Šī lapa ir izdrukāta no Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskā draudze
Interneta adrese:
http://kristusdraudze.lelb.lv/?ct=jaunumi&fu=read&id=1051

725. Kapelāns Normunds Celmiņš

Mājaslapa
2015.08.09 19:25

2015. gada 
9. augusta dievkalpojumā
mūsu draudzē kalpoja
‍NBS Instruktoru skolas 
‍kapelāns 
‍Normunds Celmiņš.

Šī pārpublikācija 
mūsu draudzes locekļiem 
var būt interesanta. 


‍Kristus draudzē teiktā sprediķa teksts ŠEIT


Svētīgi ir laiku pa laikam apstāties steidzīgajā skrējienā un aizņemtībā, lai veiktu inventarizāciju. Būtiski ir ne tikai apdomāt, uz kurieni es skrienu, bet arī izvērtēt, ko es nesu sev līdzi. Dzīve ir kā liels pārgājiens vai ceļojums. Katrs no mums līdzinās ceļotājs, uz kura pleciem ir mugursoma. Ko mēs tajā nesam? Kā pārvarēt nepatiku un izvērtēt pašam savu mugursomu?

    Cilvēks ir kā ceļotājs, kurš dodas garākā pārgājienā. Iesākumā viņš mugursomā ieliek tikai svarīgāko un vajadzīgāko, bez kā ceļojums būtu neiespējams. Ceļā ir daudz pārsteigumu, piedzīvojumu, arī grūtību, neveiksmju un pārbaudījumu, bet soma uz pleciem nepaliek tukšāka un vieglāka. Tā tiek papildināta. Brīžam nav daudz laika apdomāt, vai viss ko ņemu līdzi ir noderīgs. Steigā pazib attaisnojoša doma, gan "saimniecībā" noderēs. Domāju, nav nekāds lielais pārsteigums par faktu, ka vienā brīdī cilvēks attopas, ka nemaz īsti nav drošs par savas mugursomas saturu. Paradokss, tomēr arī skarba īstenība.

    Protams runa nav par somu un mantām, bet par garīgo bagāžu, ko sakrājam dvēselē un nesam līdzi. Cik viegli ir saskatīt "krāmus" un citas nevajadzīgas un pat bīstamas nastas citos, bet kā tās saskatīt un inventarizēt sevī? Ja kāds no malas aizrādīs, es meklēšu iespēju attaisnoties un aizstāvēties. Kā ieraudzīt sevī to, ko negribas nedz redzēt, nedz atzīt?


Intervija ar Normundu Celmiņu


Janvāra sākumā no misijas Irākā atgriezās NBS Instruktoru skolas kapelāns Normunds Celmiņš, kurš ir arī Smiltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs. Šī bija otrā reize, kad kapelāns bija pasaules karstākajā punktā. Pirmajā reizē viņš Irākā uzturējās desmit dienas, šoreiz aizvadīja pilnu termiņu – sešarpus mēnešus. NBS kapelāni darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros teikts, ka kapelāni nodrošina NBS personālsastāva garīgo aprūpi.  



