Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Aleksandrs Bite: Daži mīti par grēksūdzi luteriskajā baznīcā
Iesūtīts: 2011.05.09 17:16 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Daži mīti par grēksūdzi luteriskajā baznīcā

Aleksandrs Bite

Gadu gaitā, sastopoties ar dažādiem cilvēku priekšstatiem un viedokļiem par grēksūdzi luteriskajā baznīcā, nākas secināt, ka skaidru Bībelei un luteriskajām ticības apliecībām atbilstošu mācību par grēksūdzi bieži vien nomāc dažādi aplami uzskati, kas ilgākā laika posmā ir tapuši par vispārpieņemtiem priekšstatiem gan baznīcā, gan ārpus tās. Apskatīsim dažus no tiem.

Pirmais mīts: luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes.

Reiz katehēzes nodarbībā, kas bija veltīta grēksūdzes tēmai, kāda sieviete, kas gatavojās kristībām un iesvētībām, dzirdēdama, ka es savā stāstījumā pieskaros privātajai grēksūdzei luteriskajā baznīcā, pēkšņi iesaucās: “Un es taču tikai tāpēc atnācu nevis uz katoļu baznīcu, bet uz luterisko, ka tajā nav privātās grēksūdzes!” Tāpat daudzi noteikti būs dzirdējuši par gadījumiem, kad līdzīgu priekšstatu dēļ luterisko baznīcu pametuši un uz Romas katoļu vai Austrumu pareizticīgo baznīcu pārgājuši pēc privātās grēksūdzes alkstoši cilvēki.

Šie gadījumi ir tikai ilustrācija kādam visai izplatītam aplamam priekšstatam jeb mītam par to, ka luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes. Domājams, ka lielākā daļa vainas par to jāuzņemas luteriskajai baznīcai pašai, jo tā nereti savā katehisma mācīšanā un sludināšana ir aizgājusi visai tālu no mācības, kas ietverta tās ticības apliecībās.

Luteriskās ticības apliecības, iesākot ar Mazo katehismu, ko visi draudzes locekļi taču būs lasījuši, pamatā runā tieši par privāto, nevis vispārējo grēksūdzi. Mazajā katehismā Mārtiņš Luters vispirms jautā:

“Kas ir bikts?” – un tūlīt arī atbild: “Biktij ir divas daļas: pirmkārt, mēs izsūdzam grēkus un, otrkārt, mēs saņemam no biktstēva grēku atlaišanu jeb piedošanu it kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet droši ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti arī Dieva priekšā debesīs.” Tālāk risinot šo tēmu, viņš jautā:

“Kādi grēki ir jāizsūdz?” – un atbild: “Dieva priekšā mums jāatzīstas par vainīgiem visos grēkos, arī tajos, ko mēs neapzināmies, – kā to darām lūgšanā Mūsu Tēvs, bet biktstēvam mums ir jāizsūdz tikai tie grēki, kurus mēs apzināmies un jūtam savā sirdī.”

No Lutera rakstītā var izsecināt, ka tolaik pastāvējuši vismaz divi grēksūdzes veidi: vispārējā un privātā. Katra kristieša ikdienas dievbijībā uzsvars tiek likts uz vispārējo grēksūdzi, bet saistībā ar ticības kopšanu draudzē un dievkalpojumu – uz privāto grēksūdzi. Lielajā katehismā Luters parāda vēl trešo grēksūdzes veidu, kas arī ir ļoti nozīmīgs ticības dzīvei, – kristiešu savstarpējo izlīgumu:

“Kā jau esmu sacījis, ka bez šīs [privātās] grēksūdzes, par kuru mēs šeit runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par kristiešu vispārējo grēksūdzi, proti, kad sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu tikai Dievam vai arī tikai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Jā, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst, ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.

Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu.”

Lutera sacītais atspoguļo tālaika baznīcas vispārpieņemto praksi – vairākums ticīgo savā liturģiskajā jeb ar dievkalpojumu saistītajā ticības dzīvē pazīst un zina vienīgi privāto grēksūdzi. Tas tā bija arī tādēļ, ka Svētā Vakarēdiena saņemšana viduslaikos bija cieši saistīta ar privāto grēksūdzi. Tādējādi evaņģēliskās ticības tēvi vismaz sākumā saglabā baznīcā ierasto praksi, saskaņā ar kuru tie, kas vēlējās saņemt Svēto Vakarēdienu, ikreiz sūdzēja savus grēkus biktstēvam un tikai pēc tam tika pielaisti pie Sakramenta saņemšanas.

Te vajadzētu īsi paskaidrot, ka šāda prakse bija īstenojama tādēļ, ka viduslaikos baznīcā nebija paraduma Svēto Vakarēdienu saņemt bieži, bet gan – tikai reizi gadā vai pat vēl retāk. Turklāt jāņem arī vērā, ka lielākajos dievnamos parasti kalpoja vesels pulks priesteru, tātad vienlaikus varēja tikt uzklausītas vairāku cilvēku privātās grēksūdzes. Retā iešana pie Dievgalda bija saistīta ar dažām Romas katoļu baznīcas mācības un prakses īpatnībām.

Pirmkārt, Romas baznīcas kanoni noteica, ka Altāra sakramentu jeb Tā Kunga Mielastu ir ieteicams saņemt reizi gadā – Lielā gavēņa laikā. Pēc šī kanona vadījās vairums ticīgo.

