 Valters Dolacis,
teoloģijas maģistrs,
pasniedzējs
Latvijas
Kristīgajā
akadēmijāLaulības ilgtspējība
Valters Dolacis,
teoloģijas maģistrs,
pasniedzējs
Latvijas
Kristīgajā
akadēmijā Tik pārdrošs virsraksts nav izvēlēts nejauši. Pirms neilga laika lasīju kādā grāmatā par austrumzemju studentu, kurš, studējot Oksfordā laulības psiholoģiju, reiz izbrīnā secināja, cik milzīgu nozīmi mēs – eiropieši – piešķiram mīlestībai. Viņa kultūrā līgava un līgavainis bieži vien vispār nav redzējuši viens otru pirms laulībām. Uz šādu "dīvainu" izteikumu viņa studiju biedri atbildējuši ar vēl lielāku izbrīnu, uz ko students atbildējis: "Jums mīlestība ir pirms laulībām, taču mums mīlestība sākas pēc laulībām."
Šajā īsajā piemērā atklājas divas dažādas izpratnes par laulāto kopdzīves dinamiku. Acīmredzami ir tas, ka šī studenta viedoklis ir pretrunā ar mūsdienās Rietumos valdošajiem priekšstatiem par mīlestības primaritāti un nozīmīgumu, veidojot kopdzīvi un laulību. Neviens nenoliegs, ka šiem diviem fenomeniem vienmēr ir bijusi cieša saistība, jautājums ir vienīgi par to, uz kuru no tiem mēs liekam uzsvaru un kādu saturu ar katru no tiem saistām. Šie divi tik cieši saistītie termini – mīlestība un laulība – atsegs arī šī raksta būtību, jo lai saprastu, kā mūsdienās, kad strauji mainās izpratne par ģimeni un to veidojošiem lielumiem, tiek izprasta laulība, mums ir jāpārskata uzsvari saistībā ar laulību, kuri pastāv sabiedrībā, un jāatjauno garīgā skatījuma jeb izpratnes principi.
Varētu šķist, ka studenta apgalvojums norāda vienīgi uz kultūru atšķirībām, taču viss nav tik vienkārši. Ar mīlestības un laulības attiecībām šeit, Rietumu pusē, saistās vairākas problēmas, kuras vismaz daļēji ir pamudinājums par to rakstīt:
1) Šķiršanās statistika Latvijā (vairāk nekā puse no gada laikā noslēgtā laulību skaita tiek šķirtas) norāda uz to, ka Rietumos obligātais pirmslaulības „mīlas romāns" kā pamatnosacījums laulībai nav nekāds garants laulības stiprumam un noturībai. Un bieži tiešām ir tā, ka mīlestība ir kas tāds. kas pastāv tikai līdz laulībai un tad pamazām zūd.
2) Iespējams, vēl aktuālāka mūsdienu sabiedrības problēma – mīlestība kā nosacījums kopdzīvei, atmetot laulības slēgšanu vispār. Šīs alternatīvais ģimenes modelis redz laulību kā formalitāti, "papīru smērēšanu", jo kopdzīve beidzas tad, kad beidzas mīlestība, un cilvēks ir brīvs sākt jaunas mīlestības, tātad, kopdzīves attiecības. Tomēr vēlos palikt pie raksta sākumā pieteiktajiem "nesošajiem jēdzieniem" – mīlestība un laulība. Un pārdrošā kārtā, līdzīgi minētajam Oksfordas studentam, gribu "izārdīt" mūsu sabiedrībā valdošo tradicionālo izpratni, ka mīlestība rada laulību.
Bonhēfera "izaicinājums"
Vācu protestantu teologs Dītrihs Bonhēfers laulību sprediķī, ko viņš, laulājot kādu pāri, sacīja cietuma kamerā, parāda, kā Dieva persona sakramentāli virza laulību. Viņš paskaidro, ka laulība ir kas vairāk nekā divu cilvēku savstarpēja mīlestība, un norāda, ka tai pieder augstāka cieņa un spēks. Viņaprāt, tā ir tieši Dieva nolikts sakraments, ar kura palīdzību Dieva griba ir turpināt cilvēku dzimtu līdz laika galam.
