, ka pazīstamu korāļu melodijas ar dažādu saturu tekstiem tiek ekspluatētas, labākā gadījumā, vairākkārt: „Ak, Jeruzaleme mosties” – 19 dziesmām, „To mīlestības spēku sveicu” – 17 dziesmām, „Cik liela Dieva žēlastība ” – 16 dziesmām, „Cik spoži atspīd Auseklis” – 13 dziesmām, „Svētīgs, kas nestāv” un „Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu” – 12 dziesmām. Sarakstu regresējošā kārtībā varētu vēl turpināt. Manuprāt, 585 dziesmas „Dziesmu grāmatā” ir par daudz. Jāizlabo arī iepriekšējā izdevumā pieļautās nošu un aliterācijas zīmju pareizrakstības kļūdas.
Pašlaik internetā ir lasāmi tikai dziesmu teksti un diemžēl tikai vecie – no 1992. gadā izdotās „Dziesmu grāmatas”. Vai tad latviešiem vairs nav neviena ticīga dzejnieka, kas būtu spējīgs radīt kvalitatīvus garīgo dziesmu tekstus? Cerams, ka jaunajā grāmatā parādīsies arī jaunas mūsdienu komponistu garīga satura dziesmas, kas būs praktiski izmantojamas draudzēs. Lai netiktu pieļautas agrākās kļūdas, LELB Mūzikas un liturģijas komisijai būtu vēlams pirms grāmatas iespiešanas iepazīstināt ar jauno dziesmu nošu materiāliem draudžu mācītājus un ērģelniekus. [5]
[1]Vītoliņš, Andris. Pirmā kopējā Dziesmu grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā. Jaunā Gaita, Nr.206, 1996, okt. ; t. p. elektroniskā versija: http://zagarins.net/jg/jg206/JG206_gramatas_Vitolins.htm.
[3] Vītoliņš, Andris. Turpat.
[5] Teksta literāro un bibliogrāfisko apstrādi veikusi Agra Turlaja.