Mājaslapa
2009.07.11 20:45
" Šķiet, ka tas bija vēl vakar, kad mēs draudzes sarīkojuma spēlējām mūsu Egila ludziņu, kad viņi ar Līgu un Ilzi bija cieši blakus Alīses kundzei draudžu dienās Bārbelē, kad Egils uzdeva jautājumus Arnim Šablovskim par Indiju un Māti Terēzu un tā bez gala. Tagad viņš droši vien jautā Visaugstākajam, arī – pateicībā, ka Viņš ticis Dievam tam Kungam tik tuvu un ... tik viegli. "
Egils Ermansons (1940-2007)
Šķiet, ka tas bija vēl vakar, kad mēs draudzes sarīkojuma spēlējām mūsu Egila ludziņu, kad viņi ar Līgu un Ilzi bija cieši blakus Alīses kundzei draudžu dienās Bārbelē, kad Egils uzdeva jautājumus Arnim Šablovskim par Indiju un Māti Terēzu un tā bez gala. Tagad viņš droši vien jautā Visaugstākajam, arī – pateicībā, ka Viņš ticis Dievam tam Kungam tik tuvu
un ... tik viegli.
Mums, uz šīs zemes palikušajiem, kas Egilu mīlējām, gan nav viegli samierināties, ka nu vairs neviens nestāstīs, neskaidros, nerakstīs, nefotografēs ar tādu atvērtību, ieinteresētību – gribēšanu izprast, šaubām un paļāvību reizē, kā to mēdza darīt Egils. Tā mēs nepaspējām draudzē sarīkot kinovakaru, lai noskatītos Egila un Marutas Jurjānes kopīgi uzņemto filmu Prieks, kas vēl joprojām ir viens no vislabākajiem darbiem par Dziesmu svētkiem, nu būs jārīko Egila piemiņas vakars.
Cilvēkiem, kas kaut kādā veidā saistīti ar kino, Egils ir un paliek Telefilma Rīga operators un režisors, kaut mēs, protams, bijām dzirdējuši par viņa panākumiem literatūras laukā., lasījuši godalgotos un citus romānus ar «reālistiskām detaļām un fantastiskām situācijām» (citāts) – kā jau Egilam. Viņš bija viens no operatoriem – celmlaužiem tādā līdz tam (un līdz šodienai) maz koptā žanrā kā muzikālā filma: «čurļoniskās» egļu galotnes Marutas Jurjānes un Ligitas Vidulejas filmā pēc Marģera Zariņa mūzikas Saulrieta violetās ērģeles ir tapušas ar Egila aci (roku un kameru).
Gan jau mums visiem Kristus draudzē, bet atļaujos domāt, ka tieši tiem, kas Egilu pazina tajā vecajā, kinodzīves, periodā, bija īpašs prieks vienā jaukā dienā sastopam viņu te, Mēness ielā. Prieks, ka arī Egila meklējumu līkloči bija atveduši viņu pie Tēva. Prieks par to īpašo atbalsi, ko viņa radošais gars varēja rast šeit, mūsu starpā, Dieva un mūsu visu mīlestībā. Svetdienas skolotājā Līgā, viņas pašas un mūsu draudzes, viņas skolnieku, bērnos. Mēs varam zināt teorētiski vai teoloģiski, cik skaisti ir, ja cilvēks var aiziet no šīs pasaules ticībā, apskaidrots. Katrs konkrēts, personīgi piedzīvots, īpaši – izsāpēts, gadījums, šo patiesību tikai apstiprina. Lai tas, ka mēs zinām, cik augstā līmenī un ar cik atvērtu sirdi Egils tur, augšā, tagad diskutē ar mūsu Kungu, palīdz mums te iztikt bez viņa!