Mīlestībā divi cilvēki skata sevi kā divas vientuļas figūras plašajā pasaulē: laulībā tie redz sevi kā locekļus to paaudžu ķēdē, kurām Dievs liek nākt šajā pasaulē un atkal aizsauc savā godā un valstībā. Kopīgajā mīlestībā abi redz vienīgi savas svētlaimes debesis, taču caur laulību abi top atbildīgi pasaules un cilvēces priekšā. Mīlestība ir abu cilvēku pašu personīgais īpašums: laulība ir kas vairāk nekā tikai privāta lieta: tas ir nolikts stāvoklis, sakraments. Kā kronis, jo ne jau tikai vēlēšanās valdīt padara valdnieku par karali, gluži tāpat laulība un nevis tikai mīlestība vienam pret otru padara divus cilvēkus par vīru un sievu Dieva un cilvēku priekšā. Kā pāris vispirms mij gredzenus savā starpā un tad saņem tos no mācītāja rokas, tā arī mīlestība nāk no abiem cilvēkiem, bet laulība – no Dieva. Un kā Dievs ir bezgala pārāks par cilvēku, tā arī laulības svētums, privilēģija un viens otram dotais solījums stāv augstāk par mīlestības svētumu, privilēģiju un solījumu. Nevis mīlestība uztur spēkā laulību, bet no šī brīža (tās noslēgšanas brīža) laulība uzturēs spēkā abu laulāto mīlestību.
Bonhēfers "apgriež" parasto loģiku jautājumā par to, kam jāveido laulība. Tas ir kā pretstats tam, kā rīkojas šodienas cilvēks – mēs redzam apkārt pārus, kuri veido kopdzīvi, balstot to tikai uz mīlestības attiecībām, kur laulība nav obligāta, jo šādā kopdzīvē partnerus kopā satur mīlestība (pieķeršanās, kaisle), kas tad arī ir tas vienīgais, kas, viņuprāt, uztur laulību, ,.sacementē" attiecības. Izskatās, ka, laikam ejot, sabiedrībā šādu kopdzīvi sāk uzskatīt par pašsaprotamu brīvprātīgas izvēles un rīcības jautājumu. Uz šāda fona Bonhēfers šo priekšstatu par laulību apgriež izaicinoši pretēji, apgalvojot, ka tieši laulība ir mīlestības pamats, ne otrādi.
Bonhēfers ir viens no progresīvākajiem protestantu divdesmitā gadsimta teologiem, antinacistiskās kustības un baznīcas loceklis pirmskara un kara laikā Vācijā cīņā pret nacionālsociālismu, kurš tika arestēts par ebreju glābšanas pasākumiem, un vēstules mūsdienu Eiropas cilvēkam rakstīja no cietuma Viņš ir kļuvis par autoritāti šodienas teoloģijā un ar savu pretējo uzskatu par laulības nesošo pamatu spēcīgi oponē mūsdienu pragmatiski domājošajam indivīdam.
Jautājums līdz ar to ir vienkāršs – kāpēc tad mīlestība nav laulības pamats, kā ir pieņemts uzskatīt? Kas tad ir šīs "apgrieztās" loģikas pamatā?
Meklējot atbildi, vēlos parādīt, ka laulība nes sevī citu, jēgpilnu saturu, kaut ko pilnīgi citu, nekā domā tas mūsdienu cilvēks, kurš sareģistrējies vietējā dzimtsarakstu nodaļā, netērējot liekus līdzekļus baznīcas ceremonijām, tātad atmetot Baznīcas piedāvāto, laulībā ieslēgto cilvēka tapšanas un attiecību ilgtspējības potenciālu. Kā tad atslēgt šo potenciālu? Tas atklājas pie viena nosacījuma: ja laulību uztver un dzīvo kā sakramentu. Un tā ir garīga perspektīva.
Kristīgā atklāsme palīdz izprast eksistējošās likumsakarības attiecībās, to nesaprasto, kas notiek laulāto attiecībās, jo attiecību redzamā daļa ir tikai aisberga virsotne. Šī atklāsme palīdz skaidrot neredzamos – garīgos problēmu cēloņus arī tīri psiholoģiskām parādībām. Tāpēc mums ir jāraugās uz laulību no personas, personu attiecību psiholoģiskā viedokļa, ko arī vēlāk darīsim.
Laulības sakraments
Kas ir laulība kā sakraments? Tā ir tāda laulība, kurā divi top par vienu. Šī realitāte tiek atgādināta arī laulības ceremonijā, norādot uz laulības attiecību īsteno jēgu un mērķi, uz ko tiekties. Praktiski sakramentāla laulība nozīmē, ka šie divi – vīrietis un sieviete – ir ne tikai Dieva savienoti unikālā (praktiski nešķiramā) savijumā, bet noslēpumaini nes sevī Dieva klātbūtni – tā, ka viņi tiek garīgi savienoti visu laiku – dinamiski, atkal un atkal no jauna. Viņi nav divi vien – divas atsevišķas individualitātes, kas pieķērušās viena otrai; viņi ir vairāk nekā divi: viņi ir viens vesels Dievā, kā priekšā viņi ir slēguši laulību. Te var runāt par garīgajiem resursiem, ko sevī nes laulība kā sakraments, kas ir nozīmīgi tieši ģimenes attiecību ikdienā un krīzēs. Taču ne visi šo laulībā ieslēgto potenciālu izmanto.
Pati laulības sakramenta ceremonija ir tikai ārēja zīme Dieva reālai klātbūtnei, tā ir praktiska viņa personas iejaukšanās, darbība caur ārējiem simboliem, jo laulība ir noslēpums, uz ko norāda arī latīņu vārda sacramentum un grieķu – mysterion nozīmes. Kļūšana par "vienu miesu" ir garīgs dinamisks process, kas bez Dieva personas iejaukšanās arī paliek noslēpums jeb neizmantots potenciāls, kapitāls attiecību noturībai. Tādēļ krīzēs ir jāuzticas sakramentam, jo tajā dotais Dieva gara spēks būs tas, kas veido manu sievu un arī mani par personu, kas kļūst spējīga veidot uz sapratni balstītas attiecības.
Mīlestība un nodošanās
Jēlas universitātes psihologs Roberts Sternbergs ir pētījis tieši laulāto attiecību dinamiku un izveidojis mīlestības "triangulāro modeli" (1986), kurā norāda uz mīlestības līdzsvara trim komponentēm: aizraušanos, intimitāti un nodošanos viens otram Šo izpratni praktiskā veidā atspoguļotu rodam attiecību veidošanas pieredzē.
Mīlestība kā aizraušanās, kaislība ir jūtu un seksualitātes piepildīta, kā spēcīga vēlme pēc fiziskās pieķeršanās. Taču šāda kaislība var būt pieprasoša, uzstājīga, kas robežojas ar apsēstību. Esot kopā kaisles, erotikas pārņemtās attiecībās, cilvēku neinteresē otra iekšējā emocionālā pasaule, vairāk svarīgs ārējais pievilcīgums, un veidot ilgas un noturīgas attiecības šāda pieķeršanās nedod (Uz šādas "mīlestības" pamata tad arī tiek slēgts vairums mūsdienu laulību.).
Intimitāte, savukārt, ir mīlestības emocionālā puse. Cilvēks nevar būt ilgi kopā ar otru cilvēku, ja viņš viņu "neiepazīst". Tās ir attiecības, kurās abi partneri iepazīst viens otra iekšējo emocionālo pasauli, viens otra aizraušanās, uzskatus. Ja laulātie viens otru šādi neiepazīst, tad laulība ir lemta vēsai līdzāspastāvēšanai. Šeit vieta ir tuvībai, draudzībai un atvērtībai vienam pret otru, komunikācijai, godīgumam un atbalstam.
Nodošanās ir mīlestības garīgā, kognitīvā puse, jo tā raugās tālākā nākotnē, pieņemot lēmumus jau šodien. Nodošanās rada mazu, bet drošu noteiktības salu nenoteiktības bangojošos viļņos. Nodošanās balsta partneri, kad izsīkst kaisle un kad laulātos pārņem nemiers.
