Draudze
- Jaunumi
- Mācītājs Agris Sutra
- Agris Sutra
- Agra Sutras 50 gadu jubileja
- Mācītāja Agra Sutras sprediķis "Svētdienas Rītā"
- Agra Sutras sprediķu audioieraksti, 2013
- Agra Sutras sprediķu audioieraksti, 2012
- Agra Sutras sprediķu audioieraksti, 2011
- Agra Sutras sprediķu audioieraksti, 2010
- Agra Sutras sprediķu audioieraksti, 2009
- Agra Sutras ceļojumu fotogalerijas
- LELB arhibīskaps Jānis Vanags
- Ar "Uzticības vairogu" apbalvotie draudzes locekļi
- Evaņģēliste Kristīne Vanaga
- Bīskape Jāna Jēruma Grīnberga
- Viesmācītājs Gundars Ceipe
- Draudzes padome
- Draudzes mūziķi
- Dievkalpojumi. Fotogalerijas
- Draudze Strazdumuižas pansionātā
- Diakonija
- Svētdienas skola
- Jauniešu sadaļa
- Avīze
- Māsu draudze Holckirhenā, Vācijā
- Citas māsu draudzes
- Kino
- Izstādes
- Talkas. Fotogalerijas
- Sadraudzības galds
- Draudzes cilvēki dažādās norisēs. Fotogalerijas
- Tezē Eiropas jauniešu tikšanās
- Instrukcijas, dokumenti
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Agris Sutra, Una Stroda. Sprediķis. Oculi – Gavēņa laika trešā svētdiena Jņ. 4:5-42. 2011. gada 27. martā (15:46)
Iesūtīts: 2011.03.27 14:09 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

2.Mozus 17:1-7

Un visa Israēla bērnu draudze uz Tā Kunga pavēli devās ceļā no Sina tuksneša vairākos pārgājienos un apmetās nometnē pie Refidimas, bet tur ļaudīm nebija dzeramā ūdens. 2 Tad ļaudis bārās ar Mozu, sacīdami: "Dod mums ūdeni, ka varam dzert!" Bet Mozus viņiem sacīja: "Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt To Kungu?" 3 Un tauta, pēc ūdens izslāpusi, kurnēja pret Mozu, sacīdama: "Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni, un mūsu lopi?"

4 Un Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: "Ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, ka tie mani nomētās akmeņiem." 5 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! 6 Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert."

Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. 7 Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba, tāpēc, ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: "Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?"

Pāvila Vēstule Romiešiem 5:1-11 

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. 2 Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. 3 Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību,4 izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, 5 bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.

6 Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. 7 Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt.8 Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. 9 Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības. 10 Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā! 11 Bet tas vēl nav viss: mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.

Jāņa Evaņģēlijs 4:5-42 

Kad Jēzus nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.6 Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.7 Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: "Dod Man dzert!"8 Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.9 Tad samariete Viņam saka: "Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?" Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.10 Jēzus viņai atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni."11 Samariete Viņam saka: "Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?12 Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?"13 Jēzus atbildēja viņai: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.14 Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai."15 Sieva Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt."

16 Tad Jēzus tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!"17 Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, -18 jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību."19 Tad sieva Viņam saka: "Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.20 Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz."21 Jēzus viņai saka: "Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.22 Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.23 Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.24 Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā."25 Sieva Viņam saka: "Es zinu, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs."26 Jēzus viņai saka: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!"

27 Šinī brīdī nāca Jēzus mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar sievu. Tomēr neviens neteica: ko Tu no viņas gribi, vai: ko Tu runā ar viņu?28 Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:29 "Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?"30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.31... 39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. 40 Šie samarieši nāca pie Jēzu un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas. 41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ 42 un sacīja sievai: "Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs."

Lūgsim Dievu: Dievs, mūsu mūžīgais pestītāj, ar sava Gara klātbūtni Tu atjauno mūsu sirdis un piepildi tās ar mierinājumu un prieku. Dod mums drosmi pieņemt aizvien jaunus izaicinājumus un palīdzi pastāvēt cīņā par taisnības uzvaru. Iekurini mūsos Tavas mīlestības liesmu un žēlastībā vadi mūs sev līdzi, kur vien Tu ej. Vadi mūs tālāk, Kungs, pa to ceļu, kuru Tu mums esi izredzējis, līdz kamēr tas pieved mūs pie pēdējā sliekšņa un pie mūžīgās dzīvības. Vadi mūs un palīdzi mums, Kungs Jēzu. Āmen.

Unas Strodas vēstule


Gatavojoties šodienas sprediķim, es piedzīvoju interesantu sagadīšanos, ko varētu arī zināmā mērā uzskatīt par Dieva vadību, vismaz šī sprediķa uzrakstīšanai. Es biju izlasījusi Svēto Rakstu vietas, kas paredzētas šai svētdienai, un sākusi domāt, ko par šiem lasījumiem varētu pateikt, kad notika interesanta sakritība. Pagājušajā nedēļas nogalē man vajadzēja aizvest manu dēlu uz Wabash College Indianas štatā, kas ir viena no koledžām, kur viņš stājas iekšā, un kur viņam bija vairāki eksāmeni un intervijas, lai varbūt iegūtu kādu stipendiju. Gandrīz katrā koledžā ir tā sauktās brālības, kur studenti dzīvo kopīgā mājā, un dzīvo pēc kopīgiem principiem. Manam dēlam bija jāpaliek 2 naktis vienā no šādām mājām, kas pieder brālībai „Phi Gamma Delta”. Es ievēroju, ka mājā pie sienas karājas šīs brālības moto, kuru visi brālības biedri zina no galvas un uzskata par svarīgāko savas dzīves principu. Tā autors ir viens no ASV presidentiem no 1924.-1929.gadam, Kalvins Kūlidžs, kurš arī ir sastāvējis šajā biedrībā. Šis moto skan tā: “Nekas uz šīs pasaules nevar aizstāt neatlaidību. Ne talants; nevar iedomāties neko biežāk sastopamu kā neveiksmīgus, bet talantīgus cilvēkus. Ne ģēnialitāte; tas, ka ir tāds izteiciens “neatzīts ģēnijs” vien jau norāda, ka tā ir dzīves īstenība. Ne izglītība; pasaule ir pilna ar izglītotiem, bet sabiedrībai nevajadzīgiem cilvēkiem. Vien neatlaidība un apņēmība ir visuvareni. Sauklis ‘turpini cīnīties un nepadodies’ ir atrisinājis un vienmēr atrisinās visas cilvēces problēmas”.

Man likās parsteidzoši, cik ļoti šie vārdi saskan ar to, ko saka apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem : mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā. Arī Vecās Derības lasījums ir par izturību un neatlaidību – Izraēla bērni nebija vis pulciņš izlutinātu un spītīgu Mozus ceļa biedru, kas paziņo, ka ir izslāpuši, tikko ieiet tuksnesī. Nē, viņi bija pavadījuši tuksnesī ilgu ilgu laiku, bija izgājuši cauri dzīvības briesmām, izbēguši no ēģiptiešu vajāšanām, izvesti cauri Sarkanajai jūrai, bet vienā brīdī viņu izturība apsīka, tomēr neiznīka. Viss, kas tai bija vajadzīgs, bija dzīvinošs ūdens, lai Izraēla bērni varētu iet tālāk un cīnīties par savu cerību.

Evaņģēlija lasījumā mēs sastopamies ar kādu sievu no Samarijas, ar kuru Jēzus  pārrunā vairākas tēmas, tajā skaitā ticību un neatlaidību: Jēzus atgādina samarietei par stundu, kas bijusi gaidīta jau ilgi un nu ir klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Arī samarietei ir pazīstamas apņēmīgās gaidas, jo viņa atbild, ka zina, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus.

Šodienas lasījumu galvenais jautājums ir – vai ticēt ir viegli? Vai pietiek ar to, ka esam sastapuši un iepazinuši savā dzīvē Dievu, lai būtu droši, ka tagad mums vienmēr viss būs kārtībā un Dievs vienmēr palīdzēs? Šīsdienas lasījumi rosina domāt, ka atbilde ir nē - Dieva tuvums vēl nenozīmē, ka vairs nebūs nekādu grūtību un šķēršļu, bet gan to, ka mēs šajā ceļā cauri grūtībām un ciešanām vairs nebūsim vieni. Kā lai pārciešam sāpes, slāpes, ciešanas, bezcerīgas gaidas, kas var gadīties ceļā?  Svētie Raksti atbild – ar neatlaidību un neatslābstošu uzticēšanos Dieva vārdam un apsolījumam, ka mūsu slāpes veldzēs dzīvības ūdens, un ka mūsu ceļam ir mērķis, Apsolītā Zeme, kaut arī neredzama un bieži izzūdoša skatam, un ka cerība uz to nekad nepamet kaunā.

Pāvils aicina būt neatlaidīgiem un pacietīgiem pat tad, kad ciešanām neredzam nekādu jēgu. Pāvila vārdi nav virspusējs uzmundrinājums, ko piedāvā tas, kurš nekad nav īsti cietis. Pāvils zināja, ko viņš saka. Vēstule ir rakstīta viņa dzīves pašās beigās, pirms viņa ceļojuma uz Romu, kur viņš mira mocekļa nāvē, tomēr neatkāpdamies no savas ticības. Pāvils tika vajāts un pavadīja vairākus gadus cietumā savas aktīvās ticības dēļ, bet jebkuros apstākļos viņš centās turpināt darīt to darbu, kurā bija sūtīts – sludināt augšāmcelto Kristu.

Pāvila dzīvesstāsts liecina, ka ticība nenozīmē dzīvi bez ciešanām. Nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Zaudējumi un ciešanas dažreiz tiek saukti par „mazajām nāvēm” – katrs zaudējums, kas mums izraisa ciešanas, ir kā neliela nāve, jo daļa no mums mirst līdz ar zaudēto. Mēs gandrīz katru dienu pieredzam mazas nāves, kad pagātnē aiziet kaut kas, kas vairs nekad neatgriezīsies mūsu dzīvē. Katrs satricinājums, katra šķiršanās, katra atteikšanās liek kaut kam mūsos nomirt.

Aizvakar es piedalījos konferencē par reliģiju un zinātni ar referātu, kura tēma bija nāve. Pēdējā laikā zinātnē un medicīnā ir tendence aizvien optimistiskāk izvērtēt iespējas attiecībā uz dzīves ilgumu. Nāvi jau sāk definēt kā slimību, kuru drīz būs iespējams izārstēt. Mūsu dzīves ilgums varētu palielināties ne tikai par dažiem gadiem vai gadu desmitiem, bet pat uz nenoteiktu laiku, atbīdot nāvi tālā nākotnē.

Viens no teoloģiskiem argumentiem pret nemirstību ir tāds, ka ja izdotos atklāt nemirstības noslēpumu, Kristus ciešanas un nāve zaudētu jēgu. Ja mēs esam Kristū, un Kristus ir mūsos, tad mūsu ceļš ved vispirms uz nāvi un tad uz augšāmcelšanos, nevis pa īso un taisno ceļu uz augšāmcelšanos. Priekš Kristus, nāve bija neizbēgams dzīves iznākums. Ja mēs esam vienoti ar Kristu, nemirstība nevar būt priekš mums. Ja Jēzus nebūtu nomiris, nebūtu iespējama arī augšāmcelšanās, jo nevar būt tikai atdzimšana, atdzimšana, atdzimšana, ja nav miris tas, kas atdzimst. Augšāmcelšanās var nākt pēc tam, kad ir pieredzēta nāve. Pāvils, kas bija piedzīvojis augšāmcelto Kristu, spēja pastāvēt ciešanās, jo zināja, ka Kristus ir klāt gan ciešanās, gan augšāmcelšanā.

Ja mēs sāktu uzskatīt nāvi tikai par kārtējo slimību, ko var izārstēt, ja mūsu dzīves beigās nebūtu nāves, vai mūsu „mazajām nāvēm” vēl joprojām būtu kāda vērtība vai nozīme? Iziet cauri grūtībām un ciešanām nozīmē ņemt dalību Kristus nāvē. Dzīves gaitā mēs piedzīvojam neskaitāmas miršanas un augšāmcelšanās, kas mums dod cerību, ka arī pēdējā, vislielākā un galīgākā nāve noslēgsies ar vislielāko un pilnīgāko augšāmcelšanos. Tāpēc, ka pestīšana vēl nav pienākusi, nāve turpinās, bet tās galā ir augšāmcelšanās.

Kā lai mēs iemantojam to neatlaidību, kas bija Izraēla bērniem viņu ilgajā ceļojumā pa tuksnesi, sekojot pavisam nereālam , neticamam un varbūt pat, pēc dažu domām, muļķīgam apsolījumam, ka ir tāda abstrakta Apsolītā Zeme, kur Dievs viņus aizvedīs? Kā lai iemantojam to izturību, kas bija Pāvilam viņa pārbaudījumos, ciešanās un ilgstošajos ceļojumos, kuros viņš devās pēc tam, kad viņu ceļā uz Damasku bija uzrunājis Kristus? Mēs varam iziet cauri nāvei, lielai vai mazai, un pienākt pie augšamcelšanās tikai ar netlaidību, pastāvību un izturību.  Dievs saka, ka mūsu cerība neizsīks, ja to uzturēs dzīvības ūdens.

Pelnu Trešdienā mēs saņēmām atgādinājumu, ka no pīšļiem mēs esam cēlušies, un par pīšļiem mums ir jāpaliek. Īstenībā pareizāk būtu teikt, ka mēs esam radīti no ūdens. Dzīvība uz planētas Zemes sākās ūdenī. Cilvēka ķermenī vismaz 60% ir ūdens. Mēs varam iztikt nedēļām ilgi bez ēdiena, bet mēs varam izdzīvot tikai trīs vai četras dienas bez šķidruma. Ūdens ir absolūti nepieciešams mūsu dzīvībai. Dievs zina, mums ir vajadzīgs ūdens – Viņš nesadusmojas uz nepateicīgajiem Izraēla bērniem, kas sāk kurnēt tuksnesī, bet dod izslāpušajiem ūdeni. Sieviete no Samarijas nonāk pie akas un dzird apsolījumu par ūdeni, kam ir tādas kvalitātes, kuras nevienam nav rādījušās par pārdrošakajos sapņos – Jēzus saka, ka tam, kas dzers ūdeni, kuru viņš dos, vairs nekad neslāps.

Ticēt nav viegli. Ticība nemaz nav paša cilvēka spēkos. Ticībai ir vajadzīgs dziļāks avots nekā personiska apņemšanās turpmāk dzīvot dzīvi ticībā. Ticībai vajadzīgs dzīvais ūdens no avota, kas ir Dievs. Taču Dievam ir vajadzīga arī mūsu neatlaidība, lai varētu realizēt līdz galam to nodomu, kas Dievam ir priekš mums. Vai par mūsu neatlaidīgo ticību kāds atcerēsies tāpat kā mēs atceramies Izraēla bērnu varoņadarbu, piepildot savu sapni par Apsolīto zemi? Vai par mums kāds varēs teikt tāpat kā par Pāvilu - cik gan liela bija viņa ticība, ja viņš pat ciešanas Kristus dēļ uzskatīja par laimi? Varbūt esam kaut vai kā samariešu sieviete, kas, sarežģītā dzīves situācijā nonākusi, tomēr nepadodas un ir gatava mainīties, būt atvērta sarunai ar Dievu un jaunai dzīvei, kas var izrādīties ilgs, neatlaidīgs un varbūt pat ciešanu pilns ceļojums pretī nezināmajam Dievam, kas piedāvā dzīvības ūdeni?

Lūgsim: Visuvarenais un visuzinošais Dievs, mēs pateicamies par Tavu klātbūtni šeit un šodien. Tu esi visaptverošas mīlestības un neizsīkstošas piedošanas avots mums, grēciniekiem, Mēs zinām, ka Tu vienmēr esi ar mums, Tu zini un saproti visu, ko mēs darām bieži vien pirms tam, kad mēs paši to saprotam, un ar savu Garu mums liec augt ticībā. Palīdzi mums saskatīt Tavu klātbūtni un nodomu mūsu dzīvē un mūsu attiecībās ar citiem. Liec mums apstāties mūsu skrējienā cauri dzīvei, un pārdomāt, kas ir Tavs plāns un ko Tu esi iecerējis atklāt caur mūsu dzīvi. Atgādini mums, ka tad, kad mums škiet, ka Tu esi tāls un neaizsniedzams, tas ir tāpēc, ka mēs esam aizgājuši prom no Tevis, nevis Tu no mums. Palīdzi mums atdzīvināt ticības liesmu mūsu sirdīs un uzturi degsmi apliecināt mūsu ticību ar darbiem. Liec mums būt tādiem, kas savu iespēju robežās palīdz piepildīties citu cilvēku labākajām cerībām un sapņiem, nevis viņu lielākajām bailēm un aizdomām. Dari mūs par Tavas žēlsirdības nesējiem, lai tā paver ceļu cerībai un uzvarai. Mēs Tev pateicamies, Dievs, par to, ka varam ar pārliecību teikt,ka pazīstam Tevi un ar vēl drošāku pārliecību teikt, ka Tu pazīsti mūs. Amen.


Sprediķa audioieraksts
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »