Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Golgāta. Kāpēc bija vajadzīga Pestītāja krusta nāve?
Iesūtīts: 2009.09.23 23:38 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Autors: Andrejs Kurajevs, diakons

Lieldienu naktī  pienācās kaut un ēst jērus. Lieldienu galdā obligāti bija jābūt ceptam jēram. Taču košerēdienu likumi noteica, ka gaļā nedrīkst būt asiņu. Saskaņā ar Josifa Flāvija liecību Lieldienās Jeruzalemē tika nokauti 265 tūkstoši jēru. No šiem simtiem tūkstošiem upurdzīvnieku vajadzēja iztecināt visas asinis. Ja ņemam vērā, ka Jeruzalemē nebija kanalizācijas, varam iztēloties, kāds asiņu daudzums pa pilsētas notekgrāvjiem plūda uz Kedronas strautu.

Kedrona tek starp Jeruzalemes mūri un Ģetzemenes dārzu, kurā arestēja Kristu, un dienās pirms Lieldienām tās straumē bija vairāk asiņu nekā ūdens. Mūsu priekšā ir realitātes radīts simbols: Jaunās Derības Jēru Kristu ved sodīt ar nāvi pāri upei, kas pilna ar Vecās Derības upurjēru asinīm. Viņš iet izliet savas asinis, lai vairs nebūtu vajadzīgs neviens upuris. Viss Vecās Derības upurēšanas kulta varenais spēks nebija spējis pilnībā dziedināt cilvēku dvēseles.

Ģetzemenes dārzā sākas Kristus ciešanas. Šeit Savam Tēvam veltītā lūgšanā Viņš pavadīja savas zemes dzīves pēdējās stundas. Evaņģēlists Lūka, pēc izglītības būdams ārsts, ar maksimālu precizitāti apraksta Kristus tēlu šajās minūtēs. Viņš saka, ka, Kristum lūdzoties, asinis kā sviedri tecējuši pa Viņa seju. Šī parādība mediķiem ir pazīstama. Kad cilvēks atrodas galējā psihiskā sasprindzinājumā, tad reizēm (ļoti reti) kapilāri, kas atrodas vistuvāk ādai, plīst un asinis caur sviedru kanāliem izspiežas uz sejas, sajaucoties ar sviedriem. Šādos gadījumos patiešām veidojas rupjas asins lāses, kas tek pa cilvēka seju. Šādā stāvoklī cilvēks zaudē ļoti daudz spēka.

Tieši  šajā mirklī Kristus tiek arestēts. Apustuļi cenšas pretoties. Apustulis Pēteris, kurš sev līdzi nēsāja „zobenu”  (iespējams, tas bija vienkārši liels nazis), bija gatavs likt to lietā, lai aizstāvētu Kristu, taču no sava Pestītāja viņš dzirdēja: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mt. 26:53-54). Apustuļi bēg katrs uz savu pusi. Samiegojušies būdami, viņi neviens nav gatavs sekot Kristum. Un tikai viens no viņiem, slēpdamies aiz krūmiem, kādu laiku seko tempļa sardzei, kas ved Kristu uz pilsētu. Tas ir evaņģēlists Marks, kurš vēlāk savā evaņģēlijā aprakstīs šo epizodi.

Kamēr Kristus lūdzās Ģetzemenes dārzā, apustuļi pretēji Viņa lūgumam gulēja. Tolaik bija pieņemts gulēt kailiem, un arī Marks bija bez apģērba. Pielēcis kājās, jauneklis ātrumā uzmeta sev kaut kādas drēbes un tāds arī sekoja Kristum. Tomēr aiz krūmiem viņš tika pamanīts, un sargi centās Marku satvert, taču viņš, atstājis to rokās tikai apmetni, kails aizbēga (Mk. 14:51-52). Šo epizodi ir vērts pieminēt tāpēc, ka tā ir paredzēta jau Vecajā Derībā, vairākus gadsimtus iepriekš. Pravieša Amosa grāmatā (2.16) ir teikts par Mesijas atnākšanas dienu: „Un pat tas, kas ir visdrošsirdīgākais starp drosmīgajiem, bēgs kails tanī dienā no cīņas lauka.” Marks patiešām izrādījās visdrosmīgākais, viņš vienīgais mēģināja sekot Kristum, tomēr beigās bija spiests kails bēgt no sargiem…

Jūdas nodoto Jēzu atveda uz jūdu reliģijas augstāko pārvaldes orgānu –  Sinedriju. Te viņu uz ātru roku tiesāja, pamatojoties uz viltus liecinieku liecībām un meliem. Nomierinot sanākušo sirdsapziņu, Augstais priesteris paziņoja: „Mums ir izdevīgāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” (Jņ. 11:50). Sinedrijs centās parādīt Romas varai, ka jūdi paši ir spējīgi savaldīt „miera traucētājus” un nedot iemeslu romiešiem represijām.

