Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
- Jāņa Turlaja prezentācija par vēsturi
- Draudzes hronika
- No Andra Caunes grāmatas
- Augusts Grigors. Autobiogrāfija
- Augusta Grigora dzīvesstāsts
- Roberta Feldmaņa uzrakstītā vēsture
- Ligitas Ozolas pārskats
- Kristus draudzei jaunas telpas (1933. g.)
- Rīgas Kristus draudzes desmit gadu pastāvēšanas svētki (1936. g.)
- Svētbrīdis pie neredzīgo māc. Grigora kapa (1936. g.)
- Nerealizētais baznīcas celtniecības projekts (1937. g.)
- Par Šarlotes Grigors nāvi un izvadīšanu (1940. g.)
- Prof. Dr. theol. Edgars Rumba † (publicēts 1945. g.)
- Miris mācītājs Arturs Siļķe (1965. g.)
- Dievnama iesvētīšanas dziesmu lapiņa (1995. g.)
- Raksts "Vakara Ziņās"1995. gada 6. septembrī
- Princis Čārlzs mūsu draudzē (2001. gada 8. novembrī)
- Arhibīskaps pasniedz krustu mācītājam A. Sutram (11.09.2008)
- Kristīgā radio raidījums 2012. gada 12. martā
- Māc. Edgara Rumbas dzejas grāmatas "Es šodien mājās nebūšu" atvēršanas svētki 2013. gada 13. aprīlī
 Garīgā maize
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Izdrukāt 

Kā jau mēs zinām, mūsu draudzi 1925. gadā dibinājis mācītājs Augusts Grigors, pats būdams neredzīgs. Piedāvājam šī neparastā cilvēka dzīvesstāstu viņa paša izklāstā.

 Mācītājs Augusts Grigors par sevi

(Žurnālā Jaunatnes Draugs 1925. gadā)

 Uz Jaunatnes Drauga izdevēja lūguma sniedzu savas dzīves īsu aprakstu. Esmu dzimis 1879. gada 23. jūlijā, pēc vecā stila, Umurgas pagasta Mūrnieku mājās. Mūrniekos mani vecāki – Klāvs un Līze – bija kalpi. Māte mums daudzreiz stāstīja - kāds mazs, pelēks vīriņš viņu sapnī brīdinājis, sacīdams: nepalieciet Mūrniekos! Un kad viņi atkal salīguši uz vienu gadu Mūrniekos par kalpiem, pelēkais vīriņš atkal sapnī parādījies, bijis ļoti sašutis un sacījis: kāpēc gan jūs palikāt? Tiešām, 1880. gads bijis MūrniekuPaldažu mājās. Man palicis atmiņā, ka vecākā māsa, sestdienās no skolas pārnākusi, sacentās lielu skaitļu skaitīšanā miljonos un biljonos. Skaitīšanā noklausījies, varēju ar viņu sacensties. mājas iedzīvotājiem nelaimes pilns. Kāda kalpa nepilngadīgā bērnaukle, atriebdamās par to, ka viņai neticis apciemot savu māti, kamēr ļaudis strādājuši uz lauka, aizdedzinājusi vienu ēku pēc otras, tā ka palikusi vienīgi klēts. 1881. gadā mani vecāki no turienes aizgāja. Dzīvojām Lādes pagasta

1884. gada vasarā, pašā lielākā darba laikā, Paldažos ieviesās bakas. Tā kā visas pusgraudnieku ģimenes dzīvoja vienā istabā, tad jau nevarēja arī cita sagaidīt, ka bakas plaši izplatīsies mājinieku starpā. Saslimām deviņi. Slimnieku skaits būtu bijis lielāks, ja siltais vasaras laiks neatļautu veselajiem pārgulēt klētī. Seši no slimniekiem bija slimību vieglāki pārcietuši, bet atminu, ka viens jauneklis nomira, vienai jaunavai bija seja ļoti bojāta, bet es gulēju dažas dienas bez valodas un atminos, ka mana krustmāte bija ataicināta no manis atvadīties. Nāve man gan aizgāja garām, bet sveikā nepaliku, jo zaudēju redzes spēju. Pēc mātes nostāsta, kamēr es esmu bijis redzīgs, mīlējis no citiem bērniem aiziet savrup un klusi nolūkoties uz debesi vai tālēs, bet kad palicis neredzīgs, tad ņēmis visdzīvāko dalību pie citu bērnu rotaļām.