Ir būtiski runāt par nodošanos viens otram, kad laulātais draugs ir arī gatavs reizēm atteikties no saviem principiem un vajadzības gadījumā piekāpties, jo piekāpšanās ģimenē palīdz izvairīties no daudzām nevajadzīgām spriedzes situācijām un nodrošina abu laulāto pastāvīgu garīgu izaugsmi. Cik gan bieži laulībā abi laulātie cieš no tā, ka nav atteikušies no savām iepriekšējām nodarbēm un '"kaislībām", kas ir bijušas raksturīgas viņu pirmslaulības dzīvei!
Laulības dzīves realitāte ir jāveido, izejot arī no otra cilvēka, ne tik daudz no savu vajadzību pasaules, savu vēlmju apmierināšanas un nespējas ieraudzīt otra vajadzības un vēlmes. Citādi var teikt, ka īsta laulība nepastāv, jo nenotiek veidošanās par vienu veselu. Ja ar otru cilvēku laulībā nerēķinās, tad tas kļūst tikai par objektu pirmā vēlmju apmierināšanai. Un tā jau ir hedonisma pieeja, kur otrs cilvēks ir līdzeklis pirmā interešu apmierināšanai.
Ja vienam laulātajam draugam kaut kas laulības attiecībās ir svarīgāks par otru cilvēku, kāda aizraušanās vai nodarbe, kura nav tīkama otram laulātajam draugam jeb kas viņu apgrūtina vai skumdina, tad laulība zaudē savu sakramentālo tapšanas dimensiju, kas nozīmē iepazīt otru tik tālu, ka abiem laulātajiem nav noslēpumu vienam no otra. Tas ir rets, bet sasniedzams stāvoklis.
Jāņem vērā. ka, ja mīlestība divu cilvēku starpā rodas tikai uz erotiskās vai emocionālās pievilkšanās pamata, tad bieži vien diviem cilvēkiem dāvātais „attiecību kapitāls" tiek izlietots attiecībās līdz laulībai. Ja šādas "aklas" pieķeršanās attiecības netiek balstītas lēmumā pamatot tās laulībā, tad vienas pašas par sevi tās var partnerus "sadedzināt", jo iztukšo tām dāvāto kapacitāti īsā laika posmā, nesasniedzot mērķi – laulību, kur tās ir „pasargātas" un var atrast atbilstošu vietu un izpausmi. Tām pašām par sevi nav ilgtspējības raksturs.
Taču, lai mīlestības izpausmes gūtu pilnību, ir svarīgi, ka visi nosauktie mīlestības aspekti atrod vienmērīgu un vienlīdzīgu izpausmi laulībā. Laulībai kā sakramentam tiek dotas pilnvaras šīs nepieciešamās izpausmes noturēt līdzsvarā un tērēt tās tad, kad tam ir pienācis laiks. Laulība ir kā Dieva iestādītu un pasargātu attiecību ietvars, ja abi laulātie, kas tagad veidojas par vienu miesu, ievēro laulības brīvības "robežas".
Mīlestību nesošais pamats – sakraments – laulībā ir Dieva gara dzīvības klātesamība laulāto attiecībās. Ja attiecības nepastāv sakramentā, tad cilvēks izvēles un krīzes situācijās balstās tikai savos paša resursos: robežsituācijās tik bieži atklājas cilvēkam raksturīgā valdonība, nespēja piekāpties, nespēja piedot, kas laulībā ir destruktīvi. Bez tā augstāk pieminētie trīs mīlestību veidojošie aspekti izirst un netiek attīstīti – kaisle izdziest, draudzība sāk apnikt, un nodošanās sākt šķist nevajadzīga un devēju iztukšojoša, kāda, protams, bez adekvāta spēka avota tā arī ir.
Taču, ja attiecībām, laulībai ir dots šis sakramentālais dzīvais spēks, tad pat kaislība ir pasargāta, jo beidzot tai ir rasta atbilstoša „vieta" – tā ir iepozicionēta laulībā, dinamiskas atjaunotnes stāvoklī, ne vienkārši kopdzīvē kā tādā. Sakraments māca draudzēties, nevis tikai būt mīļākajiem, kaislība plaukst, jo tā ir ieguvusi atjaunošanās spēku – īsto pieķeršanos, kas liek laulātajiem ieraudzīt vienam otru atkal un atkal jaunā gaismā, tā iemīlot viens otru arvien stiprāk, un nodošanās no sevi iztukšojošas, veltīgi pašuzupurējošas kļūst par piepildošu, vienojošu un dzīvību dāvājošu spēka avotu. Tādējādi var izprast Oksfordas studenta apgalvojumu par mīlestību, kas savu pilnbriedu iegūst laulībā. Šādu potenciālu sevī nes laulības sakraments. Tāpēc jāuzsver, kā to nezaudēt, bet vairot.
Protams, pirmkārt, pati laulības noslēgšana. Laulībām, tāpat kā bērēm, ir jābūt publiskām, jo šajos brīžos tiek apliecināta un svinēta dzīvība. Laulības pārējiem ir zīme, ka tagad laulātie veidos savu, sakramentalizēto kopdzīves realitāti paši un ka tā ir jauna kopība, kurā daudz kas no iepriekšējo attiecību veidošanas prakses atkritīs. Jaunajai ģimenei ir jāraugās uz priekšu, ne atpakaļ.
Laulība ir kopīga dzīve visās jomās, kur abu vienotība tās būtībai atbilstošo izpausmi rod, diviem kļūstot par "vienu miesu" seksuālajā kopībā. Tieši šīs kopības un vienotības dēļ,. bibliski raugoties, vīra pienākums ir pamest savu vecāku māju, lai pati jaunā ģimene kļūst par patstāvīgu veidojumu, nevis vecāku kontrolei, tātad "citas attiecību prakses" ietekmei pakļautu ģimeni, kas lielā daļā gadījumu izrādās destruktīva.
Otrkārt, jāatceras par nepieciešamo līdzsvaru laulāto attiecībās. Psiholoģiski raugoties, laulību var raksturot kā apmaiņas modeli: abpusējas došana un saņemšana. Laulība nokļūst briesmās tad, ja šī apmaiņa nav sabalansēta, piemēram, viens tikai iegulda, otrs saņem bez jebkādas atdeves. Tieši laulība ir diādiskās (jeb divvērtīgās) saskarsmes prototips un ne partnerība, kas ir humānistiskais apzīmējums laulībai, jo laulība sevī ietver dziļu un ilgtspējīgu attiecību formu.
Tas ir arī dominantes jautājums – kurš ir dominējošais, kam pieder noteicošais spēks laulībā? Vīram ir jāiemācās rūpēties, gādāt par ģimeni un ,.atdot savu dzīvību" sievas labā, līdzīgi kā Kristus to atdeva par savu ticīgo draudzi. Tam pašam ir jānotiek arī ar sievieti, un sievietei līdz ar to ir jāmācās savaldīt savu tieksmi kontrolēt, valdīt pār vīrieti, jo atrašanās "zem" sievas autoritātes, viņas pārvaldības ("apspiestības") neļauj vīrietim attīstīt savu būtību kā Dieva gribas piepildītājam ģimenē, neļauj piepildīt savu aicinājumu, savu no Dieva ielikto līdzību, kas vīru padara līdzīgu Kristus personai.
Sieva, kas dabiskā veidā grib valdīt pār vīrieti, nevar sagaidīt no vīra to, ko viņa visvairāk ilgojas – patvērumu, drošību un saskaņu starp vīrieša darbiem un vārdiem. Sieva savā nepacietībā kļūst par "vīra galvu'", bet bibliski vīra galva ir Kristus persona – Logoss [no grieķu val. – Vārds], kurš tad arī dod iespēju vīram turēt savu "'vīra vārdu". Kristus uzņemas atbildību par vīrieti, jo vīrietis, īstenodams savu dievlīdzību, uzņemas atbildību par sievu. Cik bieži gan sieva to nespēj sagaidīt un noniecina vīrieti, uzņemdamās varu pār viņu un neļaujot īstenoties Dieva nodomam pie vīrieša! Savukārt tieši caur sava vārda turēšanu, kad vīrieša izteiktais vārds, solījums, apņemšanās tiek arī piepildīta, vīrietis iegūst savas sievas apbrīnu un uzticību, jo tādējādi viņš ir sniedzis savai sievai drošību. Tā var atšifrēt divvērtīgās saskarsmes līdzsvaru laulāto attiecībās - vīrs sniedz sievai drošību, bet sieva vīram atmaksā ar uzticību.
Treškārt, problēmas laulībā ir jārisina tur, kur tās radušās – attiecību viducī, kur visvairāk arī ir jūtamas sāpes vai dusmas, kur ir bijis ievainojums. Taču tik bieži, sastopoties ar pirmajām grūtībām laulības ceļā, laulātie bēg no ģimenes vai nomaina partnerus un problēmu sakne paliek neatklāta. Problēmas laulībā jārisina ģimenes iekšienē, mācoties to sakni saskatīt sevī, tas ir – mācoties uzņemties savu atbildības daļu par notiekošo, lūgt piedošanu otram, piedot un sarunāties, palaižot otru vaļā no savu izmisīgo prasību tvēriena, kas likumsakarīgi ved uz attiecību izlīdzināšanos.
Tas prasa noticēt un pieņemt, ka arī otram cilvēkam ir garīgais saprāts, nevis tikai man. Un tas māca pārvērtēt situācijas – vai tad man ir dota vara pārveidot laulāto – satvert viņa sirdi, tātad – viņa personības kodolu, un ar varu "izmīcīt" pēc savas "labās" gribas? Vai tie nav vislielākie maldi, kas iznīcina pat visskaistākos mīlas romānus? Vai šeit neslēpjas saknes destruktīviem kontroles mehānismiem, kas noved pie tā, ka sāk kaitināt gandrīz viss, ko otrs nedara pēc "mana prāta"? Domāju, ka tādā gadījumā nav jābrīnās par iemesliem, no kuriem vēlāk rodas "it kā" neizprotams, neatšķetināms attiecību mudžeklis. Ja problēmas risinājumus iemācās atrast ģimenes iekšienē, kur tās radušās – divvērtīgās saskarsmes pašā vidū – tad tā ir pasargāta laulība
Tādējādi laulība ilgtspējību iegūst ar sakramenta kā dinamiskas garīgas realitātes klātbūtni. Adekvāti izprasta un sakramentā balstīta laulība pasargā laulātos no nevajadzīgas "sevis iztērēšanas" un psiholoģiskās attiecību spriedzes. Laulība kristīgā izpratnē vienmēr ir varoņdarbs, vienmēr cīņa un piepūle, bet, visticamāk, tikai tā var tapt kaut kas ilglaicīgs. Tāpēc centos ar šī raksta palīdzību norādīt uz tiem faktoriem, kuri palīdz veidot ilgtspējīgu laulību un noturīgas attiecības, neaizmirstot galveno – laulības primaritāti, tās garīgos, sakrālos resursus ikdienā un pasargātas mīlestības dinamiku laulībā.
Literatūra
1. Bonhēfers Dītrihs. Laulību sprediķis no cietuma kameras / tulk. J. Vējš // Draudžu Dzīve. – Nr.6 (1995), 4. lpp.
2. Vāgners Volfgangs. Izpratnes pamati par attiecībām starp vīrieti un sievieti: radīšana, nolādēšana un atbrīvošana. – Jūrmala : Latvijas Kristīgā akadēmija. 2003. – 31 lpp.
3. Hībners Pēteris. Ciešanas, sāpes, slimība – defekts vai signāls? (IGNIS –Deutsche Gesellschaft für Christliche Psychologie е. V. Würzburg, 1990). – Jūrmala : Latvijas Kristīgā akadēmija, 2002. – 48 lpp.
4. Parrot Les & Leslie. Saving Your Marriage Before It Starts : seven questions to ask before (and after) you mary. – Grand Rapids, Michigan : Zondervan Publishing House, 1995. – P. 31-51.
5. Šmemans Aleksandrs, virspriesteris. Par pasaules dzīvību. – Rīga : Labvēsts, 1995. – 157. lpp
6. Таинство брака: Богом благословенный союз. – Mосква : Сретенский монастырь, 2003. – 61 с.
Raksts publicēts:
Psiholoģijas Pasaule. Nr. 5 ( 2005), 6. -10. lpp.
|