Tālākie notikumu Evaņģēlijā aprakstīti diezgan sīki. Sekoja augsto priesteru tiesa. Romas prokurators Poncijs Pilāts nesaskata Jēzū to vainu, ko viņam inkriminē Sinedrijs. Tomēr augstais priesteris Kajafa pastāv uz sodu, un Pilāts beigu beigās piekāpjas. Pievērsīsim uzmanību tai apsūdzības daļai, kurā Sinedrijs apgalvo: „Viņš saka, ka ir Dievs.” Tātad pat tie, kuri nepavisam nesimpatizēja Kristus mācībai, uzskatīja, ka Viņš pielīdzina sevi Dievam, t. i., apliecina savu dievišķumu. Gluži dabiski, ka ticīgo jūdu acīs, kuri pielūdza vienu vienīgu Dievu, tā bija ķecerība. Tieši tas, nevis pretenzijas uz mesijas godu. Piemēram, Bar Kaaba, kurš arī aptuveni tajā pašā laikā pretendēja uz mesijas titulu, netika sists krustā, un viņa liktenis bija daudz labvēlīgāks. Un tā, tiesa ir aiz muguras, sākas nakts pirms nāves soda izpildes.

Golgāta –  ne pārāk augsts kalns aiz Jeruzalemes mūriem – bija tradicionāla publisko nāves soda izpildes vieta. Tieši šim mērķim kalna virsotnē pastāvīgi stāvēja ierakti vairāki stabi. Saskaņā ar paražu uz nāvi notiesātajam vajadzēja uz saviem pleciem nest no pilsētas smagu baļķi, kas kalpoja par krusta šķērskoku. Tādu pašu baļķi nesa arī Kristus, taču pēc Evaņģēlija ir zināms, ka līdz Golgātai Viņš to neaiznesa, jo bija pārāk nespēcīgs. Pirms tam Kristus jau vienu reizi bija sodīts – viņš tika šaustīts ar pletnēm. Šaustīšana nozīmēja 39 sitienus ar pletni, kas sastāvēja no piecām siksnām, kuru galos bija svina lodītes. Sitiena laikā pletne apvijās ap ķermeni un pāršķēla ādu līdz kaulam. Jēzus saņēma trīsdesmit deviņus šādus sitienus, jo saskaņā ar jūdu likumiem to nedrīkstēja būt vairāk par četrdesmit – tā skaitījās nāvējoša deva.



Vedot Kristu uz Golgātu, tika pārkāpts likums, jo nu Viņš tika tiesāts divreiz, lai gan jebkuras tiesību normas, tai skaitā romiešu, nepieļāva cilvēku par vienu un to pašu pārkāpumu tiesāt divas reizes. Pirmais sods – šaustīšana – jau pats par sevi bija ļoti smags, un pēc tā izdzīvoja retais. Un tomēr pirmajam sodam sekoja nākamais – krustā sišana. Liekas, ka Poncijs Pilāts patiesi bija vēlējies saglabāt Jēzum dzīvību un cerēja, ka viņa asiņainais, gandrīz līdz nāvei sasistais ķermenis remdēs pūļa asinskāros instinktus. Tomēr tas nenotika. Pūlis prasīja nāves sodu, un Jēzus tika vests uz Golgātu. Sasists un bez spēka. Pa ceļam Viņš vairākas reizes pakrita, un beigu beigās sargi lika zemniekam Sīmanim no Kirēnas, kurš bija trāpījies pa rokai, palīdzēt aiznest Kristus krustu līdz Golgātai. Tur Mūsu Kungs tika sists krustā. Kājas tika piesistas pie ieraktā staba, bet rokas – pie tā šķērskoka, kuru Viņš bija nesis un kurš tika piesists pie ieraktā staba.