Otrkārt, no biežas Sakramenta baudīšanas ticīgos atturēja Romas baznīcas mācība par Svēto Vakarēdienu un mises upuri. Romas baznīca mācīja un vēl tagad māca, ka Svētajā Vakarēdienā ir divas daļas. Viena no tām ir Kristus iedibinātais Sakraments, kurā cilvēki var saņemt Viņa miesu un asinis, otra – cilvēku ieviestais mises upuris, ko priesteris, izpildot īpašu rituālu, pienesa Dievam, lai ar šī upurēšanas darba nopelnu iegūtu labumu tiem, kuru labā tas veikts. Šis upuris varēja tikt upurēts par labu gan dzīvam, gan mirušam cilvēkam, kam pašam nemaz nebija nepieciešamības Kristus Sakramentu saņemt, lai grēku piedošanu un citus mises upurim piedēvētos labumus iegūtu. Šāds mises upuris saskaņā ar Romas baznīcas apgalvojumu izdzēšot visāda veida grēkus tam, kā labā tas tiek upurēts, pat tad, ja cilvēks pats atrodas nāves grēkā.

Tai pašā laikā tika mācīts, ka Svētā Vakarēdiena saņemšana saskaņā ar Kunga iestādījumu un pavēli ir saistīta ar bīstamību, ka tās saņēmējs var nebūt pietiekami labi sagatavojies un tādēļ var saņemt Svēto Mielastu sev par sodu. Turklāt Romas mācība noteica, ka pat cienīga un pareiza Tā Kunga miesas saņemšana (biķeris parastiem draudzes locekļiem netika sniegts) atbrīvojot saņēmēju tikai no ikdienišķajiem grēkiem!

Tādējādi pilnīgi loģiski izveidojās situācija, ka cilvēki labprātāk izvēlējās izmantot iespēju, ko sniedza cilvēku izgudrotais mises upuris, jo tā, kā apgalvoja Romas baznīca, var atbrīvoties gan no tā sauktajiem nāves grēkiem, gan no ikdienišķajiem. Ļaudis izvairījās no Tā Kunga Mielasta saņemšanas, jo baidījās to saņemt necienīgi un par sodu, un turklāt, kā mācīja baznīca, tas taču atbrīvojot tikai no ikdienišķajiem grēkiem.

Tātad Svētais Vakarēdiens tolaik parasti tika saņemts reizi gadā, un arī privātā grēksūdze lielākoties tika praktizēta reizi gadā. Taču situācija attiecībā uz Sakramenta saņemšanas biežumu evaņģēliskajā baznīcā drīzumā radikāli mainījās, jo patiesās Evaņģēlija mācības sludināšanas rezultātā cilvēki sāka arvien vairāk saprast, cik lielu svētību tiem dod Tā Kunga Mielasts, un tad tie vēlējās arvien biežāk to saņemt. Mūsu ticības tēvi izpratni par Svētā Vakarēdiena un privātās bikts jeb Absolūcijas ciešo saistību ir nostiprinājuši arī mūsu baznīcas galvenajā ticības apliecinājumā – Augsburgas ticības apliecībā. Šīs apliecības XXV artikulā mēs lasām:

“Grēksūdze mūsu baznīcās nav atmesta. Patiesi, Tā Kunga miesu mēs nemēdzam pasniegt tiem, kas iepriekš nav iztaujāti un saņēmuši Absolūciju. Turklāt ļaudis tiek ļoti rūpīgi mācīti par ticības nozīmi Absolūcijā, kas līdz šim tika pilnīgi noklusēta. Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā, un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu.”

Arī Augsburgas ticības apliecības XI artikulā mēs lasām:

“Par grēksūdzi tiek mācīts, ka privātā grēku piedošana jeb Absolūcija draudzēs ir paturama, lai gan grēksūdzē nav nepieciešama visu pārkāpumu uzskaitīšana, jo tas nav iespējams, kā par to sacīts psalmā: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps. 19:13).”

Kā gan varēja notikt, ka privātā grēksūdze gandrīz vai pilnīgi izzuda vēlāko laiku luteriskajā baznīcā un radās pat maldīgs priekšstats, ka tās luteriskajā baznīcā vispār nav? Vispirms minēšu kādu objektīvu faktoru, kas to netieši ietekmēja.

Ar laiku, kad krasi palielinājās Svētā Vakarēdiena saņemšanas biežums, palika apgrūtinoši un pat neiespējami ikreizēju Sakramenta saņemšanu saistīt ar privāto grēksūdzi. Tas arī tā nebūtu jādara. Iedomāsimies situāciju, kad draudzē, kurā Svēto Vakarēdienu ik svētdienas saņem simts vai vēl vairāk cilvēku, tiem visiem pirms tam privātā grēksūdzē būtu jāizsūdz savi grēki. Turklāt – vai privātā grēksūdze ir nepieciešama katram cilvēkam reizi nedēļā vai pat biežāk? Ja to pārvērstu par obligātu likumu, tad ticīgo sirdsapziņas tiktu apkrautas ar vēl lielāku cilvēcisko priekšrakstu jūgu smagumu nekā pie pāvesta. Šādai ikdienišķai grēksūdzei taču ir Dieva dāvāts veids – vispārējā grēksūdze, kā to redzam lūgšanā Mūsu Tēvs: “..un piedod mums mūsu parādus.”

Arī viduslaiku baznīcas prakse pazina līdzīgu situāciju, kad cilvēki saņēma Svēto Vakarēdienu bieži. Tie bija mūki, priesteri vai īpaši dievbijīgi draudzes locekļi. Gadījumos, kad Sakraments tika saņemts bieži, tā saņemšanu parasti nesaistīja ar ikreizēju obligātu privāto bikti, bet ļaudīm noteica kādu citu biežumu privātajai biktij. Kad šādi cilvēki gribēja saņemt Svēto Vakarēdienu, tie sūdzēja savus grēkus vispārējā grēksūdzē, kurā nenotika atsevišķu grēku uzskaitīšana, līdzīgi tam, kā tas notiek arī mūsu luteriskā dievkalpojuma liturģijā šodien.

