"Jēzus sacīja: Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!" Bet tas viņam sacīja: "Kungs, es esmu gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē." Bet viņš sacīja: "Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu mani pazīsti."
Šī rakstu vieta atklāj mazu daļu no Jēzus sarunām ar mācekļiem Zaļajā Ceturtdienā pēc Svētā Vakarēdiena. Bet šobrīd mums Klusās nedēļas notikumi ir vēl diezgan tālu priekšā, tāpēc mums kaut kas cits svarīgs šajā sarunā jāsaklausa.
Jēzus uzrunā savu mācekli tieši - Sīmani, Sīmani. Viņš uzrunā mūs tieši, Viņš meklē mūs uzrunāt pavisam personīgi. Zīmīgi, ka Sīmanis ir cilvēks, kam Jēzus devis vēl citu – ne vecāku dotu vārdu. Pēteris – grieķiski PETROS, latviski – klints. Bet dažreiz Jēzus viņu tomēr nosauc īstajā vārdā. Kāpēc dažreiz vecajā un dažreiz jaunajā? To varam nojaust. Ko tad Jēzus Sīmanim pasaka? Viņš pasaka īstenībā vienkāršu lietu, ko mēs šodienas valodā varētu izteikt aptuveni tā: "Ņem vērā to, kas, ļoti iespējams, ar tevi notiks." Tavā dzīvē tuvojas pārbaudījumu laiks. Un, ļoti iespējams, ka tu smagi kritīsi. Bet Jēzus saka: "Es esmu par tevi, es esmu par jums, es esmu tavā pusē." Es esmu lūdzis par tevi, lai tu izietu cauri šim smagumam, lai tu varētu piecelties. Dzirdējām – Pēteris negrib to pieņemt. Viņš saka: "Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un pat nāvē." Briesmas viņš gan nojauš, bet viņš ir, kā daždien mēs, drošs par sevi un pašpārliecināts. Izrādās, ka viņa vārdiem nav seguma. "Saku tev, Pēteri, vēl gailis nebūs trīs reizes dziedājis, tu būsi atkal tikai Sīmanis" – tu būsi atkāpies no sava vārda, no savas klints. Mēs varam mēģināt vēl citādi izteikt šos Jēzus vārdus. Kamēr tu paļaujies uz sevi, tu piedzīvosi dziļas sāpes, tu zemu kritīsi, un tev būs jāiet cauri nesaudzīgai pārvērtēšanas stundai. Tā ir patiesība, kas tev, Pēteri, jāzina. Tāda cieta patiesība. Un Jēzus saka to ar lielu mīlestību. Tā mēs drīkstam teikt arī cietas un neērtas patiesības, ja mēs to darām ar mīlestību. Un Viņš piebilst: "Es esmu par tevi aizlūdzis." Lūk, starp citu arī mūsu aizlūgšanas pamatojums. Tad, kad tu piecelsies, Jēzus saka, tad tu vairs nerēķināsies ar sevi, ar savu spēku un varēšanu vien, bet tu paļausies uz mani. Tu – krišanas pieredzes, zaudējuma pieredzes cilvēk. Un tad tu varēsi stiprināt tos citus – savus brāļus.
Lūk, pavisam vienkārši: kad mēs esam zināmu laiku kaut ko no dievišķajām patiesībām mācījušies, apguvuši – tāpat kā jebkurā mācību iestādē, tā visā mūsu dzīvē – tad, kad mēs zināmu laiku to esam darījuši, nāk pārbaudījums. Tad nāk laiks, kad mums jārēķinās ar tumsas uzbrukumu, ko šeit Jēzus sauc par sātana sijāšanu. Tad nāk mūsu Golgāta, mūsu krusta stunda, mūsu "būt vai nebūt" Jēzus māceklim. Ja Jēzus Golgātā būtu glābis sevi, tad Viņš nebūtu mūsu Pestītājs. Lūk, šī ir tā "būt vai nebūt" robeža Kristus māceklim. Sātanam ļoti iegribējies sijāt. Sijāt, teiksim citādi – pārbaudīt. Tas netiek aizkavēts, tur Dievs neiejaucas, to pieļauj, to neaiztur, tas notiek, tas ir kaut kas mums nepieciešams. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs ārēji gludā, mierīgā dzīvē neiegūstam. Varbūt, ka dažreiz ir grūti saprast šo Dieva pedagoģiju. Ka smagi pārbaudījumi var būt kā Viņa lielas žēlastības zīme. Ka tiek pieļauts, ka mums ir grūti, ka mēs klūpam, ka mums tā kā Pēterim ar savu labo apņēmību vien nepietiek. Tomēr ir vēl kaut kas ārpus mums. Debesis, kas ir nomodā. Jēzus, kurš aizlūdz. Žēlastība, kas darbojas. Atcerieties stāstu par pazudušo dēlu! Lai mēs pēc visām sāpēm pieceltos atjaunoti, stiprināti un šķīstīti, un varētu sacīt – tie smagie kritieni, tie ir bijuši par lielu svētību. Jo vajadzēja sabrukt ilūzijām, ka pats ar savu spēku es uzkāpšu, iekarošu Debesis. Bet mēs ļoti gribam būt ar Jēzu, mēs sniedzamies pēc Pestītāja. Mēs to nevaram, nespējam, mēs grimstam. Tad Viņš nāk, pieceļ – tā kā Pēteri, ar vienu vienīgu skatienu. Nevis mēs glābām sevi, bet no Viņa nāca žēlastība. Lūk, ja mēs tam esam gājuši cauri, tad mēs varam stiprināt cits citu. Tad – nevis tad, kad nākam no gludas, mierīgas dzīves, no ziedošiem puķu laukiem. Bet tad, kad augšāmceļamies no sātana sijāšanas vējiem. Lai Dievs to svētī! Āmen.
(Sprediķis teikts Jēkabpils Sv. Miķeļa ev. lut. baznīcā 2000. gada 12. martā, 6. Svētdienā pirms Lieldienām)