Divtūkstoš  gadu laikā vārdi „krustā sišana” ir atkārtoti tik bieži, ka to īstā jēga ir kaut kādā mērā  zudusi, izbalējusi. Līdz ar to šodienas cilvēku apziņā ir pabalējusi arī Kristus nestā upura grandiozitāte, proti, šo upuri Viņš nesa par visiem cilvēkiem – bijušajiem, esošajiem un nākamajiem.

Kas tad ir krustā sišana? Cicerons šo nāves sodu ir nosaucis par visbriesmīgāko no visiem, ko ir izdomājuši cilvēki. Tā būtība ir šāda: cilvēka ķermenis karājas pie krusta tādā veidā, ka viņa galvenais atbalsta punkts ir krūtis. Kad cilvēka rokas ir paceltas augstāk par pleciem un viņš karājas, neatbalstoties uz kājām, viss ķermeņa augšdaļas smagums tiek krūtīm. Šī sasprindzinājuma rezultātā asinis sāk pieplūst krūšu kurvja muskuļiem un sastrēgst tur. Muskuļi pamazām sastingst, un sākas asfiksija – krampju sarautie muskuļi saspiež krūšu kurvi. Tie neļauj izplesties diafragmai, cilvēks nevar ievilkt plaušās gaisu un nosmok.

Reizēm tas vilkās vairākas dienas. Lai paātrinātu nāves iestāšanos, cilvēku nevis vienkārši piesēja pie krusta, bet parasti piesita. Kaltās un slīpētās naglas tika iesistas starp delnas kauliem pie plaukstas pamata. Nagla pāršķēla nervu mezglu, no kura sazarojas nervi uz plaukstu. Pieskaršanās kailiem nerviem jau pati par sevi rada neciešamas sāpes, bet šajā gadījumā šie nervi tika arī pāršķelti. Taču tas vēl nav viss. Lai tādā stāvoklī elpotu, ir tikai viena iespēja – jāatrod kāds atbalsta punkts savā ķermenī, lai atbrīvotu krūšu kurvi. Krustā piesistam cilvēkam šāds atbalsta punkts ir tikai viens – viņa kājas, kuras arī ir naglu caurdurtas. Nagla iet starp pleznas mazajiem kauliņiem. Cilvēkam nākas atspiesties uz tām, iztaisnot ceļgalus un pacelt savu ķermeni, tādējādi samazinot spiedienu uz krūšu kurvi. Tad viņš var ieelpot. Taču, tā kā arī viņa rokas ir piesistas, tās šajā brīdī sāk griezties ap naglu. Lai ieelpotu, cilvēkam jāpagriež sava roka ap naglu, kas nebūt nav gluda un apaļa, bet gan ar asām malām un robiem. Šāda kustība izraisa sāpes, kas tuvas šokam.

Evaņģēlijā  ir teikts, ka Kristus ciešanas turpinājās apmēram sešas stundas. Lai paātrinātu nāves soda izpildi, sargi vai bendes bieži vien mēdza ar šķēpu satriekt upura lielus. Tad cilvēks zaudēja pēdējo atbalsta punktu un ātri nosmaka. Sargi, kas apsargāja Golgātu Kristus krustā  sišanas dienā, steidzās – viņiem vajadzēja pabeigt savu šausmīgo darbu līdz saules rietam, jo saskaņā ar jūdu tradīcijām pēc saules rieta vairs nedrīkstēja pieskarties mirušā ķermenim, savukārt atstāt to līdz nākamajam rītam bija neiespējami, jo tie bija jūdu Pasā svētki un nebija pieļaujams, ka pie pilsētas karājas trīs līķi. Tāpēc bendes steidzās. Svētais Jānis speciāli apraksta, kā kareivji satriec lielus diviem laupītājiem, kuri tika sisti krustā kopā ar Jēzu, bet pašu Kristu neaiztiek, jo ir redzams, ka Viņš jau ir miris. Uz krusta to nav grūti pamanīt. Tikko cilvēks pārstāj nemitīgi kustēties no augšas uz leju un atpakaļ, tas nozīmē, ka viņš vairs neelpo un ir miris…

Evaņģēlists Jānis ziņo, ka tad, kad romiešu kareivis iedūra šķēpu Jēzus sānos, no ievainojuma iztecēja asinis un ūdens. Pēc mediķu atzinuma runa te ir par šķidrumu, kas atrodas sirds somiņā. Šķēps pāršķēla krūtis no labās puses un sasniedza sirds somiņu un sirdi. Tas ir profesionāls kareivja dūriens, kas parasti tēmēts ar vairogu neaizsargātajā  ķermeņa daļā un tiek veikts ar tādu aprēķinu, lai tūliņ  trāpītu sirdī. No jau miruša ķermeņa asinis netek. Tas, ka asinis un ūdens iztecēja, nozīmē, ka sirds asinis vēl agrāk, vēl pirms pēdējā ievainojuma bija sajaukušās ar sirds somiņas šķidrumu. Sirds nebija izturējusi mocības, un Kristus bija miris no sirds plīsuma jau agrāk.