Tomēr šāda prakse, kas ienākusi mūsu luteriskajā baznīcā, nekādā gadījumā nav iemesls tam, ka privātā grēksūdze luteriskajā baznīcā tiek pamesta novārtā, jo tā tomēr paredzēja vietu arī privātajai grēksūdzei. Iemesli tam, ka privātā grēksūdze luteriskajā baznīcā pakāpeniski gandrīz vai izzuda, saistāmi ar vairākiem citiem faktoriem.

Pirmais faktors ir racionālisma un apgaismības laikmetā (XVIII – XIX gs.) iesakņojusies Dieva žēlastības un Viņa žēlastības līdzekļu noliegšana, kas atstāja arī dziļu ietekmi uz luterisko baznīcu, tās dzīvi un sludināšanu.

Otrais faktors, kas to būtiski ietekmējis, ir draudzes locekļu garīgais kūtrums, kas nāk no priekšstata – ja jau privātā grēksūdze nav obligāta, tad to var neņemt vērā vispār.

Trešais faktors ir dažādu svešu ieskatu ienākšana luteriskajā baznīcā, kas saistīti ar reformātu vai dažādu brīvbaznīcu teoloģijas ietekmi, kuras bieži vien ir uzskatījušas privātās grēksūdzes praksi luteriskajā baznīcā par neevaņģēlisku Romas palieku.

No mūsu katehisma un baznīcas ticības apliecību rakstiem ir skaidrs, ka privātai grēksūdzei ir ierādīta nozīmīga vieta mūsu baznīcā un uzskats par to, ka luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes, ir nepatiess. Lai gan pēdējos gados privātās grēksūdzes loma luteriskajā baznīcā Latvijā ir manāmi pieaugusi, taču vēl ir jāpieliek daudz pūļu gan mācītāju, gan draudzes locekļu izglītošanā un pamudināšanā, lai privātā grēksūdze atkal varētu ieņemt pienācīgu vietu mūsu baznīcas dievbijībā.

Otrais mīts: luteriskajā baznīcā mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu.

Pirms vairākiem gadiem no kāda ļoti cienījama mācītāja un teologa mutes dzirdēju apgalvojumu, ka mūsu luteriskajā baznīcā – atšķirībā no Romas katoļu baznīcas – mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu. Saskaņā ar šādu izpratni ir sastādītas arī dažas luterāņu dievkalpojuma kārtības, kur tiek ietverta absolūcijas forma, kas vairāk līdzinās sprediķim nekā grēku piedošanai: “Visuspēcīgais un mūžīgais Dievs par mums ir apžēlojies Kristū Jēzū un Viņa dēļ mums piedod visus mūsu grēkus, un mums dod žēlastību, ka varam atgriezties un iemantot mūžīgo dzīvību.”

Tomēr jāatzīst, ka šāda izpratne nav nedz sena, nedz luteriska. Mūsu baznīcas mācība par Absolūciju jeb grēku piedošanu vienmēr ir tikusi pamatota skaidrajos Pestītāja vārdos, ko lasām Jāņa evaņģēlija 20:22–23: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Kristus pavisam skaidri saka, ka mācekļiem tiek dots Svētais Gars grēku piedošanas kalpošanai. Tāpēc tajā Mazā Katehisma variantā, ko mēs lietojam šobrīd, ir rakstīts: “Kas ir atslēgu vara? – Tā ir īpaša Baznīcas vara, kuru Jēzus Kristus tai ir devis, lai piedotu grēkus grēciniekiem, kas ir atgriezušies, un paturētu grēkus tiem, kas neatgriežas, līdz kamēr tie atgriežas.”

Kādā senākā katehisma variantā ir ietverta pamācība par to, kā jānotiek privātai grēksūdzei, un par to, kā pirms grēku piedošanas biktstēvs jeb mācītājs jautā grēku sūdzētājam: “Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” Uz to biktsbērns jeb grēku sūdzētājs atbild: “Jā, godātais mācītāj.” Tikai tad mācītājs piedod viņam grēkus ar vārdiem: “Lai tev notiek pēc tavas ticības. Pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēles es tev piedodu tavus grēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen. Ej ar mieru.” Šāds biktstēva jautājums ir atrodams arī dažās mūsdienu luterāņu mācītāju rokasgrāmatās jeb agendās, pēc kurām tiek noturēti dievkalpojumi.

Luterāņu dogmatiķis Džons Teodors Millers savā “Kristīgajā dogmatikā” (481. lpp.) raksta:

“Ir nepieciešams izprast to, ka absolūcijā grēku piedošana cilvēkam tiek ne tikai pasludināta jeb piesaukta, bet arī faktiski sniegta un nodrošināta (Jņ. 20:23), gluži tāpat, kā tas ir ar Evaņģēliju vispār (Lk. 24:47). Vēl vairāk – absolūcijā grēkus piedod pats Dievs. Nepastāv divpakāpju absolūcija, kurā sākumā grēkus piedotu cilvēks un pēc tam – Dievs; cilvēku sniegtā absolūcija ir Dieva absolūcija, kas tiek pasludināta Viņa vārdā.”

No kurienes tad cēlies maldīgais ieskats, ka luteriskajā baznīcā mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu? Šāds ieskats cēlies no mūsu baznīcai svešas teoloģijas, ko apliecināja un izplatīja Reformātu baznīca un dažādas brīvbaznīcas jeb sektas. Šādu uzskatu paudēji (ka mācītājs saskaņā ar Kristus pavēli nevar piedot grēkus, bet tikai pasludināt Kristus sniegto piedošanu) ir vienmēr uzbrukuši luterāņiem ar pārmetumiem, ka luterāņu mācība par Atslēgu varu ir tikai nevēlama un aplama palieka no pāvesta valdīšanas laikiem, kura noteikti ir jāizskauž. Vācijā (XIX gs.) pēc luterāņu un reformātu apvienošanas šādi uzskati jūtami ietekmēja arī luterāņus.

Arī šodien mums dažreiz nākas dzirdēt sašutušas balsis, kas vērstas pret šo mūsu baznīcas mācību: “Mācītājs nevar piedot grēkus, grēkus var piedot vienīgi Dievs!” Vai gan mēs nepazīstam šīs balsis? Tās jau reiz ir sašutumā skanējušas: “Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu! Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” (Mk.2:7) Tā reiz farizeji savā niknumā apsūdzēja Kristu, kas piedeva grēkus paralizētajam vīram. Uz to Kristus viņiem pavisam noteikti atbild: “Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Šo varu Viņš ir devis arī savai Baznīcai, sacīdams: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu. [..] Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:21–23)

Šādas Kristus iedibinātās kārtības ienaidnieki Baznīcā ir bijuši arī tās pirmsākumos. Senais Baznīcas vēsturnieks Sozmens vēsta par kādu IV gs. sākumā notikušu sarunu. Tajā kāds ķeceris – novaciānis Acēzijs – sacījis imperatoram Konstantīnam: “No ticības atkritušos patiešām ir jāmudina uz atgriešanos, taču grēku piedošanas cerību nav jāsaņem no garīdznieka, bet gan no Dieva, kam vienīgajam ir vara piedot grēkus.” Uz to imperators Konstantīns esot atbildējis: “Nu tad, Acēzij, ņem trepes un rāpies debesīs, ja jau tu esi atcēlis garīdzniecību.”

Līdzīgā veidā grēku piedošanas spēks tiek aptumšots, ja absolūciju aizstāj ar kādu labu vēlējumu. Šāda, manuprāt, neskaidra un nepieņemama dievkalpojuma forma ir nesen ieviesta arī mūsu baznīcā. Tajā mācītājs un draudze pēc grēku izsūdzēšanas savstarpēji apmainās ar šādu novēlējumu, kas droši vien domāts kā absolūcija: “Tas visuvarenais Dievs lai apžēlojas par jums un, piedodams grēkus, lai vada jūs uz mūžīgo dzīvību.” Taču to nevar uzskatīt par īstu absolūciju, labākajā gadījumā tas varētu būt tikai ievads, pēc kura seko īsta un nepārprotama absolūcija. Šādu absolūcijas formu mūsu liturģijas speciālisti ir pārņēmuši no Romas katoļu baznīcas dievkalpojuma kārtības, to teoloģiski neizvērtējot. Turklāt Romas katoļu baznīcā ir pavisam cita un mums nepieņemama mācība gan par grēksūdzi, kas tiek uzskatīta par cilvēka paša labo darbu un nopelnu, gan par absolūciju, kas saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību nav būtiski nepieciešama Bikts sakramenta daļa. Taču par to sīkāk citreiz.

Šīs daļas nobeigumā vēl tikai mazs atgādinājums par to, kāpēc ir tik svarīgi saglabāt šo mūsu baznīcas skaidro izpratni par Absolūciju kā grēku piedošanu Dieva vārdā, nevis vienkārši kā pasludinājumu par to, ka Dievs grēkus ir Kristū piedevis. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mācītājs piedod grēkus saskaņā ar paša Kristus pavēlēto kārtību (”Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti”) – ja tas notiek saskaņā ar paša Kristus pavēli, tad tas ir droši un uzticami. Arī nožēlojušam grēciniekam ir svarīgi saņemt skaidru un nepārprotamu apliecinājumu, ka tajā brīdī, kad mācītājs atlaiž viņa grēkus, Dievs tiešām tos arī piedod. Mūsu ticības tēvi par to Augsburgas ticības apliecības XXV artikulā raksta:

“Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu.”

Trešais mīts: luteriskajā baznīcā privāto absolūciju var sniegt tikai ordinēts mācītājs.

Šāds priekšstats mūsu baznīcā varētu būt ienācis no Romas katoļu baznīcas mācības par to, ka vara piedot grēkus ir dāvāta priesteriem personīgi un ka tā ir atkarīga no īpašas tā sauktās “neizdzēšamās zīmes”, kas tiem tiek piešķirta ordinācijā.

Mūsu baznīcas mācība šajā jautājumā ir šāda: vara piedot grēkus nav dota kādai atsevišķai personai vai garīgai kārtai, bet gan visai baznīcai. Protams, baznīca uztic kalpošanu ar grēku piedošanas jeb Atslēgu varu konkrētām personām – mācītājiem –, taču tas ir tikai kārtības jautājums, kas nekādā gadījumā neizslēdz iespēju, ka vajadzības gadījumā jebkurš draudzes loceklis var atlaist grēkus nožēlojušam grēciniekam.

Luters savā Lielajā katehismā raksta:

“Līdzās.. atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā grēksūdze, kurā grēki tiek sūdzēti kādam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem.”

Te var redzēt, ka Luters nav gribējis ierobežot grēku piedošanas varu privātajā grēksūdzē ar ordinēta mācītāja amatu. Protams, pēc mūsu baznīcas kārtības parastajos gadījumos privāto absolūciju sniedz mācītājs. Taču ir atsevišķas situācijas, kad tas nav iespējams.

Atceros gadījumu, kad kāda dziļi ticīga māsa bija norūpējusies par savu radinieku, kas bija tuvu aiziešanai. Viņa gribēja, lai es atnāku aprunāties ar mirēju un pieņemu viņa grēksūdzi, sniegdams mierinājumu. Kad viņa par šādu iespēju runāja ar savu slimo radinieku, tad arī viņš izteica vēlēšanos, lai mācītājs atnāk. Taču pārējie radinieki, kas, kā šķiet, bija neticīgi, uzskatīja, ka tas radīs tikai liekus satraukumus viņu nedziedināmi slimajam tuviniekam, kuram viņi savukārt pastāvīgi mēģināja iegalvot, ka viss būs labi, ka viņš vēl noteikti izveseļosies. Tā viņi saprata mierinājumu…

Ticīgā māsa bija izmisumā. Ko lai tagad dara? Pārējie radi pilnībā noraidīja iespēju, ka pie mirēja varētu ierasties mācītājs, bet viņam taču bija nepieciešams sagatavoties svētīgam galam. Tad es sacīju viņai, lai viņa pati aprunājas ar savu mirstošo radinieku, lai pastāsta, ka saskaņā ar Kristus pavēli vara piedot grēkus ir dota visiem kristiešiem un ka arī viņas sniegtā piedošana būs īsta un pareiza; tad lai viņa pieņem mirēja grēksūdzi, noskaita ar viņu kopā grēksūdzes lūgšanu un dod viņam absolūciju Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tā viņa arī izdarīja. Pēc dažām dienām viņas slimais radinieks atstāja šo pasauli. Līdzīgi esmu ieteicis rīkoties gadījumos, kad es vai kāds cits mācītājs nevar nokļūt pie mirēja vai kā citādi apdraudēta cilvēka (piemēram, pie tāda, kas atrodas dziļā izmisumā un nomāktībā), kam nepieciešama grēku piedošana. Visos šajos gadījumos mirstošie un izmisušie ir saņēmuši pilnvērtīgu un patiesu Dieva piedošanu no saviem brāļiem un māsām Kristū.

Šāda iemesla dēļ katram kristīgās draudzes loceklim ir jāzina, ka nepieciešamības gadījumā viņš var uzklausīt un viņam ir noteikti jāuzklausa grēksūdze un jāsniedz grēku piedošana. Tas ir jāzina katram kristietim, jābūt tam gatavam un jāprot to izdarīt. Un ar to nekādā ziņā netiek izjaukta baznīcas kārtība, jo nepieciešamībai ir baznīcā sava īpaša kārtība.

Luterāņu dogmatiķis Džons Teodors Millers par to raksta savā Kristīgajā dogmatikā:

“Raksti, turpretī, māca, ka .. atslēgu vara (potestas clavium), tas ir, īpaša vara piedot vai paturēt grēkus, pieder visiem kristiešiem (Jņ.20:23; Mt.18:18; 16:19), tādēļ ikviens ticīgais var atlaist grēkus ne sliktāk par priesteri vai bīskapu.. Līdz ar to ir skaidrs, kādēļ Luters tā uzsvēra, ka absolūciju var izteikt jebkurš kristietis. Tiesības pasludināt absolūciju ir tikpat neapstrīdamas kā tiesības sludināt Evaņģēliju (1.Pēt.2:9).” 

Ceturtais mīts: absolūcija satur nosacījumu.

Daudzus kristiešus mulsina doma, ka grēku piedošana tiek brīvi un bez nosacījumiem sniegta tiem, kas izsūdz savus grēkus. “Bet ko tad, ja šie ļaudis nemaz patiesi nenožēlo? Vai tad arī viņiem tiek dota īsta grēku piedošana? Ja jau tā, tad daudzi to sāks nelietīgi izmantot un nemaz nenožēlos savus grēkus!” Apmēram tā viņi domā un jautā.

Tādēļ daži mācītāji izvēlas sniegt saviem draudzes locekļiem absolūciju, kurai pievienots nosacījums. Kāds ļoti dievbijīgs un cienījams mūsu baznīcas mācītājs dievkalpojumā atlaiž grēkus saviem draudzes locekļiem pat ar šādiem briesmīgiem vārdiem: “Kāda tava grēku nožēla, tāda arī Dieva piedošana.” Ja mēs ņemam šos vārdus nopietni – un dievkalpojumā sacītos vārdus ir jāņem nopietni –, tad sanāk, ka Dieva dāvātās piedošanas apjoms vai kvalitāte ir atkarīgi no mūsu nožēlas kvalitātes. Ja tas būtu tā, tad neviens grēcinieks vispār nekad nevarētu saņemt īstu grēku piedošanu, jo neviena grēcinieka nožēla nekad nav pietiekami šķīsta vai pilnīga.

Ja mēs baznīcā varētu saņemt tikai tādu grēku piedošanu, kādu esam pelnījuši ar savu nožēlu, tad baznīcas varētu droši slēgt ciet kā nederīgas un nevajadzīgas, jo tur grēku piedošanu nevarētu saņemt vispār. Grēku piedošana tikai tad ir piedošana, kad tā ir pilnīga visu grēku piedošana; nepilnīga vai tikai daļēja grēku piedošana ir grēku nepiedošana un pazudināšana.

Turklāt, ja sakām, ka grēku piedošanai ir kādi nosacījumi, kas saistīti ar grēku nožēlas kvalitāti, tad ar to mēs arī noliedzam galveno ticības artikulu par attaisnošanu ticībā vienīgi no žēlastības un ieviešam kādus mūsu pašu nopelnus dievišķās žēlastības saņemšanai.

Protams, ir ļoti bēdīgi, ja cilvēks ir tik pārgalvīgs, ka nāk saņemt grēku piedošanu, savus grēkus pat nenožēlojis. Tāpat ir skumji, ka mūsu grēku atziņa un nožēla nav īpaši dziļa pat tad, kad mums šķiet, ka viss šajā ziņā ir kārtībā un “kā nākas”. Tomēr ir svarīgi apzināties pavisam skaidri un noteikti, ka Dieva dāvātā grēku piedošana vienmēr ir īsta un pilnīga; tam jāpieķeras un uz to jāpaļaujas katram grēciniekam, kurš grib to saņemt.

Tie, kas absolūcijai pievieno kādus nosacījumus, to dara ar nodomu mudināt cilvēkus uz nopietnu grēku atziņu un nožēlu. Doma pati par sevi ir laba, taču tas ir jādara citādi, neatņemot absolūcijai tās pilnību un spēku.

Par šo jautājumu Džons Teodors Millers savā Kristīgajā dogmatikā raksta:

“Uz iebildumu, ka mācītājs nevar piedot grēkus tādēļ, ka nezina, vai konkrētais cilvēks ir “cienīgs” saņemt absolūciju vai ne, mēs atbildam, ka absolūcija nav atkarīga no cilvēku cienīguma, bet gan no Dieva žēlastības Kristū, kura ir atklājusies visiem cilvēkiem, un tādēļ ir arī jāpasludina un jāpiedāvā visiem. Tas tiek darīts gan ar vispārējas Evaņģēlija sludināšanas starpniecību, gan arī izmantojot šo īpašo Evaņģēlija formu – absolūciju. Tie, kuri pasludina cilvēkiem Dieva žēlastību Kristū, nekad nekļūdās, jo šeit nepastāv clavis errans jeb Fehlschlüsse[1]. Absolūcijas vārdi allaž ir tikpat patiesi kā paša Evaņģēlija vārdi, kurus arī izsaka absolūcija. Ja nu kāds nesaņem absolūcijā pasludināto un sniegto grēku piedošanu, tad tā ir vienīgi viņa paša vaina. Kristus dēļ Dievs ir žēlīgi piedevis visas pasaules grēkus.”

Piektais mīts: grēksūdze luteriskajā baznīcā nav sakraments.

Plaši izplatīts luteriskajā baznīcā ir uzskats, ka luterāņiem ir tikai divi sakramenti: Kristība un Svētais Vakarēdiens. Tomēr tie, kas labāk pārzina luteriskās ticības apliecības, parasti runā par trim sakramentiem: Kristību, Svēto Vakarēdienu un Grēksūdzi. Daži pat jokodamies saka, ka luterāņiem esot divarpus sakramenti. Lai labāk saprastu, kādēļ tas tā, vispirms ir jāapskata pats sakramenta jēdziens.

Latīņu vārds sacramentum (no kura cēlies arī latviešu vārds “sakraments”) ir ienācis teoloģijā no Hieronīma (330–419) Bībeles tulkojuma latīņu valodā jeb tā sauktās Vulgātas. Hieronīms šo latīņu vārdu dažviet lietojis, lai atveidotu grieķu vārdu mysterion “noslēpums”. Mums šodien grūti saprast, kādēļ viņš tā ir darījis, jo sacramentum latīņu valodā nozīmē ‘zvērests, svinīgs reliģisks solījums’ vai pat ‘drošības nauda’. Jau senatnē neviens lāgā nesaprata, kāpēc tieši šāds vārds ir izvēlēts, lai tulkotu grieķu mysterion un lai vēlākos laikos arī apzīmētu Dieva pavēlētos žēlastības līdzekļus.

Baznīcas tēvs Augustīns (354–430) bija ieviesis sakramenta definīciju, kuru pārņēma arī Luters: “Accedat verbum ad elementum et fit sacramentum”(”Pievienojiet vārdu [materiālajam] elementam, un radīsies sakraments”). Bez rūpīgas izskaidrošanas šāda definīcija gan radīja arī dažādus pārpratumus, jo to varēja saprast arī kā pamudinājumu uz neierobežotu un patvaļīgu svētdarbību ieviešanu, – pievieno tikai Dieva vārdu kaut kam, un radīsies sakraments. Protams, Luters šos Augustīna vārdus saprata saistībā ar Dieva pavēli un iestādījumu un pavisam noteikti attiecināja uz diviem žēlastības līdzekļiem: Kristību un Svēto Vakarēdienu. Uz Grēksūdzi šo Augustīna definīciju bija grūti attiecināt, jo grēksūdzei gan ir Dieva pavēle, bet nav skaidra un Dieva pavēlēta materiālā elementa. Tāpēc Luters reizēm kavējās Grēksūdzi atzīt par atsevišķu sakramentu, bet uzskatīja to drīzāk par Kristības sakramenta daļu, kas turpinās ik dienas cauri visai kristieša dzīvei. Reformācijas pirmajos gados Luters runā par trim sakramentiem. Vēstulē Spalatīnam 1519. gada 18. decembrī viņš raksta: “Izņemot šos trīs [Kristību, Svēto Vakarēdienu, Bikti] es nevienu citu neuzskatu par sakramentu”. Taču jau pavisam drīz – polemiskajā rakstā “Baznīca Bābeles gūstā” (1520. gads) – Luters atzīst par patiesiem sakramentiem tikai divus. Pārmaiņa par labu Grēksūdzes atzīšanai par sakramentu iezīmējas ap 1529. gadu, kad iznāk dažādi katehisma izdevumi – gan ar sadaļu par Bikti, gan bez tās. Bet jau 1530. gadā Augsburgas ticības apliecībā, ko Filips Melanhtons sastādīja saskaņā ar Lutera norādēm, ir apskatīti trīs sakramenti (IX, X, XI artikuls).

1537. gadā Lutera “teoloģiskajā testamentā” – Šmalkaldes artikulos – Luters pats arī runā par trīs sakramentiem: “Atgriezīsimies atkal pie Evaņģēlija. Tas dod padomu un palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms, ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; tas ir īstais Evaņģēlija uzdevums. Otrkārt, ar Kristību. Treškārt, ar svēto Altāra Sakramentu. Ceturtkārt, ar Atslēgu varu.” (ŠA III, 4)

Lai saprastu šādu reformatora nenoteiktību Grēksūdzes kā sakramenta atzīšanā, jāatceras, ka arī senbaznīcā un pat viduslaikos nebija vienprātības par to, vai Grēksūdze ir īpašs sakraments vai nav. Pie senākajiem autoriem mēs varam atrast ļoti dažādu sakramentu uzskaitījumu; par sakramentu daži (piemēram, tā sauktais Dionīsijs Areopagīts) uzskatīja pat bēru ceremoniju. Grēksūdze šādos sarakstos parasti nebija iekļauta, un senie autori bija vienisprātis vienīgi par Kristību un Svēto Vakarēdienu kā īpašiem Dieva žēlastības līdzekļiem. Tikai XII gadsimtā Pēteris Lombardietis pirmais noteikti pieskaitīja Grēksūdzi sakramentiem, un Florences koncils (1439. gadā) pasludina oficiāli mācību par septiņiem sakramentiem, kuru vidū bija iekļauta arī Grēksūdze.

Jāņem vērā, ka luteriskajās ticības apliecībās mēs varam atrast divas sakramenta definīcijas. Viena no tām ir jau pieminētā Augustīna definīcija, kuru lietoja arī Luters (jo viņš taču reiz bija augustīniešu mūks!). Otra, kas, domājams, pārņemta no viduslaiku sholastiskās teoloģijas, ir atrodama Lutera līdzgaitnieka Filipa Melanhtona sarakstītajā Augsburgas ticības apliecības apoloģijā – “Rituāli, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots Dieva žēlastības apsolījums” (Apol. XIII (VII), 3). Saskaņā ar Melanhtona definīciju šajā mūsu ticības apliecībā arī Grēksūdze tiek atzīta par sakramentu: “Ja par sakramentiem mēs saucam “rituālus, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots žēlastības apsolījums”, tad nav grūti definēt to, kas tad īsti ir sakramenti. Rituāli, kas ir cilvēku ieviesti, nav sakramenti to patiesajā nozīmē, jo cilvēkiem nav varas apsolīt žēlastību. Lūk, tādēļ zīmes, kas ieviestas bez Dieva pavēles, nav drošas apsolījuma zīmes, kaut arī tās, iespējams, var kalpot neizglītoto mācīšanai. Tātad patiesie sakramenti ir – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments. Šiem ritiem ir Dieva pavēle un pievienots žēlastības apsolījums, kas patiesi ir Jaunās Derības sirds.” (Apoloģija XIII (VII), 3, 4)

Kā tad ir ar seno viedokļu dažādību luterāņu vidū – vai luterāņiem ir divi vai trīs sakramenti? Varbūt – divarpus? Vienkāršāk būtu sacīt, ka saskaņā ar mūsu ticības apliecībām ir trīs sakramenti – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija jeb Grēksūdze, jo tad nevajadzētu vairs neko īpaši skaidrot. Tomēr var arī sacīt, ka ir divi sakramenti – Svētā Kristība un Tā Kunga Mielasts, taču tādā gadījumā tūdaļ vajadzēs arī skaidrot, ka Grēksūdze ir iekļauta Kristības sakramentā un ir neatņemama Kristības ikdienas lietojuma sastāvdaļa. Tātad – skaiti, kā gribi,– Grēksūdze luteriskajā baznīcā ir un paliek sakraments – vai nu patstāvīgs, vai arī Kristības sakramentā ietverts.

Sestais mīts: tikai Romas katoļu baznīcā ir īsta Grēksūdze.

Mūsu tautas garīgās atmodas sākuma gados, kad luterāņu baznīcas draudžu locekļu vidū pārsvarā bija diezgan neskaidrs priekšstats par savas baznīcas mācību, daļai baznīcēnu bija izveidojies priekšstats, ka “mums, luterāņiem, jau nekā nav, katoļiem – tiem gan ir viss kaut kas, un arī grēksūdze pretstatā luterāņiem viņiem ir nopietna un īsta.” Tādēļ gandrīz vai par labo toni dažiem luterisko draudžu locekļiem bija izveidojies paradums uz “īsto” grēksūdzi iet pie katoļu priestera. Taču šie dievbijīgie un savā ticībā nopietnie ļaudis visdrīzāk nemaz nezināja ne par katoļu baznīcas, ne par luterāņu baznīcas mācību par bikti. Tikai salīdzinot šīs abas visai atšķirīgās izpratnes, var saprast, kurā baznīcā tad bikts ir “īstāka” un grēku piedošana drošāka.

Atceros kādu notikumu Lutera akadēmijā. Uz vienu no savām lekcijām kāds pasniedzējs bija ataicinājis katoļu priesteri, katoļu Teoloģijas institūta pasniedzēju, lai tas pastāstītu mūsu studentiem, topošajiem mācītājiem, par to, kā katoļu baznīcā notiek Bikts. Kad priesteris īsumā bija pastāstījis, kā tā notiek, kāds no mūsu studentiem apjautājās, vai visi vienkāršie ļaudis katoļu baznīcā saprot, ko priesteris tiem latīniski saka, atlaizdams grēkus. Liels bija studentu pārsteigums, kad priesteris uz to sacīja: “Viņiem tas nemaz nav jāsaprot! Turklāt viņi tos nemaz nedzird, jo es šos vārdus pasaku klusiņām pie sevis.”

No šī piemēra var labi saprast, cik ļoti atšķiras katoļu un luterāņu mācība par Grēksūdzi. Varētu pat sacīt, ka vairākos nozīmīgos jautājumos tās ir diametrāli pretējas. Pati svarīgākā atšķirība, manuprāt, ir saistīta ar jau pieminēto gadījumu – mēs zinām, ka mūsu baznīcā Absolūcija ir galvenā Grēksūdzes sakramenta daļa, jo Absolūcijā skan paša Dieva balss, tā rada un stiprina mūsu ticību un pārliecību par to, ka Dievs mūsu grēkus tiešām Kristus dēļ ir piedevis, tā uztur un vairo mūsu drošību un pārliecību, ka Kristus mūs ir atpestījis. Šīs lietas mūsu ticībā taču ir pašas svarīgākās. Savukārt Romas katoļu baznīca šīs mūsu ticībai pašas nozīmīgākās lietas neuzskata par svarīgām vai pat uzskata par ļaunām un ķecerīgām. Īsumā to varētu apkopot šādi.

Pirmkārt, Absolūcija Romas baznīcā nav absolūti nepieciešama Bikts sakramenta daļa, tās var pat nebūt vispār. Romas oficiālā mācība šajā jautājumā Tridentas koncila XIV sesijas 3. daļas IV kanons nosaka:

“Tālāk svētais koncils māca, ka Grēksūdzes sakramenta forma, kas satur tā spēku, ir ietverta priestera vārdos: ‘Es atlaižu tev [tavus grēkus]. .. Taču šie vārdi nekādā ziņā nepieder pie [sakramenta] būtiskās formas un tie nav nepieciešami, lai sniegtu šo sakramentu. Bet paša grēku sūdzētāja darbības, tas ir, grēknožēla, izsūdzēšana un gandarīšana, ir kā šī Sakramenta materiālie elementi.”

Tātad saskaņā ar Romas mācību grēki var arī netikt atlaisti, jo grēku piedošana tiek nopelnīta vai nodrošināta ar cilvēka paša grēknožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanas darbiem.

Otrkārt, Romas baznīca ne vien liek lielāku uzsvaru uz cilvēka paša darbiem un nopelniem – ieceļot cilvēka paša veiktās darbības sakramenta materiālo elementu statusā un noliekot tās par svarīgāko Bikts sakramentā –, bet arī noraida un nolād ticību, ko rada Dieva žēlastība, kas mums tiek sniegta Absolūcijā. Savu visbriesmīgāko izpaudumu šī Romas mācība rod jau iepriekš citētā Tridentas koncila kanona nosodījumu daļā, kurā rakstīts:

“[Ja kāds] saka, ka grēksūdzē ir tikai divi elementi – [1] šausmas, kas aptver cilvēka sirdsapziņu, kad tas apzinās savus grēkus, un [2] ticība, kas radusies no Evaņģēlija jeb attaisnošanas, saskaņā ar kuru cilvēks paļaujas, ka viņa grēki ir piedoti Kristus dēļ, – tas lai ir nolādēts.”

Treškārt, Romas baznīcas mācība pilnībā iznīcina pašu ticības būtību, jo tā deklarē, ka cilvēks nekad nevar būt drošs par to, ka viņa grēki ir piedoti un viņš ir iemantojis pestīšanu. Vēl vairāk, Tridentas koncils kā ķecerīgu pārdrošību nosoda ticīgā pārliecību par iemantoto pestīšanu. Tāpat tiek arī mācīts, ka nedrošība par savu pestīšanu ir īpašs ticīgo tikums, jo nedrošība taču pamudina dedzīgāk nožēlot grēkus, sūdzēt tos, lūgties un gandarīt. Tas, protams, ir tikai likumsakarīgs rezultāts mācībai par žēlastības iegūšanu Grēksūdzē ar cilvēka paša nopelniem – grēknožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanas darbiem. Bet mēs taču zinām, ka ne cilvēka nožēla, ne grēku izsūdzēšana, ne gandarīšana nevar būt pilnīga.

Turklāt nav grūti ieraudzīt, cik ļoti šis Romas slavinājums šaubām un nedrošībai par savu pestīšanu ir atšķirīgs no Bībelē paustās vēsts, jo Dieva vārds taču visur nosoda šaubas un nedrošību, bet stiprina un uzteic ticību un pārliecību par Dieva dāvāto žēlastību un izglābšanu.

Lai gan vēl daudz ko varētu sacīt par atšķirībām mācībā par Grēksūdzes sakramentu Romas katoļu un luterāņu baznīcā, tomēr šķiet, ka ar jau pieminēto būs diezgan, lai katrs lasītājs varētu pats sev atbildēt uz sākumā uzdoto jautājumu par to, kurā baznīcā tad bikts ir “īstāka” un grēku piedošana drošāka.


[1] - No latīņu un vācu val. – ‘kļūdainās atslēgas.’ Romas katoļu baznīcā ir mācība par to, ka gadījumā, kad grēku sūdzētāja nožēla nav patiesa, tad priesteris, kas to nezina, gan saka: “Tavi grēki ir piedoti”, taču patiesībā piedošana šajā gadījumā absolūcijā netiek sniegta, tā sakot, absolūcijas vārdi nav bijuši patiesi – notikusi kļūda.

(Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (9); Nr. 3 (10); Nr.4 (11); Nr.5 (12))

Attēls no mājaslapas: http://www.fullissue.com
 
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »