Dzirdot šos Bībeles vārdus, es allaž esmu iztēlojusies sevi tā pērļu kaisītāja lomā. Kaisītāja un izvērtētāja, kuram tās var dot, bet kuram vēl nevar. Tāda cienīga loma. Bet šoreiz gribētos mazliet pievērsties rukšiem.
Dzirdot šos Bībeles vārdus, es allaž esmu iztēlojusies sevi tā pērļu kaisītāja lomā. Kaisītāja un izvērtētāja, kuram tās var dot, bet kuram vēl nevar. Tāda cienīga loma. Bet šoreiz gribētos mazliet pievērsties rukšiem.
Uz to mani uzvedināja kāda epizode no dzīves, kad es kārtējo reizi pārliecinājos, ka mana ticība un paļāvība uz Dievu dzīvē “nestrādā”. Tā reizē ir un nav. Man ir pieejama Bībele, citu cilvēku liecības par Dievu. Man ir dāvāta personīga pieredze ar Dievu, grūtību pieredze. Tā ir liela vērtība, ko neviens man nevar atņemt. Bet, neskatoties uz to, reālajā dzīvē es atkal un atkal atduros pret savu ticības un paļāvības trūkumu. Tā ir liela pretruna. Es zinu, ka nav jābaidās, bet baidos. Es zinu, ka Dievs man dara labu. Un tomēr dusmojos un zūdos. Kāpēc tā notiek?
Tas ir tā, it kā tev būtu pilns skapis ar skaistām, dārgām drēbēm, bet tu staigātu skrandās. Vai arī bufetē glabātos sudraba trauki, bet tu ēstu no bleķa bļodiņas. Svētbildei ir jāstāv pie sienas, nevis bankas seifā. Kāpēc mēs nelietojam tās lietas, kas mums ir dotas baudīšanai, lai iepriecinātu sevi un citus? Bet, ja lietojam, tad biežāk, lai celtu savu vērtību savās un citu acīs. Tas atgādina stāstu par naudas maisiem, ko kungs aizbraucot uzticēja saviem trīs kalpiem – divi ar šo naudu sapelnīja vēl vairāk naudas, bet trešais savu maisu noraka zemē, lai nepazūd. Un tika par to bargi sodīts. (Lk.19:12-27).
Tuksnesī, kad Dievs savu tautu izveda no verdzības zemes, cilvēki brēca: „Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām: atstājies no mums, lai varam vergot ēģiptiešiem; jo tas mums būtu bijis labāk - vergot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesī.” (2.Moz.14:12). Dievs viņus izglāba. Bet pagāja neilgs laiks un viņi brēca atkal. Dievs atkal un atkal apžēlojās, bet cilvēki atkal un atkal brēca. Nekas nemainījās. Un nemainās arī šodien. Mēs brēcām pēc brīvības. Saņēmām. Un turpinājām brēkt. Arī es kādreiz brēcu uz Dievu. Tiku uzklausīta. Un turpināju brēkt. Nu jau pēc kaut kā cita. Es neesmu aizmirsusi. Es vienkārši esmu grēcīga.
„…nemetiet savas pērles cūkām priekšā…” Tā mūs māca Svētie Raksti, bet kā rīkojas pats Dievs? Kas esam mēs Viņa priekšā – vai daudz pārāki par rukšiem? Un dāvanas, kas nāk no Dieva, vai nav daudz vairāk kā pērles? Tātad Dievs mūs māca nekaisīt pērles, kur pagadās, bet pats ne tikai pērles – savu sirdi Viņš nolicis zem mūsu kājām saminamu. Un mēs saminām – tā mēs darījām toreiz, kad Jēzus tika sists krustā un tā mēs darām šodien, kad tiesājam brāli, kad paaugstinām sevi uz citu rēķina, kad nepildām Jēzus doto bausli: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jņ.13:34). Mēs apkarojam cits citu. Mēs esam karotāji. Mēs neesam mīlētāji. Tas ir bezdibenis, kas šķir mūs no Dieva. Pat lasot Bībeli, mēs bieži iekrītam nemīlestībā, atļaudamies apustuli Tomu nosaukt par neticīgo, it kā mūsu ticība būtu lielāka un skaidrāka, atļaudamies Pēterim pārmest nodevību, it kā mēs būtu drosmīgāki un uzticamāki. Bet nodevējs Jūda – mēs esam tik pārliecināti savā pārākumā, ka mēs TĀ NEKAD NERĪKOTOS! Reti kurš no mums atļaujas sevi kaut uz brīdi personificēt ar Jūdu – cilvēku, kurš paturēja sev vienu mazu grēciņu, piesavinājās kādu kapeiciņu no kopējā maka, tādējādi pakļaudams sevi ļaunuma ietekmei, cilvēku, kurš uzskatīja sevi par pietiekami gudru, lai rīkotos pēc sava prāta, pat neapjausdams, ka ar viņa prātu veikli manipulē ļaunais, cilvēku, kurš bija vājš un nespēcīgs savā grēcīgumā, bet nemeklēja spēku pie Dieva, sava Kunga, cilvēku, par kuru Dievs neapžēlojās...
Meklēdami savu spēku citu vājumā, meklēdami savu vērtību materiālās lietās mēs paši esam tie, par kuriem ir sacīti šie smagie vārdi: „Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” (Mt.7:6).
Mēs nespējam saviem spēkiem kļūt Dieva mīlestības cienīgi. Nav mūsu spēkos uzveikt izmisumu – nebrēkt un nezūdīties, kad ir ļoti grūti. Bet mēs varam palikt Kristū. Mēs varam turpināt lūgt un pielūgt. Mēs varam netiesāt, neaprunāt, nepaaugstināties. Mēs varam apzināties savu vājumu un bezpalīdzību ļaunuma un grēka priekšā. Mēs varam nožēlot un pateikties. Un mūsu pašu izvēle ir – pakārtot savu dzīvi Dieva gribai vai pakārtot Dievu savai gribai.