Jēzu paspēja noņemt no krusta vēl pirms saules rieta, Viņu paspēja ātrumā  ievīstīt mirstamajos autos un guldīt kapā. Tā bija akmens ala, izcirsta klintī netālu no Golgātas. Alas ieejai priekšā tika aizvelts smags akmens, un pie tās tika novietota sardze, lai mācekļi nenozagtu Jēzus ķermeni. Pagāja divas naktis un viena diena, bet trešās dienas rītā bēdu pilnās sievas, kuras bija zaudējušas savu mīļo Skolotāju, devās pie kapa, lai beidzot apkoptu mirušā ķermeni un veiktu visu tradicionālo bēru rituālu. Viņas atklāja, ka akmens no alas ieejas ir novelts, sargu nav un kaps ir tukšs. Taču viņu sirdis vēl nepaspēja pielīt ar jaunām bēdām par to, ka tagad pat nebūs iespējams cilvēciski apglabāt savu Skolotāju, kad eņģelis sievām paziņo brīnišķīgu vēsti: Kristus ir augšāmcēlies!

Evaņģēlijos ir aprakstītas vairākas tikšanās ar Augšāmcelto Kristu. Apbrīnojami ir tas, ka Kristus pēc augšāmcelšanās neparādās ne Poncijam Pilātam, ne Kajafam. Viņš neiet pārliecināt par savu augšāmcelšanās brīnumu tos cilvēkus, kuri Viņu neatzina dzīves laikā. Kristus parādās tikai tiem, kuri Viņam ticēja un Viņu atzina Viņa dzīves laikā. Tas ir Dieva brīnums – cieņa pret cilvēka brīvību. Kad mēs lasām apustuļu liecības par Kristus augšāmcelšanos, pārsteidzoša šķiet viena lieta: viņi par augšāmcelšanos raksta nevis kā par notikumu, kas kaut kur kaut kad atgadījies ar kādu cilvēku, bet kā par savas personiskās dzīves notikumu. Un tas nenozīmē vienkārši – ir augšāmcēlies man tuvs cilvēks. Nē, apustuļi apliecina – mēs esam augšāmcēlušies kopā ar Kristu! No tā laika ikviens kristietis var teikt, ka galvenais viņa dzīves notikums ir bijis Poncija Pilāta laikā, kad izrādījās, ka kapa akmens ir novelts malā un no kapa ir iznācis nāves uzvarētājs.

Krusts ir galvenais kristietības simbols, sāpju centrs. Un vienlaikus krusts ir kristieša sargs un prieka avots. Kāpēc bija vajadzīgs krusts? Kāpēc nepietika ar Kristus mācībām un brīnumiem? Kāpēc mūsu glābšanai un vienotībai ar Dievu nepietika ar to, ka Dievs Radītājs tapa par radību –  cilvēku? Kāpēc mums bija nepieciešams ne tikai iemiesojies Dievs, bet arī upurēts Dievs? Tātad – ko cilvēka un Dieva attiecībās nozīmē Dieva Dēla krusts? Kas notika pie krusta un pēc krustā  sišanas?

Kristus vairākkārt ir teicis, ka tieši šī notikuma dēļ Viņš ir nācis pasaulē. Pēdējais ienaidnieks, sens ienaidnieks, ar kuru cīnās Kristus, – tā ir nāve. Dievs ir dzīvība. Saskaņā ar kristiešu pārliecību un jebkuru citu attīstītu reliģiski filozofisko domu viss, kas eksistē, un viss, kas dzīvo, pastāv tikai tāpēc, ka tajā līdzdarbojas Dievs, – pateicoties saistībai ar Viņu. Taču, kad cilvēks grēko, viņš pārrauj šo saikni. Un tad viņā beidz strāvot dievišķā dzīvība. Tā beidz apskalot cilvēka sirdi. Cilvēks sāk „smakt”. Cilvēku, kādu to redz Bībele, var salīdzināt ar ūdenslīdēju, kurš strādā jūras dibenā. Pēkšņi kādas negaidītas kustības dēļ caurule, pa kuru no augšas pieplūst gaiss, tiek aizspiesta ciet. Cilvēks sāk mirt. Viņu glābt var tikai gaisa padeves atjaunošana no augšas. Šis process ir kristietības būtība. 

Šāda neuzmanīga kustība, kas pārrāva saikni starp cilvēku un Dievu, bija pirmatnējais grēks un visi tam sekojošie cilvēku grēki. Cilvēki starp sevi un Dievu uzcēla mūri – nevis telpisku, bet savās sirdīs. Cilvēki izrādījās atgriezti no Dieva. Šo šķērsli vajadzēja novākt. Lai cilvēki varētu tikt izglābti un iemantotu nemirstību, vajadzēja atjaunot saikni ar To, kurš vienīgais ir nemirstīgs. Apustulis Pāvils raksta, ka nemirstīgs ir tikai Dievs. Atkrītot no Dieva, Cilvēki atkrita arī no dzīvības. Viņus vajadzēja glābt, viņiem vajadzēja palīdzēt no jauna atgūt tieši Dievu – nevis kādu starpnieku, nevis pravieti, nevis misionāru, skolotāju vai eņģeli, bet pašu Dievu.

Vai cilvēki būtu varējuši paši uzbūvēt kāpnes no saviem labajiem darbiem un nopelniem, pa kurām viņi, gluži kā pa Bābeles torni, būtu varējuši uzkāpt debesīs? Bībeles atbilde ir skaidra – nē! Un tad, tā kā Zeme pati nevar pacelties līdz Debesīm, Debesis noliecas pie Zemes. Tad Dievs kļūst par cilvēku. „Un Vārds kļuva miesa.” Dievs atnāca pie cilvēkiem. Viņš atnāca nevis tāpēc, lai uzzinātu, kā mēs te dzīvojam, nevis tāpēc, lai dotu mums dažus padomus, kā uzvesties. Viņš atnāca tāpēc, lai cilvēka dzīve varētu saplūst ar dievišķo, atkal savienoties ar to. Un, lūk, Kristus uzņem sevī visu, kas ir cilvēka dzīvē, izņemot grēku. Viņš ņem cilvēka ķermeni, cilvēka dvēseli, cilvēka gribu, cilvēku attiecības, lai Pats ar Sevi atkausētu, sasildītu un mainītu cilvēku. Taču ir vēl kāda īpašība, kas nav atdalāma no vārda „cilvēks”. Laikmetos, kas pagājuši kopš izdzīšanas no paradīzes, cilvēks ir ieguvis vēl vienu prasmi – viņš ir iemācījies nomirt. Un arī šo nāves pieredzi Dievs nolēma uzņemt Sevī.

Kopš  pašas savas dzimšanas Kristus ir Dievs. No vienas puses, Viņam piemīt dievišķa apziņa, dievišķs „Es”, bet, no otras puses, - cilvēka dvēsele, kas attīstījās tāpat kā ikvienam bērnam, pusaudzim, jauneklim. Dabiski, ka katrā dzīvā radījumā Dievs ir ielicis bailes no nāves. Nāve ir tas, kas nav Dievs. Dievs ir dzīvība. Katrai cilvēka dvēselei un vispār jebkurai dvēselei ir raksturīgi baidīties no tā, kas acīmredzami nav Dievs. Un nāve visuzskatāmākajā  veidā – nav Dievs. Tāpēc Kristus – cilvēka dvēsele baidās no nāves. Nevis gļēvulīgi baidās, bet pretojas tai. Tieši tāpēc Ģetzemanes dārzā Kristus cilvēciskā daba un dvēsele vēršas pie Dieva ar vārdiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei .. Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mt.26;38-39). Šajā mirklī ir pārkāpta pēdējā robeža, kas varēja atdalīt cilvēku no Dieva – nāves pieredze. Rezultātā, kad nāve pienāk pie Kristus dzīvības, mēģinot to sašķelt un iznīcināt, tā neatrod Viņā nekādu sev noderīgu materiālu. Atbilstoši Svētā Lionas Irineja uzskatiem, kam pievienojās ne tikai 2. gadsimta kristieši (laiks, kad dzīvoja Irinejs), bet arī visu citu laikmetu ticīgie, nāve – tā ir šķelšana. Vispirms jau dvēseles un miesas šķelšana, bet pēc tam arī otrā nāve, kas atbilstoši kristiešu izpratnei ir dvēseles atšķelšana no Dieva – mūžīgā nāve. Un, lūk, kad nāve mēģina iedzīt šo šķeļošo ķīli un nostiprināties Kristū, tā neatrod Viņā vietas. Izrādās, ka tai tur nav vietas! Tā iestrēgst, jo Kristus cilvēciskā griba Ģetzemanes dārzā pakļāvās Dieva gribai, pilnībā savienojoties ar to. Nāves šķēps nespēja atdalīt Kristus dvēseli no Dieva Dēla dievišķās dabas, un rezultātā Kristus cilvēciskā dvēsele izrādījās absolūti neatdalāma no Viņa ķermeņa. Tieši tāpēc arī notiek gandrīz nekavējoša Kristus augšāmcelšanās.

Kristus augšāmcelšanās mums nozīmē to, ka no šī laika cilvēka nāve ir nekas vairāk kā epizode viņa dzīvē. Tā kā Kristus ir atradis izeju no nāves, tas nozīmē, ka, ja vien cilvēks sekos Viņam vai, tēlaini runājot, „iekrampēsies Kristus drēbēs”, tad Kristus viņu izraus cauri nāves koridoriem. Un nāve izrādīsies nevis strupceļš, bet gan vienkārši durvis. Tieši tāpēc apustuļi runā par to, ka Jēzus Kristus nāve ir svarīgākais notikums viņu personiskajā dzīvē. Tādējādi mēs tiekam izglābti nevis ar Kristus nāvi, bet ar Viņa augšāmcelšanos. Nāve tiek izspiesta ar dzīvību. Kristus ne tikai vienkārši „izcieš mokas”. Nē! Viņš ielaužas nāves valstībā un savieno cilvēci ar nemirstīgās dzīvības avotu – Dievu.

Golgātas krusts ir tunelis, kas iztriekts cauri dēmonisko spēku slānim, kuri cenšas pasniegt sevi cilvēkiem kā augstāko reliģisko realitāti. Tātad, ja cilvēks spēs pienākt pie tās zonas, kuru Kristus ir attīrījis no tumsas spēkiem, ja viņš spēs atdot savu miesu un dvēseli dziedināšanai Kristum (gluži kā ārstam), kurš Sevī un caur Sevi ārstē cilvēcisko dabu, tad viņš spēs iegūt to brīvību, kuru Kristus ir atnesis, to nemirstības dāvanu, kuru Viņš nes Sevī. Kristus nākšanas jēga slēpjas apstāklī, ka no tā laika Dieva dzīve ir pieejama cilvēkiem. Cilvēks ir radīts, lai būtu ar Dievu, nevis ar kosmiskiem viltvāržiem. Radīts pēc Dieva tēla, cilvēks ir aicināts tiekties pēc sava Radītāja. Pats Dievs savu soli pretī cilvēkam jau ir spēris. Lai atbrīvotu cilvēku no kosmiskās blokādes, no duļķainajiem „planētas logosu”, astrālo magu un „kosmosa valdnieku” atklājumiem, Dievs ir nācis pie mums. Viņš ir izlauzies cauri visiem kosmosa atkritumiem un ar Savu krustu izrāvis mūs no šo „kosmosa atnācēju” varas.

Krusts ir savienojis debesis un zemi. Krusts ir savienojis cilvēku ar Dievu. Krusts ir mūsu glābšanas zīme un ierocis. Krusts ir pacelts. Celies arī, tu cilvēk, un neguli vairs! Neapdullinies ar garīguma surogātiem! Lai Dieva krustā sistā  nāve nepaliek neauglīga tavā  dzīvē! 


Attēls no: http://ebaznica.lv/
 
(Saīsināts tulkojums)

Autors: Andrejs Kurajevs, diakons

Jāpaskaidro, ka Andrejs Kurajevs ir Maskavas Garīgās akadēmijas profesors (vispār tāds kā krievu Juris Rubenis, bieži izsakās, un arī ļoti pamatīgi un dziļi, viņam ir arī sava mājaslapa ar labiem rakstiem).

Šī raksta adrese internetā: Кураев Андрей. Голгофа. Для чего нужна была крестная смерть Спасителя? (http://www.evangelie.ru/forum/t32886.html)


Agra Turlaja
 

Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »