Lūkas 17:20 Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. 21 Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, - jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū."
22 Bet mācekļiem Viņš sacīja: "Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit.
23 Un, kad jums kāds sacīs: redzi, še, redzi, tur, - neejiet un neskrieniet tam pakaļ.
24 Jo, kā zibens zibeņodams spīd no vienas debess puses līdz otrai, tāds būs Cilvēka Dēls Savā dienā.
25 Bet papriekš Viņam daudz jācieš un jātop šās cilts atmestam.
26 Un, kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās:
27 ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja.
28 Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja;
29 bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja.
30 Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.
Jautājums par debesu valstību un viņas augšanu jūdu starpā
bija ļoti dzīvs. Tie ir visi lielie praviešu apsolījumi. Šie apsolījumi bija
ļoti nopietni, bet arī ārkārtīgi bargi. Un šie apsolījumi vienmēr tika cilāti
tad, kad jūdu tauta kaut kā īpaši jutās apgrūtināta un kad tā gaidīja, ka Dieva
valstība nākdama un atspīdēdama satrieks tautas mocītājus un pretiniekus, bet
pašu jūdu tautu vadīs godībā. Un tādā labā pārliecībā šo jautājumu Jēzum uzdod
farizeji: “Kad nāks Dieva valstība?” Jo viņi bija pārliecināti, ka šī Dieva
valstība nāks ar tādu spēku un kārtību, kas lietas savedīs pēc taisnības un
likuma. Tā kā viņi juta sevi drošus, pildīdami visas likuma prasības, visas
bauslības lietas, viņi zināmā mērā gaidīja šo Dieva valstības atnākšanu kā tādu
gandarījumu un atalgojumu, kā jaunu, labu lietu sākumu.
Pestītāja
atbilde iet pavisam citādā virzienā. Viņš saka: “Debesu valstība nenāk ārēji
redzamā veidā.” Un piemetina vēl kādus īpašus vārdu klāt: “Debesu valstība ir jūsu
starpā! Dieva valstība ir jūsu starpā!” Kāds pārsteidzošs Pestītāja vārds!
Debesu valstības nākšanu viņi gaidīja no ārpuses - ar lielām un brīnišķām
zīmēm, arī ar lieliem satricinājumiem, briesmām, bailēm un nelaimi, kas varēja
nākt pār visiem un tos pārbaudīt, bet Viņš saka ļoti vienkārši: “Viņa nenāk
ārēji nomanāma, bet viņa ir jūsu vidū.” Pestītājs te atsedz kādu īpašu, citādu,
dievišķo lietu kārtību. Debesu valstība kaut kādā veidā ir atnākusi un ir mūsu
vidū. Un tanī pašā laikā mēs esam gaidītāji, ka viņa reiz nāks savā pilnajā un
dievišķajā spēkā, daudzām briesmām un ārējām zīmēm pavadīta. Bet tās sākums ir
jau šeit, kad mūsu Kungs un Pestītājs runā ar saviem mācekļiem. Viņi viņam
sacīja kādus īpatus vārdus: ”Kungs, rādi mums Tēvu! Rādi mums Dievu! Tu runā
par viņu!” Un Jēzus atbildēja: “Kas redz mani, tas redz Tēvu!” Mācekļi kaut ko
nebija pamanījuši. Viņi nebija varējuši iedomāt, ka šis viņu Kungs, kas pats
padots tik daudz grūtumiem un ciešanām, ka Viņš sevī nes dzīvā, patiesā Dieva
attēlu. Mūsu Kungs un Pestītājs, Dieva valstības Kungs un Pestītājs, ir jau
ienesis debesu valstību mūsu vidū. Bet mēs kādreiz esam tādi paši kā šie jūdi,
kas tvarsta un meklē pēc valstības un tomēr nevaram to saņemt – tā mums it kā
izslīd.
Mūsu Kungs
un Pestītājs dod mums kādas zīmes, pēc kurām mēs varam debesu valstības
klātbūtni jau šeit nojaust, redzēt, tvert un būt arī tās vidū. “Svētīgi ir garā
nabagie, jo tie Dievu redzēs.” Viņš ir griezies pie kādiem, kuriem ir uzticēts
zināt, saņemt, baudīt Dieva valstību – garā nabagiem. Tiem, kuru gars bija
tukšs no daudzajām cilvēcīgajām lietām, darīšanām, rūpēm, daudzajām gudrībām,
uzskatu cīņām, strīdiem par patiesību un tās esamību. Tiem, kuru gars bija
brīvs no cilvēcīgās – garīgās un laicīgās – kņadas un rosmes, zināmā mērā arī
tukšības, kurā cilvēki izdeldē savas gara spējas un iztērē savus dzīvības
spēkus – tukšajā jautāšanā, liekajā pārgudrībā, pieņemtajās patiesībās. Kristus
vērsās pie tiem, kas sevi ir atvēruši viņa patiesībai un saņem to kā īpašu un
dievišķu dāvanu, kas ir lielāka par cilvēka prātu un saprašanu.
“Svētīgi ir
taisnības dēļ vajātie! Tiem pieder debesu valstība.” Tiem, kuriem nav vietas
šinī pasaulē. Tiem, kas ir kļuvuši lieki, kas ir kļuvuši traucētāji, kas nevar
piekrist visam tam jaunajam: progresam, uz priekšu iešanai, taču ne jau
krietnumā, bet gan cilvēcīgos maldīgos ieskatos, cilvēcīgos kārdinājumos un
cilvēcīgā grēkā. Mēs dzīvojam laikā, kurā atraisās naids pret Kristus vēsti un
šīs vēsts nesējiem un turētājiem. Tas atraisās no tiem, kas ir izgudrojuši
jaunas ticības, kas ir paši sevi iecēluši par priesteriem un izdomājuši jaunus
dievus. Naids ceļas no tiem, kas pasludina jaunu dzīves veidu, un šis jaunais
dzīves veids savā izlaidībā, ļaunumā un netiklībā pārsniedz dzīvnieku, kustoņu
dzīvi un izraisa naidu pret tiem, kas negrib darboties šīm lietām līdzi.
“Svētīgi ir taisnības dēļ vajātie.” Viņi nes sevī Dieva valstību tanī mierā,
drošībā un ticības spēkā, kas ir spējīgs stāvēt pretī visam, kas ar varu, spēku
un pārgudrību meklē mūs maitāt, pazemot un izpostīt.
Debesu valstība
ir jūsu vidū, mīļā draudze. Un cik daudz ir to reižu un vietu, kur mūsu Kunga
un Pestītāja vārds un patiesība ir kā dzīva uguns, kas nāk pie mums,
iekvēlinādama, palīdzēdama, mīlestībā un žēlsirdībā noliekdamās pie mazākajiem
un vājākajiem. Kādreiz pietiek tikai ar kāda cilvēka sastapšanu, kas piestājas
pie mūsu nama durvīm, ar mīļu vārdu, ar negaidītu rokas devumu. Kad durvis
aizvērušās, mēs zinām debesu valstību – viņa ir stājusies mūsu vidū. Dievs bija
sūtījis savu eņģeli. Mēs nepazinām. Viņa tērps to nerādīja, viņa izskats bija
pazemīga cilvēka izskats, bet tas, ko viņa vārds vai ko viņa roka mums deva,
tas bija kaut kas no Dieva žēlastības mantām un Dieva žēlastības bagātības.
Nevis šeit, nevis tur – Dieva valstība ir jūsu vidū. Tā nav vēl tā, kas reiz
atspīdēs visā pilnībā un lielajā godībā, kurā nodrebēs zeme un sašķelsies
klintis, kur Dievs tas Kungs nāks šķirt, pa labai un pa kreisai rokai likdams
tos, kas iemantos šīs valstības vēl neredzamo, Dieva būtības pilno devumu un
piepildījumu. Un tiem, kuri sacīs - Kungs, mēs tak neredzējām Tevi ne kailu, ne
nabagu, ne cietumā, ne trūkumā. Mēs būtu Tev kalpojuši, ja mēs to būtu
redzējuši!”, Viņš sacīs - Es biju jūsu vidū! Es ienācu jūsu vidū kā Dieva
valstības vēstnesis un devu jūsu rokās atslēgas uz Dieva valstību, jo, ko jūs
bijāt darījuši viņa vārdā pie mazajiem un vismazākajiem, to jūs man, to jūs
Dieva valstībai bijāt darījuši. Jums – garā nabagie, jums – pasaules gudrībā un
spēkā par pilnu kādreiz neņemtie, jums, kuriem pašiem vairāk nebija kā tikai
tas, ko dalīt uz pusēm vai sniegt pretī, - Viņš ir ienācis, lai sagatavotu
Dieva valstībai ceļu. Ienācis, lai Viņam, sēžot tronī Dieva valstības godībā,
nav jāatmet ar roku visai šai pasaulei viņas grēkā, tumsībā, trūkumos un
ļaunumā. Viņš ir ienesis nojautu par debesu valstību, Viņš ir jau viņu šeit
nodibinājis.
Dieva valstība nāk pa savu
ceļu, pa to ceļu, kur mēs prasām: “Kungs, rādi mums! Rādi mums Dievu!” Viņa
mācekļi to prasīja. Viņš bija viņu vidū. Viņš bija ar viņiem kopā. Arī tad vēl
viņu acis bija turētas, ka viņi nebija varējuši saskatīt: “Kas redz mani, tas
redz Dievu. Kas redz mani, tas redz Dieva valstību. Kas iet vienu soli ar mani,
tas jau šeit staigā Dieva valstības ceļu.” Mēs stāvam, kā gaidīdami laiku
piepildījumu, kuru nevaram uzminēt, laiku piepildījumu, kad Dievs nāks ar savu
beidzamo izšķīrumu, ar beidzamo tiesu pār visām lietām un pār visiem. Laiku
piepildījumā Viņš nāks arī pār tiem, kas, Viņu gaidīdami, izsteigušies pretī.
Un lai Viņa tiesa mūs nesasniegtu, Viņš ir nācis meklēt un glābt, jau šeit
saukt Dieva valstībā un jau šeit iecelt Dieva bērnu kārtā. Nācis šeit, lai
tiktu uzklausīts, pieņemts un lai mēs ne tikai šeit, bet arī vēl pāri pār laiku
tālumiem būtu lielās Dieva beidzamās piepildāmās godības līdzi mantotāji.