Šī lapa ir izdrukāta no Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskā draudze
Interneta adrese:
http://kristusdraudze.lelb.lv/?ct=proza1&fu=read&id=5

Juta Beiere

SPĀRNI

M

ēs ticam, kāds mums reiz stāstīja, ka mūsu īstās mājas esot Debesīs. Mēs ticam, jo tā stāv rakstīts, ka Kristus mūs ir atpircis, lai mēs būtu brīvi. Es arī ticu! Tātad man un tev ir dāvātas debesis un spārni. Kā taureņiem. Vai kā eņģeļiem. Un kāda klusa balss man saka: – „Lido!” Bet es nelidoju. Es rāpoju. Es neesmu viegla. Es esmu smaga. Es nevaru pacelties gaisā. Varu tikai palekties un smagi nokrist atpakaļ. Vai tiešām man ir debesis un spārni? Varbūt vienīgi kādreiz būs? Kaut kad – tālā un nenoteiktā nākotnē. Bet kāda klusa balss man neatlaidīgi saka: – „Lido!”


 

Juta Beiere


SPĀRNI

M

ēs ticam, kāds mums reiz stāstīja, ka mūsu īstās mājas esot Debesīs. Mēs ticam, jo tā stāv rakstīts, ka Kristus mūs ir atpircis, lai mēs būtu brīvi. Es arī ticu! Tātad man un tev ir dāvātas debesis un spārni. Kā taureņiem. Vai kā eņģeļiem. Un kāda klusa balss man saka: – „Lido!” Bet es nelidoju. Es rāpoju. Es neesmu viegla. Es esmu smaga. Es nevaru pacelties gaisā. Varu tikai palekties un smagi nokrist atpakaļ. Vai tiešām man ir debesis un spārni? Varbūt vienīgi kādreiz būs? Kaut kad – tālā un nenoteiktā nākotnē. Bet kāda klusa balss man neatlaidīgi saka: – „Lido!”

Stop! Varbūt pareizāk būtu jautāt – kāpēc es nelidoju? Kāpēc es joprojām rāpoju? Varbūt man ir bail pacelties gaisā? Reiz es to jau mēģināju. Tiesa, ar slotas kātu, nevis ar spārniem. Tas beidzās slikti, bet varēja beigties vēl sliktāk. Aiz bailēm no tās raganiņas, kas dzīvo manī, es saslēdzu sevi važās, ieliku sevi būrī un pateicu sev: – „Viss! Pietiek! Vairs nelidosi!”. Bet tagad kāda klusa balss man saka: – „Lido!”. Jau atkal. Bet kāpēc es nespēju? Kas man traucē?

Ak, jā! Kā gan lai es to spētu? Lai paceltos spārnos, ir jābūt kailam. Bet man mugurā ir formas tērps, kas aizpogāts līdz zodam. Man tādi ir vairāki. Vienu es uzvelku darbā, otru – baznīcā. Citu es nēsāju mājās, vēl citu – ar draugiem. Tiem ir arī katram savs vārds. Viens saucas: „Skaistā”, otrs – „Labā”. Vēl citi – „Gudrā”, „Pareizā”, „Tikumīgā” ... Visus neuzskaitīšu.

Protams, nevar atrauties no zemes ar šādu nastu. Bet atbrīvoties no šiem kankariem ir vēl grūtāk. Taču man ir jāizvēlas. Kas ir labāk? Vai turpināt rāpot pa zemi? Vai arī nosviest šos smieklīgos karnevāla tērpus un lidot, kailai un brīvai, skūpstīties ar mākoņiem un skrieties ar vēju? Ko es mīlu vairāk – debesis vai zemi, vēju vai akmeņus, nabadzīgo un reizē tik bagāto Asīzes Francisku vai viņa pragmatisko tēvu?

Es izvēlos spārnus. Starp citu, arī tiem ir savs vārds. Mani spārni saucas: „Es vēlos!”. Tikai nesajauciet! Arī slotai ir līdzīgs nosaukums: „Man vajag!”. Izklausās mazliet līdzīgi, vai ne? Tomēr katrs no tiem nes mūs savā virzienā. Spārni – pretī Gaismai, slota – pretī tumsai. Tāpēc, lūdzu, nesajauciet! Pirms ļauties lidojumam, vienmēr pārliecinieties, kas jūs nesīs – slota vai spārni. Kad man piederēja slota, man vajadzēja iekalt sevi važās, lai neaizietu bojā. Tagad man ir dāvāti spārni un kāda klusa balss man saka: – „Lido!”

 


 

BEDRE

Es

 eju pa taku. Tā ir šaura taciņa, kas ved kalnā. Silda saule. Priecājas un trokšņo putni. Nav neviena mākonīša. Tepat netālu kalnā piedzimst avotiņš ar vistīrāko un visgaršīgāko ūdeni. Man gribas dziedāt. Es redzu tālumā kalna virsotni, un zinu, ka es tur nokļūšu, jo šī taka ved tieši turp. Tepat netālu ir arī bedres, akmeņi un pat aizas. Bet mani tie neuztrauc. Es redzu ceļu. Man ir Gaisma.

Te, pēkšņi, nez no kurienes uzradusies migla. Bieza migla. Es vairs neredzu ceļu. Nē, tā nemaz nav migla. Tas ir mākonis. Mazs mākonītis, kas tikko nācis pasaulē. Solis uz priekšu – un es jau atrodos bedrē. Visas maliņas sāp. Mani apņem tumsa. Šis mākoņbērns apslēpa bedri. To, kas bija izrakta tieši priekš manis. Lai es tajā iekristu. Un es iekritu. Protams! Kā gan citādi! Tas racējs gan ir čakls. Un es iekrītu visās bedrēs, kas man ir sagatavotas. Varbūt ne visās. Dažās. Tās, kurām es laimīgi paeju garām es nemaz nepamanu. Bet šai garām es nepagāju. Un te nu es sēžu. Un gaužos. Sāp! Salst! Slāpst! Visu, ko es skaidri redzēju un zināju vēl pirms brīža, tagad es skatu kā greizajā spogulī – sagrozītu, izķēmotu, izkropļotu. Bailes man čukst : «Bet ja nu šī tomēr ir īstā patiesība?» Tie, kas jau no dzimšanas brīža sēž citās bedrēs, taču ir pārliecināti, ka patiesība ir viena un tā ir šeit, bedrē. Bet greizais spogulis ir tur, ārā. Arī es pati kādreiz tā domāju, tāpēc arī šī balss man šķiet tik pazīstama un vilinoša. Kā bērnības atmiņas. Man nemaz vairs negribas dziedāt. Tagad man gribas saukt: «Palīgā!!!»

Es eju pa taku. Tā ir šaura taciņa, kas ved kalnā. Silda saule. Priecājas un trokšņo putni. Nav neviena mākonīša. Tepat netālu kalnā piedzimst avotiņš ar vistīrāko un visgaršīgāko ūdeni. Man gribas dziedāt. Es redzu tālumā kalna virsotni, un zinu, ka es tur nokļūšu, jo šī taka ved tieši turp. Tepat netālu ir arī bedres, akmeņi un pat aizas. Bet mani tie neuztrauc. Es redzu ceļu. Man ir Gaisma!

 


 

AICINĀJUMS

K

ad tu noej klusumā pie dabas pavērot saules lēktu vai rietu, tu priecājies par tās gaismu un siltumu. Un tu pavisam droši zini, ka saule ir viena. Tu esi pilnīgi pārliecināts par to, ka tas cilvēks tepat netālu arī redz to pašu sauli un tajā pašā krāsā kā tu.

Vai ar Gaismu nav tāpat? Mēs redzam Gaismu, kas apspīd mūsu taku un rāda mums ceļu. Mēs priecājamies par siltumu, ko tā izstaro. Un mums dažkārt šķiet, ka tā Gaisma, kas apspīd mana brāļa un māsas ceļu stāsta to pašu un ir tādā pašā krāsā. Bet kas notiek tad, ja dzirdot brāli stāstām par savu Gaismu mēs saprotam, ka viņam tā ir citāda? Ko tad, ja arī māsas taka ir savādāka – tā ir platāka un ērtāka, vai, gluži otrādi, akmeņaināka par manējo? Kāda ir pirmā doma, kas iezogas mūsu prātā? Pareizi! – Mana Gaisma ir īstā un mans ceļš ir pareizais, bet brāli un māsu vajadzētu pamācīt, lai neapmaldās. Vai kaut kā tā.

Nesen es redzēju sapni. Es gāju pa grūti saskatāmu taku. Manā priekšā bija akmeņains līkums. Bet aiz līkuma atspīdēja Gaisma. Nākamajā brīdī es ieraudzīju milzīgi lielu Dārgakmeni ar neskaitāmām šķautnēm un sevi – sīku kā puteklīti tā priekšā. Es biju tik sīka, ka spēju saskatīt tikai vienu skaldni, no kuras uz mani krita spoža Gaisma, apgaismodama ceļu. Man likās, ka tā ir saule. Blakus man stāvēja kāds cilvēciņš. Aiz viņa vēl viens. Arī viņus apspīdēja Gaisma, bet jau no citām skaldnēm. Arī viņi domāja, ka tā ir saule. Mēs visi domājām, ka redzam sauli un gandrīz sastrīdējāmies, jo katram no mums tā atmirdzēja citā krāsā. Kuram no mums taisnība? Kura no saulēm ir īstā?

Diemžēl nevienam no mums nav iespējams skatīt šo Dārgakmeni visā tā pilnībā un spožumā. Mēs esam pārāk mazi. Ir tikai viens veids, kā ieraudzīt un iepazīt pēc iespējas vairāk tā skaldnes – tas ir sadoties rokās ar māsu un brāli mums blakus, pastāstīt par to Gaismas staru, ko redzu es, ieklausīties, ko stāsta tā Gaisma, kas izlejas uz katru no jums.

Es aicinu ikvienu no mums neklusēt, bet stāstīt par savu Gaismu un savu taku (arī par akmeņiem un līkumiem)! Ieklausīsimies viens otrā! Tā mēs visi kļūsim daudz bagātāki.

Sadosimies rokās!

 

 


PRIEKS

P

rieks. Balts, viegls un salds. Sniegs, kas garšo pēc saldējuma. Debesmanna, kas top kaut kur ārpus šīs pasaules, kaut kur ārpus manis un manas saprašanas. Sapnis, kas pārvērties īstenībā, bet varbūt īstenība, kas iegājusi Sapnī. Lai paliktu. Vienmēr. Mūžīgi.

Prieks. Es eju pa peļķēm basām kājām, notašķīta un skrandaina. Bet no gaisa snieg prieks. Balts, viegls un salds. Iekrīt manā atvērtajā plaukstā un paliek. Neizkūst, nesadrūp, nesaķep.

Prieks. Konfektes, ko neredzams onkulis ieber bērna izstieptajās rociņās. Viena, otra, tad vēl viena. Nu jau vesela riekšava. Konfektes, no kurām nekad nesāpēs vēders un zobi. Bērns ēd un priecājas. Te, pēkšņi... kas tad tas? Nav! Pazuda. Kur palika konfektes? Kāpēc vairs nebirst? Vai Dievam aptrūkās saldumu? Kur palika sapnis? Ak, nē! Bērns vienkārši iekāpa peļķē un paklupa. Tā iet, kad skatās tikai uz konfektēm. Bet, ja tu skatīsies tikai uz peļķēm, tad neredzēsi konfektes. Ja neatvērsi plaukstu, tās iekritīs peļķē. Neviena neredzētas. Neviena neapēstas. Nevienu neiepriecinājušas. Bet tu paliksi izsalcis, bez sapņa, bez Debesīm.

Viens.

Peļķē...

2004. gada septembris

 

 


TRASE

D

audzi no mums ir redzējuši suņu skriešanās sacīkstes. Ja ne dabā, tad vismaz pa televizoru. Tajās suņi dzenas pakaļ mākslīgajam zaķim. Mēs uzreiz sajūtamies lepni par to, ka esam cilvēki. Tātad – gudrāki. Mūs gan neviens tik muļķīgi nepiemānītu! Bet vai tā tiešām ir? Vai mēs patiešām esam gudrāki un redzīgāki?

Vai tieši tāpat mēs nedzenamies pakaļ, piemēram, laimei? Skrienam, cik vien ātri spējam, bet tā tikpat ātri attālinās no mums. Un visa mūsu dzīve pārvēršas par bezjēdzīgu dzīšanos pakaļ mākslīgajam zaķim. Mēs vairs neredzam neko citu, kā tikai šo iluzoro, nesasniedzamo mērķi sev priekšā, visu dzīvi pakārtojam tā sasniegšanai (lasi – noķeršanai), paši pat lāgā neapjēgdami, kas tā laime īsti ir un kāda viņa izskatās. Mēs laimi iztēlojamies kā konfekti, kas ietīta skaistā papīriņā. Un šis ietinamais papīriņš ir: citam karjera, slava, vara, citam nauda, manta, bauda, citam mīļi, tuvi cilvēki. Bet, visbiežāk, tikko mēs šo konfekti iegūsim, tā drīz vien atklāsim, ka tā ir tukša un cerētās laimes tur nav. Ir vienīgi spožais papīriņš. Un tas ir viss! Bet ko gan mēs gaidījām?

Ja mēs ieraudzītu sevi no malas, tad droši vien pamanītu kādu, kas ļauni smiedams vada šo mākslīgo zaķi, veikli manipulēdams ar mums. Un galā... Mēs būsim iztērējuši visus savus spēkus un visu savu dzīvi, lai to noķertu, bet, tikai noķēruši, atklāsim, ka skrējām veltīgi, ka zaķis nav īsts. Bet tas būs rīt! Šodien mēs lasām horoskopus, ejam pie zīlniekiem, karinām kaklā amuletus... Īsāk sakot, uzņemam spēkus, gatavojamies gaišajai nākotnei.

Tikpat muļķīga un bezjēdzīga ir arī bēgšana no sāpēm. Bailēs no sāpēm mēs aizsienam sev acis, aizbāžam ausis, aizklājam spoguļus, nodzeramies, iegūstam visdažādākās atkarības, un, galu galā, uzaudzējam sev apkārt tik biezu ledus čaulu, ko ne asaras, ne saules stari nespēj atkausēt. Mēs izvēlamies iekāri, bet nosaucam to par Mīlestību. Mēs izvēlamies muļķību, bet nosaucam to par Gudrību. Mēs izvēlamies vienaldzību, bet nosaucam to par Pieredzi. Un rezultāts tam ir tikai vēl lielākas sāpes, tukšums un bezjēdzība. Mēs atkal esam kļuvuši par rotaļlietām kāda rokās. Galu galā, mēs izvēlamies grēku, ļaunumu un vienaldzību, bet tā visa sekas nosaucam par Likteni. Vai nav skaisti? Vainīgs ir ļaunais Liktenis. Un vissliktākais ir tas, ka ar vārdu liktenis liela daļa no mums saprot Dievu. Jā, to pašu, Kurš savu Dēlu sūtīja nāvē, lai kaut daži no mums pārtrauktu skrējienu, apklustu un pavērtos debesīs. Lai kaut daži no mums izvēlētos redzēt.

Bet mēs ne tikai neredzam, ka zaķis nav īsts. Mēs neredzam arī to, ka šī rotaļlieta ir piesieta šņorītē vai piestiprināta uz stieples. Mēs neredzam ne starta vietu, ne to, ka tā ir stingri nosprausta trase. Mēs neredzam un nedzirdam skatītājus un pat nenojaušam par visa šī „jautrā” pasākuma organizatora esamību. Un finiša līnija... To mēs ieraudzīsim tikai tad, kad jau būs par vēlu. Vienam šī trase būs mūža garumā, kāds cits nespēkā sabruks un tā arī vairs nepiecelsies. Vēl kāds savas dzīves laikā paspēs noskriet vairākas šādas trases un trasītes. Vienu pabeigs, sadziedēs brūces un skries atkal. Dažreiz mēs esam arī skatītāju pūlī – no malas redzam, kurp traucas kāds cits, varbūt mums ļoti tuvs cilvēks. Redzam, bet apturēt nespējam. Nav mūsu spēkos aklu padarīt redzīgu.

Dažreiz mūsu dzīvē notiek nelaimes – slimības, krīzes, zaudējumi. Mēs zaudējam spēkus un vairs nespējam turpināt skrējienu. Esam spiesti noiet no trases. Vismaz uz laiku. Tādos brīžos mēs parasti dusmojamies uz Dievu – KĀ VIŅŠ TO PIEĻĀVA! Jā, pieļāva. Un pieļaus atkal! Kamēr vien būsim dzīvi. Kamēr vien skriesim pa dzīvi pretī finiša līnijai, aiz kuras... Aiz kuras trases vairs nebūs, paliks vienīgi tas, kas mūs dzina uz priekšu – izmisīgas ilgas pēc kaut kā, nemiers, trauksme un nogurums. Šī izjūtu buķete, kas dzīvē jau kļuvusi par mūsu māsu, Mūžībā var kļūt par mūsu Siāmas dvīni. Daži to sauc par elli. Un tā sākas jau šeit, pasaulē.

Tāpēc katru dienu, kaut uz mirkli apstāsimies, lai paklusētu. Lai ieklausītos klusumā, lai ieskatītos savā tumsā. Kur mēs atrodamies? Kurp traucamies? Debesis taču nebēg no mums. Tie esam mēs, kas bēgam. Dievu nevar noķert. Pie Viņa var vienīgi atgriezties. Tēvs nevar pazust. Pazust varam vienīgi mēs.

2009. gada aprīlis


Atpakaļ