        
- Kas pamudināja kļūt par kapelānu?
- Bija vairāki apsvērumi. Gribējās dzīvē kaut ko pamainīt, jo ir labi, ja ikdienā ienāk kas jauns. Viens no maniem bijušajiem kursa biedriem strādāja par kapelānu, un sarunā ar viņu sāku domāt par šo izvēli. Tikos ar virskapelānu, pārrunājām interesējošos jautājumus, es izteicu savu vēlmi, bet viss it kā ar to beidzās. Pagāja gandrīz divi gadi, zvanīja virskapelāna vietnieks un jautāja, vai mana vēlme joprojām ir spēkā. Tā pamazām viss sakārtojās, un nu jau gandrīz divus gadus esmu kapelāns. Paralēli turpinu arī kalpošanu Smiltenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Manuprāt, viena kalpošana otru papildina, dod plašāku skatījumu uz dzīvi un palīdz ieraudzīt to, ko, kalpojot tikai baznīcā, būtu grūtāk ieraudzīt.
- Ar ko atšķiras kalpošana draudzē un bruņotajos spēkos?
- Ir atšķirīga publika. Draudzē ir cilvēki, kuri pārsvarā zina, ko viņi grib, lai gan mācītājs kalpo ne tikai draudzē, bet strādā arī ar cilvēkiem ārpus baznīcas. Armijā nākas būt saskarsmē ar karavīriem, kuru lielais vairums nav kādas draudzes locekļi. Protams, ir arī ticīgi cilvēki un draudžu locekļi, bet viņi ir mazākumā. Līdz ar to atšķiras tas, ko ar viņiem var runāt. Nevar tik tieši kā baznīcā, jāmeklē citi ceļi.
Kapelāna uzdevums ir palīdzēt karavīram, būt par uzticības personu, atbalstīt viņu, motivēt, iedrošināt. Ar kapelānu karavīrs var pārrunāt jautājumus, ko nerunās ar tiešo komandieri.
- Tātad kapelāns daļēji pilda arī psihologa funkcijas?
- Jā, kaut kādas paralēles varētu būt, protams, saglabājot to, ka kapelāns ir garīdznieks, ka primārais ir attiecības ar Dievu. Tas nenozīmē, ka vienmēr tas jānosauc vārdā, bet tas ir kapelāna atskaites punkts. Amerikāņiem un britiem armijā ir gan kapelānu, gan psihologu dienests. Daudz ko viņi dara kopā, lai varētu vairāk palīdzēt karavīriem. Šobrīd arī Latvijas armijā tiek veidots psihologu dienests.
Arī kapelāna dienests Latvijas armijā ir ļoti jauns. Ja salīdzinām, ASV armijā tas pastāv jau no 1775.gada, bet pie mums sāka veidoties tikai pēc neatkarības atgūšanas. Pirmās Latvijas armijā bija prakse, ka garīdznieki no luterāņu un pareizticīgo baznīcām uz līguma pamata ik pa laikam kalpoja armijā. Var teikt, ka šie garīdznieki pildīja kapelānu pienākumus, lai gan oficiāli šis dienests nepastāvēja.
- Vai tas, ka kapelāna atskaites punkts ir Dievs, nerada karavīriem nedrošību? It īpaši tiem, kuriem nekad nav bijusi saistība ar ticības jautājumiem.
- Kādreiz varbūt jā, bet kapelāna mērķis nav kādu piespiest kļūt par ticīgo. Es dodu iespēju ticīgajiem kopt savu ticību un cenšos palīdzēt tiem, kuri meklē, šaubās, bet nekādā gadījumā negatavojos kādu pierunāt kļūt par kristieti. Ja esmu kapelāns, tas nenozīmē, ka runāšu tikai par Dievu, lai gan ir arī šāds stereotips. Ja karavīrs ir neticīgs, runāju viņam saprotamā valodā. Svarīgi atrast katram to īpašo pieeju un, jo vairāk izdodas iepazīt kādu cilvēku, jo vieglāk atrast iespēju runāt ar viņu. Tas nav vienkārši, bet, manuprāt, karavīram šādas sarunas ir nepieciešamas.
- Pavisam nesen atgriezies no Irākas. Kāpēc turp dodas kapelāns?
- Vispirms jau - tā ikvienam karavīram, arī kapelānam ir brīvprātīga izvēle. Galvenais mērķis - būt kopā ar karavīriem ikdienā, iedrošināt viņus, uzklausīt, stiprināt, atbalstīt. Aizbraukt uz desmit dienām ir viens, bet būt kopā ikdienā ilgā laika posmā - pavisam kas cits. Tas ir grūtāk, bet ļauj attiecības un kontaktus veidot daudz dziļāk.
- Vai karstajos punktos karavīri vairāk meklē kapelānu?
- Tas atkarīgs no katra cilvēka. Kā Latvijā, tā tur karavīri pilda savus uzdevumus, atšķirība tikai apstāklī, ka Irākā ir bīstamāk. Šādās vietās karavīri vairāk sāk domāt, ka ir kāds augstāks spēks, kas sargā. Tie, kuri bijuši misijā, vislabāk apzinās, ka viņi ir tikai cilvēki, nevis kaut kādi supermeni. Tur karavīri ir atvērtāki. Protams, arī man ir lielāka atbildība.
- Kapelānam arī ir ierocis?
- Nē, saskaņā ar Ženēvas konvenciju.
- Biji Irākā, kad gāja bojā abi Latvijas karavīri. Vai neienāca prātā, ka varēji būt viņu vietā?
- Bija rotas vadības lēmums, ka kapelāns ārpus bāzes nebrauks. Bet pieļauju, ka tad šādas domas bija ikvienam no Latvijas karavīriem. Tas bija smags brīdis un vajadzēja panākt, lai visi turas kopā un viens otru atbalsta. Ja karavīriem šādā mirklī ir kas sakāms, viņi to var izstāstīt kapelānam, lai smagums nepaliek. Mudināju viņus to darīt, jo zinām, cik svarīgi izrunāties grūtos brīžos.

Pārpublicēts no Druva.
 
Avots: http://www.dominuskopiena.lv/ddzd/lektori/normunds-celmins