Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Tur, kur viss ir gājis bojā, kaut kas dzimst
Iesūtīts: 2013.11.25 19:43 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Zolitūdes Maximas traģēdijas sakarā

vēl nekad nav bijis. Vismaz, cik atceros es. Pat toreiz, kad pie Bastejkalna uzbrukumā Iekšlietu ministrijai nošāva un ievainoja gan barikāžu aizstāvjus, gan garāmgājējus, gan žurnālistus – pat toreiz bija citādāk. Toreiz bija jēga. Mēs cīnījāmies, aizstāvējām, jā, apzinājāmies, ko darām, uz ko ejam, kas mums draud. Šoreiz nekādas jēgas nav. Šoreiz neviens nav varonis un neviens nav nelietis. Šoreiz nav mēs un viņi. Ir tikai šoks, tukšums un sastingums.

Vecā Derībā ir stāsts par Ījabu. Kad viņš zaudēja visu, kas viņam bija dārgs, viņš veselu nedēļu – dienu un nakti – sēdēja klusumā, nespēdams neko. Viņš sēdēja, kamēr viss viņā centās aptvert to, kas noticis. Viņš nerunāja. Viņš neizteica pieņēmumus. Viņš netaisnojās un nevienu netiesāja. Un pie viņa atnākušie draugi – paveica labāko, ko tādā brīdī var izdarīt – viņi vienkārši bija līdzās un klusēja. Un arī mums ir jādod sev šāds laiks. Tikai sev šādu laiku dodot, mēs sapratīsim, kā labāk būt tiem daudziem lieliem un maziem, kuru kāds no tuviniekiem palika zem lielveikala drupām. Ne tikai viņi, bet arī mēs – mēs visi bez izņēmuma – esam sērās. Nav tikai tā, ka viņi ir cietušie, bet mēs veselie. Viņi raudošie, bet mēs stiprie. Neviens no mums nav stiprs un nevienam tādam nevajag būt. Mēs visi esam sērās un tas tā ir. Un to var redzēt no tā, ko mēs dzirdam un lasām. Vieni meklē vainīgos un jau sit krustā. Citi piesauc kosmosa spēkus. Vēl citi sauc lietas īstajos vārdos. Daži panikā rosās. Citi noslēdzas un klusē. Un tas ir normāli. Jo tā notiek sērās. Tas viss, ko dzirdam no cilvēkiem uz ielas, virtuvēs, sociālajos tīklos un mēdijos, un visur citur – tās ir sēras. Tā runā sēras. To izkliedz sēras. Gan labo, gan ļauno, gan apdomāto, gan neapdomāto, gan konstruktīvo, gan destruktīvo, gan svētību, gan lāstus. Tas ir tas pats, ko mēs lasām Ījaba grāmatā. Un tikai tad, kad mēs ar visu to haosu, bezpalīdzību, bēdām, dusmām, žēlumu, ko šis posts ir radījis mūsos, nākam tā Avota priekša, pie kura ir svētība un palīdzība, sākam sajust to spēku, kura mūsos pašos nav un nevar būt. Kad mēs piesaucam Dievu savās sāpēs un ciešanās, Viņš mums sūta cilvēkus, kuri vienkārši sēž mums blakus, nepūloties mūs mierināt ar to, ka citiem iet vēl sliktāk. Šī klātbūtne ir vajadzīgākais, kas tādā brīdī ir nepieciešams. Cilvēki, kas grūtā brīdī mūs neatstāj, neaiziet projām, nenovēršas. Tādos brīžos svarīgs ir nevis mierinājums vai paskaidrojums, bet vienkārša klābūtne. Un varbūt daži vārdi, kas ļauj sajust, ka esam labi cilvēki un neesam pelnījuši to, kas ar mums ir noticis.

Mūsu Radītājs nav tas, kurš taisnīgi izdala labo un ļauno. Šis Dievs neliek mums piedzīvot traģēdijas. Tā nav Dieva griba, kas ļauj tām notikt. Viņa tajās nav, tāpat kā Viņš nebija nedz vētrā, nedz zemestrīcē, kas gāja Elijam garām kādā citā Vecās Derības stāstā. Viņš ir tā klusā balss, kas nāk pēc tam. Bet arī – tā klusā balss, kas to visu dzen no mums projām. Lai notikušais posts nevairojas. Lai mēs neļaujam šim postam mūs izpostīt. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mēs viens otram nodarītu pēc iespējas mazāk sāpes. Lai mēs – kuriem visiem ir jātop pārsietiem un aprūpētiem dziļā ievainojuma dēļ – mazāk viens otram kaitētu sasniegt to brīdi, kad varēsim sākt domāt, runāt un rīkoties bez šodienas sāpēm un izmisuma.

Ir daudzi “Kāpēc”, bet neviena īsta atbilde. Varbūt ar laiku radīsies kādas atbildes uz tiem mazajiem “Kāpēc”, kas vienkārši noteiks diagnozi un iemeslus. Bet uz to vislielāko “Kāpēc” atbildes nav, jo neviena atbilde nav tāda, kas mūs apmierinātu. Neviena atbilde vairs neder.

Kādā brīdī atbildes uz mazajiem “Kāpēc” noteikti būs. Taču arī tad mums būs jāatceras, ka mēs nedzīvojam perfektā pasaulē. Daudzām lietām nevajadzētu notikt tā, kā tās notiek. Mēs vēlētos tādu pasauli, bet tādas nekur nav. Jo ir tikai viena pasaule – tā, kuru radām un veidojam mēs. Un, lai ko mēs teiktu vai darītu, svarīgs ir tikai viens – vai tas vairo svētību un labo. No jautājuma “Kādēļ tas ir noticis?” tad pamazām dzimst jautājums “Ko mēs taisāmies darīt ar to, kas ir noticis?” Vācu mācītāja Doroteja Celle saka – pats svarīgākais jautājums, kas mums jāuzdod ciešanās, ir – “Kam tās var kalpot?” Dievam vai Ļaunajam, citiem vārdiem, tam, kas palīdz mums dzīvot, vai tam, kas mūs izposta un iznīcina. Kā raksta mācītāja – Dievam ir savi svētie, kas palikuši pie ticības svētībai un

labajam arī bēdu un nāves vidū. Bet arī Ļaunajam ir savi svētie, kas ir līdz galam turējušies pie naida, izmisuma, bezcerības. Traģēdijas var viegli darīt mūs par lieciniekiem pret Dievu, pret jēgpilnu dzīvi, mūs šķelt un izpostīt. Un tieši tam postam mūsos ir stipri jāstāv pretī no visas sirds, dvēseles un spēka. Un pēdējās dienās mēs esam redzējuši šo paradoksu – kā haosā un ārprātā dzimst līdzjūtība, mīlestība, spēks, gaisma, cerība, atbildība, nesavtība. Tas ir Jēzus, kas tur dzimst. Tas ir tas, kas mums visvairāk trūkst un ir trūcis līdz šim.

Tur, kur viss ir gājis bojā, kaut kas dzimst. Rūpēsimies par to.

Un kādreiz arī milzīga nelaime kļūst par spoguli, kurā mēs ieraugam, ka dzimstošais Jēzus mūsos ir tas avots, ko nevar aizbērt neviens nobrukums.

Tas avots, kas tev pat mirstot ārēji šausmīgā, mokošā, visu tavu ķermeni sadragājošā nāvē, palīdz tev mirt bez bailēm un sāpēm, vienkārši redzot to gaismu, kurai doties pretī. Par to kādā savā grāmatā runā pazīstamā miršanas pētniece, ārste Elizabete Kiblere-Rosa. Gribās ticēt, ka tā tas arī ir.

Linards Rozentāls

Rīgas Lutera draudzes mācītājs

Pārpublicēts no "Svētdienas Rīta"

Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »