Atzīšanās
Eseja
lgu laiku, ļoti ilgu laiku, es dzīvoju svešumā, nevis tālu no dzimtenes, ne no draugiem, ne radiem, tas bija citādāks svešums. Šajā svešumā nebija ticības mūsu Kungam.
lgu laiku, ļoti ilgu laiku, es dzīvoju svešumā, nevis tālu no dzimtenes, ne no draugiem, ne radiem, tas bija citādāks svešums. Šajā svešumā nebija ticības mūsu Kungam. Visu laiku esmu domājusi, ka esmu ticīgā, laiku pa laikam lūgdama Dievam palīdzību, nekad nepateikdamās par jau esošo, par priecīgajiem brīžiem. Sevi salīdzinu ar pagājušajā svētdienā dievkalpojumā teikto, biju no tās ļaužu grupas, kas it kā gribētu doties uz Ķēniņa dēla kāzām, bet atrodas citi „daudz svarīgāki” darbi un skaistajam pasākumam neatliek laika, to sauc par aizbildināšanos.
s visu laiku aizbildinājos ar savu aizņemtību, jo starp draugiem un ģimeni reti, bet tika runāts par došanos uz baznīcu. Savos sirds dziļumos vienmēr esmu to vēlējusies, tikai neuzdrīkstējos, reizēm aizbildinoties, bet reizēm nevēloties izlekt no bara. Bija izveidojies tāds kā bara sindroms. Tā arī dzīvoju, gadiem, man likās, ka nav svarīgi cik bieži un kur es lūdzu Dievu, jo aizbildinājos sev sacīdama, ka Dievs mani sapratīs, jo es taču lūdzos, es uzrunāju viņu.
ikai tagad saprotu, ka no lielā maizes rieciena Viņam atstāju tikai drupačas. Vienmēr esmu zinājusi, ka ir kaut kas augstāks un spēcīgāks par mūsu saprāta robežām un iespējām, bet vairāk ticēju versijai par likteni, ka mums katram ir savs liktenis un to nav iespējams mainīt, bet kas mums devis tādu likteni, kas to izveidojis? Saka, ka liktenis ierakstīts zvaigznēs, bet kas tad ir radījis zvaigznes, kas vispār ir visu radījis? Vēlāk sāku uzdot sev jautājumus, kas tad ir dzīve un kas ir liktenis.
an ir versija, manas domas, proti, ka dzīve ir mūsu veidotie notikumi, attiecības un no tā izrietošās sekas un liktenis ir uzdevums, kuru šajā dzīvē mums uzdevis izpildīt mūsu Kungs, brīdī, ka radīja mūs, mūsu dvēseles, jo kā jau zinām, miesa ir tikai apvalks, un bieži mēs pamanām tikai to, bet dvēseles skaisto seju mēs nemaz neuzlūkojam, esam pārāk aizņemti ar sevi, aplidojot un apbrīnojot, bet mēs visi esam tikai grēcinieki, tā Kunga priekšā vienādi, vienalga vai bagāti vai nabagi, vai veseli, vai neveseli, tikai parasti grēcinieki, kuriem būtu jauzskata Viņš par savu īsto tēvu, par īsto mūsu radītāju, jo bez viņa ziņas nekas nenotiek, kā saka mācītājs Agris, pat lapa nenokrīt bez viņa ziņas.
ikai tagad, sākot uzzināt patiesību, vienīgo patiesību par šo augstāko spēku, es varu atbildēt uz jautajumu, pirmkārt jau pati sev, kāpēc es vēlos tikt svētīta un kāpēc vēlos kristīt savu dēlu. Es vēlos, lai es un mans dēls un mani tuvienieki esam goda viesi Ķēniņa dēla kāzās un nevis formalitātes pēc, vai vienkārši aiz neko darīt. Es līdz sirds dziļumiem vēlos līksmot un svinēt, priecāties un iemācīties pateikties, būt kopā ar mūsu Kungu, slavēt un lūgt viņu un saņemt viņa piedošanu, saņemt iespēju iegūt mūžīgo dzīvi, saņemt svētību un iegūt sirdsmieru.
s būšu atklāta un atzīšos, ka ik pa brīdim šaubos vai spēšu kalpot viņam mūžīgi, vai nesalūzīšu un nenovērsīšos no viņa. Es to nesaku tāpēc, lai nodrošinātu sev atkāpšanās ceļu, es to saku savu patreizējo sajūtu dēļ, nav viegli mainīt gadiem ierūsējušus ieradumus, bet esmu apņēmības pilna, un manī mājo cerība, ka ar laiku mana sirds un prāts pilnībā piederēs mūsu Kungam.
Tā ir mana atzīšanās un tā ir mana apņemšanās iepazīt dzīvi ar Dievu.
Elīna