Vēl reizi nāve man gāja garām 1890.gada Jurģu rītā. Gulēju ar savu vecāko brāli Jāni uz klēts augšas. Jānis bija agrāki uzcēlies. Pamozdamies izdzirdēju lielu troksni un rūkšanu it kā no daudz ratu braukšanas. Klēts atradās lielceļa malā un tāpēc arī nodomāju, ka garām brauc rinda braucēju. Pēkšņi dzirdēju Jāni saucam: «Kur Augusts?» Steigšus uznācis pie manis viņš sauca: «Ugunsgrēks! Nāci tūliņ zemē!» un, mani pie rokas satvēris, noveda zemē. Tiešām bija bijis pēdīgais laiks, jo tikko biju nonācis, iegāzās klēts jumts. Tanī pašā gadā man izdarīja Rīgā, Reimera klīnikā, operāciju kreisai acij, bet bez panākumiem. Sešas nedēļas pavadījis klīnikā, atgriezos uz Ruckiešu Mārtiņu Gāršām, kur toreiz mani vecāki dzīvoja.

1891.gadā mans tēvocis atrakstīja no Rīgas, ka Rīgā esot neredzīgo skola un lai mans tēvs novedot mani pie viņa, tad viņš rūpēšoties par to, ka tiktu uzņemts šajā skolā. Par šo vēsti priecājos, jo arī man, kā citiem bērniem, gribējās iet skolā. Tā es iestājos Strazdmuižas neredzīgo institūtā. Institūtā biju līdz 1899. gadam. Par šo laiku nobeidzu institūta skolas kursu, un izmācījos taisīt sukas, kājslaukāmos un pindzeles. Dažus mēnešus pirms manis institūtā bija iestājies Jānis Upedans un Secas, ar to iedraudzējos un norunājām pēc institūta beigšanas iesākt Rīgā kopēju suku un pindzeļu darbnīcu. Kad mums 1899.gadā izsniedza no institūta saukto Ausrustung, jeb pūru, tad iesākām kopēju darbnīcu Brīvības ielā 134, kur dzīvoja Upedana vecāki. Ausrustungs sastāvēja no nepieciešamajiem darba rīkiem, suku un pindzeļu nepieciešamā daudzuma materiāla un kokiem. Abiem kopīgi iesākot, iznāca diezgan kupls pasākums, bet grūtības radīja tas, ka bijām jauni un neiestrādājušies sacensības konkurences ziņā, jo institūtā bijām mācījušies pagatavot priekš pirmās šķiras veikala tādas pat šķiras preces, bet mums jau veikala nebija un nācās preces nodot uz tirgus, kur bija galvenā prasība, ka tiktu dota lēta prece; labums nekrita daudz svarā. Vēl grūtības auga caur to, ka vecie meistari uz jaunajiem skatījās kā uz saviem ienaidniekiem, kuri ja tikai iespējams, jānoved līdz bankrotam. Parasti viņiem nāca talkā tā sauktie apkārt nēsātāji, kuri piedāvājās preci pārdot, ņēma viņu uz kredīta, bet kad izdevās par preci lielāku summu saņemt, naudu kopā ar draugiem nodzēra un palika parādā. Arī mēs iekritām minētajās lamatās.

Kādu reizi mums bija pasūtījums no kādas alus darītavas, apmērām par 80 rbl. Lūdzām savu bijušo meistaru nākt un izurbt suku kokus. Meistars lūgumu uzklausīja, bet izzinājis, kam sukas tiek pagatavotas, bija pārrunājis savu tautieti igauni sukas ņemt no viņa drauga un kad savas aiznesām, tad izrādījās, ka suku ir jau ļoti daudz un mums bija savas jānes atpakaļ.

Visās mūsu klizmās atradām pie saviem vecākiem stipru atbalstu. Sākumā viņi mūs pilnīgi uzturēja, un viss, kas ienāca darbnīcā, varēja atkal tikt darbnīcā izlietots. Mēs arī nolēmām no darbnīcas ņemt tikai tik daudz, ka nekaitētu turpmākai darbībai. Sākumā ņēmām katrs tikai 3 rbļ. mēnesī, bet ar ienākumu augšanu auga arī mūsu noteiktā alga, kuru paši sev izmaksājām. Trīs gadus bijām Brīvības ielā 134, tad noīrējām veikala telpas Brīvības ielā 113, sastāvošas no divām telpām. Vienu izlietojām kā darbnīcu un veikalu, otru – kā guļamistabu.

Ar šo soli bijām daudz ko ieguvuši, jo tagad mums vairs nevajadzēja savas preces nodot vienīgi atkalpārdevējam, kuri maksāja ap 30% lētāki kā patērētāji, bet varējām tieši pārdot patērētājiem. Pieņēmām arī vienu redzīgu palīgu, kas strādāja tādus darbus, kuri neredzīgiem grūti veicami, piemēram, kokus urbt utt. Līdz tam laikam nācās mums koku urbšanu nest uz Daugavpils ielu un atkal atpakaļ. Sukas, kuras nevarēja uz vietas pārdot, centāmies pārdot gada tirgos provinces pilsētās.

1905. gadā pārcēlām savu darbnīcu uz izdevīgāku vietu, Brīvības ielā 112, un tiešām arī nebijām vīlušies ar vietas maiņu. Jaunajā vietā mums vajadzēja vēl vienu palīgu ņemt, jo pieprasījumi pēc sukām pieauga. Centāmies viņas pagatavot pēc iespējas izturīgākas. Sevišķi iecienītas bija mūsu veļas sukas. Lai no ārienes viņas būtu atšķiramas no tām, kas pagatavotas citās darbnīcās, tad tās iesējām kokos, kuru virspuse bija velvēta un nosaucām par līkajām veļas sukām. Drīz arī pārējie suku sējēji pieņēma šo veidu, tad savas apzīmējām ar savu zīmogu. Bet līkās veļas sukas Rīgā līdz šai dienai tiek uzskatītas par izturīgākajām veļas sukām.

1908. gadā mums atkal bija savs veikals jāpārceļ uz citu vietu, jo 112. namu nopirka kāds žīds J. Viņš namu pārbūvēja un izīrēja vienīgi saviem tautiešiem. Pēc ilgākas meklēšanas mums izdevās atrast veikala telpas Brīvības ielā 109. Šī vieta gan nebija izdevīga, jo atradās aiz Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Tomēr no vietas maiņas necietām, jo mūsu veikals jau bija ieguvis plašu piekrišanu, un arī šinī vietā nācās mums paņemt vēl palīgus. Strādājām cauru gadu, jo darbus centāmies tā iedalīt, lai pa ziemu nebūtu palīgi jāatlaiž. Arī tad vēl palikām uzticīgi savam principam, personīgām vajadzībām ņemt tikai tik daudz, cik tas nekavēja veikala turpmāko attīstību. Tagad nolikām algu uz 30 rbļ. mēnesī. Šai algai nāca klāt summas, kas uzkrājās kasē, kuru tad izdalījām uz pusēm. Tā rīkojoties mums bija iespējams iepirkumus izdarīt par skaidru naudu un zem labiem noteikumiem. Tā strādājām ar Upedanu līdz 1915. gada 15.aprīlim

1910. gada 10. jūnijā (pēc vecā stila), salaulājos ar Šarloti Rengu, kas bija Provodņika sabiedrības ierēdne. Pēc kāzām nolēmām abi, cik spēdami, pielikt savus spēkus, lai ar Dieva palīgu varētu ietaupīt kādu krājumu nebaltām dienām. Tamdēļ mana sieviņa vēl divus gadus turpināja izpildīt savu vietu Provodņika sabiedrībā. Kad 1912. gadā piedzima mūsu vecākā meitiņa Mirdza, tad viņa izstājās no sava darba. Bet 1915. gadā viņa vēlējās atkal kādu nodarbošanos. Mēs nācām uz domām atvērt suku un pindzeļu veikalu, kurā viņa būtu pārdevēja, bet preces mēs ņemtu no Upedana un manas kopējās darbnīcas par cenām, kādas mums maksāja citi tirgotāji. Kā domāts, tā darīts. Noīrējām veikala telpas Brīvības ielā 72. Kad savu nodomu un sperto soli darīju zināmu savam biedram, tad viņš ar to nebija mierā. Pēc dažu dienu apdomāšanās nolēmām uzsākt turpmāk katrs darboties atsevišķi. Materiālus un gatavās preces izšķīrām uz pusēm.

Upedans palika vecajā vietā, par to man atlīdzinādams 500 rbļ. Ar Dieva palīgu uzsāku savu jauno veikalu 1915. gada 15.aprīlī jau minētajās telpās. Mans veikals atradās ļoti izdevīgā vietā, pie tagadējā Vidzemes tirgus. Drīz gan iestājās rūpniecībā un tirdzniecībā klusums, jo vācieši, apdraudēdami Jelgavu, uztrauca ļaužu prātus. Daži bailīgākie sāka savus uzņēmumus likvidēt. Arī kāds suku meistars M. Brike bija starp tiem un piedāvāja man savus materiālus. Tad arī nopirku no viņa visus ārzemju materiālus, maksādams par tiem apmēram divreiz tik, cik biju līdz šim laikam maksājis, jo ārzemju materiālu sāka pietrūkt. Pirktos materiālus nevarēju tik drīz izlietot, jo iesākās Rīgas evakuācija. Rudenī sākās lieli pieprasījumi pēc sukām, kas tika pagatavotas no tādiem materiāliem, kurus biju nopircis. Sākumā manas sukas ņēma tirgotāji. Dabūjis zināt, ka sukas tiek sūtītas uz Pēterpili, nodomāju doties turp pats. Rakstīju par savu nodomu A. Freinatam, tagadējam grāmatu tirgotājam un izdevējam, kurš toreiz dzīvoja Pēterpilī. Viņš man rakstīja, lai braucot tikai šurp, mīļu prātu viņš mani sagaidīšot un arī izpalīdzēšot sukas pārdot. Ar Dieva palīgu devāmies kopā ar savu jaunāko māsu Kristīni uz Pēterpili, apmetāmies pie Freinata. Ar viņa palīdzību daļu no sukām pārdevām, bet citas atstājām komisijā. Ar Freinatu nolīgām, ka viņš turpmāk būs mans aģents Pēterpilī. Sukas mēs viņam nosūtījām ar vilcienu. Pa mēnesi reizi braucu pēc naudas, jo uz piefrontes apvidiem, kāda bija 1915.-1917. gados Rīga, naudas sūtījumus nepieņēma. Ar aģentūras nodibināšanu Pēterpilī pieprasījumi pēc sukām lielā mērā pieauga, nāca klāt vēl arī lieli pasūtījumi no armijas. Strādnieku skaits pieauga līdz 40. Kad materiāla krājumi sāka izsīkt, tad neturēju par ieteicamu maksāt cenas, kuras Rīgā bija sevišķi augstas uz ārzemju materiāliem, tās iepirku Vīborgā, Helsingforsā un citās Somijas pilsētās, bet sarus – Pērterpilī. Protams, bija jāiepērk lielāki vairumi, lai ceļa izdevumi atmaksātos. Bet, vāciem ienākot, bija pēkšņi jāpārtrauc darbi gandrīz pilnīgi, jo netika atļauts ārpus Rīgas nekur iet vai braukt. Kādu laiku bija ap pilsētu pat elektriskās drātis apvilktas. No saviem 40 strādniekiem varēju paturēt tikai vienu palīgu, mācekli un savu māsu Kristīni.

.Tirgotājs Abramovičs, laikam domādams, ka vāciem ārzemju materiālu būs diezgan, piedāvāja pirmajās dienās pēc vācu ienākšanas man savus krājumus, kurus arī nopirku. Drīz vien izrādījās, ka Abramovičs bija pārrēķinājies, jo vāciem bija tikai erzac un atkal erzac. Šie materiāli, kurus nopirku, bija man par lielu atspaidu vācu, komunistu un Bermonta laikos, jo vienīgi man viņi bija pietiekošā daudzumā no visiem Rīgas suku taisītājiem.

Kad 1920. gadā sākās normāli apstākļi un sakari ar ārzemēm, tad izrādījās, ka zirgu astes maksā 20 reizes dārgāk un sari 40 – 50 reizes dārgāk nekā krievu laikos. Minēto materiālu, kurus biju iepircis, man bija prāvs krājums. Šos krājumus pārdevu un nopirku namu Karlīnes ielā Nr. 7/9.

Esmu centies lasītājiem īsumā attēlot savu dzīvi, bet, man šķiet, glezna nebūtu pilnīga, ja nepieminētu, ka man bija arī jādarbojas sabiedriskā laukā. 1907.gadā Vidzemes gubernators Svegincovs slēdza Rīgas neredzīgo apgādes biedrību, kuru K. Cilinskis bija nodibinājis un arī vadīja. Bet izrādījās, ka minētā biedrība bija savāda biedrība, jo viņai bija sava neredzīgo iestāde, kurā mitinājās ap 10 neredzīgo, biedru ap 300, bet nebija valdes. Cilinskis bija turējis par izdevīgāku vadīt biedrību bez valdes un pilnu sapulci nesasaukt. Šis iemesls bija spiedis gubernatoru biedrību slēgt. Neredzīgie, kuri bija iestādē, tika ievietoti Aleksandra Augstumu vājprātīgo slimnīcā. No turienes viņi pa daļai paši izstājās un pa daļai tika izsūtīti. Daži no viņiem nonāca bezizejas stāvoklī. Lai palīdzētu saviem bez pajumtes palikušajiem ciešanas biedriem, nodibinājām Baltijas neredzīgo biedrību «Filantropiju». 1908. gada 4. maijā ievēlējām pirmo biedrības valdi. Mani ievēlēja par priekšnieka biedru, bet nākošā gadā man bija jāuzņemas priekšnieka pienākumi, kurus ar Dieva palīgu esmu pildījis līdz šai dienai. Biedrība darbojusies visus gadus nepārtraukti, izņemot īsu laiciņu komunistu laikā, jo maija (1919) sākumā mums tika atņemtas grāmatas un ap 2000 rbļ. naudas. Pēc balto ienākšanas grāmatas mēs atdabūjām, bet naudu ne. Tagad minētā biedrība saucas Latvijas neredzīgo palīdzības biedrība «Filantropija» un turpina savu žēlsirdīgo darbu, izsniedzot trūcīgajiem neredzīgajiem gan pastāvīgus, gan vienreizējus pabalstus. Arī Latvijas amatnieku un rūpnieku savienībā biju ilgāku laiku valdes loceklis. Izlietodams savus piedzīvojumus, kurus biju ieguvis strādādams «Filantropijai» par labu, varēju jaundibināmai biedrībai izstrādāt statūtus, kuru viņai ilgāku laiku nebija un tāpēc radīja lielas grūtības.

Atgriezīsimies vēl reizi atpakaļ manā bērnībā un sekosim manam dzīves gājumam. Mana māte bija liela garīgu dziesmu mīļotāja un dziedātāja. Ar īstu latvju mātes uzcītību viņa mācīja saviem 6 bērniem lasīt, galvas gabalus, lūgšanas un garīgas dziesmas. Es gan lasīt nevarēju, bet toties man bija ļoti laba atmiņa. Ja man lasāmo gabalu vienu vai 2 reizes izlasīja priekšā, tad varēju uzmanīt, vai citi bērni pareizi lasa.

Neredzīgo institūtā reliģijai un viņas mācībai tika piegriezta liela vērība un reliģijas stundas bija man ļoti patīkamas, izņemot sākumu, kad kā vācu valodas nepretējam vajadzēja šīs valodas mācīšanas dēļ iesākt ar 1. bausli. Dievkalpojumus no institūta varēju tikai reti apmeklēt. Vācu dievkalpojums Biķeru baznīcā notika reizi mēnesī, institūta vadītājs, vācietis būdams, nevēlējās, ka apmeklējam latviešu dievkalpojumus, jo tikām audzināti stingrā vācu garā. Kad 1899. gadā izstājos no institūta, tad bieži apmeklēju dievkalpojumus. Manā sirdī radās vēlēšanās kļūt par Dieva vārdu sludinātāju. Toreiz vēl necerēju kļūt par mācītāju, bet vēlējos garīgās sapulcēs sludināt Dieva vārdus. Dievu lūdzot, arvien lūdzu, lai Dievs dod, ka šī mana vēlēšanās piepildās. Pagāja vairāki gadi un varēja domāt, ka būšu veltīgi lūdzis, ko tomēr nemitējos darīt. Kādā svētdienā Ģertrūdes draudzes māc. A.Valters uzaicināja savas draudzes jaunekļus nākt uz jaunekļu vakariem un arī piedalīties ar priekšnesumiem. Pieteicos arī es ar deklamācijām un māc. Valters ar prieku man to atļāva. Lai varētu arī deklamēt pēc mākslas likumiem, nogāju pie brīvmākslinieka J. A. Dubura un lūdzu man pasniegt deklamācijas stundas. Pēc īsa pārbaudījuma, kas pastāvēja no kādas pašsacerētas dzejas nodeklamēšanas, Duburs mani pieskaitīja pie saviem skolniekiem un pasniedza man 2 stundas nedēļā. Gandrīz 3 gadi biju Dubura skolnieks; par nožēlošanu Duburs nopietni saslima un pārtrauca stundu pasniegšanu. Savu pirmo garīgo runu runāju 1907. gadā, apbedīdams Matīsa kapos savu skolas biedru Augustu Ulmani. Runa bija klausītājiem ļoti patikusi, un no tā laika nācās man šad un tad uzstāties ar garīgām runām. 1919. gadā, pēc komunistu izdzīšanas, domāju, ka pienācis laiks arī tautai pašai pielikt roku pie garīgā darba un neuzvelt visu vienīgi mācītājam. Kopā ar saviem draugiem nodibinājām «Kristīgo centrālo biedrību». Par biedrības mērķi spraudām pulcēt kristīgus ļaudis, kas gribētu aktīvi darboties, neskatoties, pie kuras koncesijas viņi arī piederētu. Pēc biedrības statūtu apstiprināšanas bija man jāuzņemas priekšnieka pienākumi.

Noīrējām jaunajai biedrībai telpas Rēveles ielā Nr.52. Pirmā svētdienā, novembrī, noturējām pirmo dievkalpojumu. No tā laika biedrība darbojās nepārtraukti, noturēdama dievkalpojumus savās telpās un arī citur. Viņai jau ilgākus gadus ir savs koris, kas kuplina dievkalpojumus; bez tam vēl atsevišķos gadījumos dievkalpojumus kuplina solo dziesmas un deklamācijas.

1920. gada 8. martā iestājos Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātē par brīvklausītāju. Fakultātē iepazinos ar stud. teol. Leopoldu Rozi; lūdzu viņu man lasīt priekšā priekšmetus, kurus klausījāmies fakultātē. Manu lūgumu L.Roze labprāt paklausīja. Vasaras brīvdienas Roze pavadīja pie manis. Cītīgi mācījāmies grieķu valodu. Rudenī, kad lielākā daļa grieķu valodas klausītāju lika eksāmenus, tad arī es lūdzu mani pielaist pie eksāmena. Iznākums bija labs, jo drīkstēju skaitīties pie tiem, kas eksāmenu izturējuši ļoti sekmīgi. Pēc šī eksāmena iesniedzu dekānu padomei lūgumu ieskaitīt mani hospitantos un pēc eksāmenu nolikšanas, kurus man uzlika dekānu padome, - studentos. Manu lūgumu dekānu padome ievēroja, uzlikdama man par pienākumu nolikt eksāmenu latīņu valodā un citos priekšmetos. Pēc uzlikto eksāmenu nolikšanas, kļuvu par pilntiesīgu studentu. Visu savu studiju laiku turējos kopā ar L.Rozi, vēlāko Sātes un Zemītes draudžu mācītāju. Daudzos priekšmetos ar mums kopā uz eksāmeniem nāca līdzi arī R. Slokenbergs, vēlākais Džūkstes mācītājs. Lasījām bez pārtraukuma ziemā un vasarā no rīta līdz vakaram, izņemot kad bijām universitātes klausītavā. Tā studējot, vairs nevarēju savus spēkus ziedot savai darbnīcai, tāpēc viņa sāka nīkuļot. 1923.gada sākumā viņu pārdevu un saņemto naudu iemaksāju kā rokas naudu par vasarnīcu Rīgas jūrmalā (A. Grigors iegādājās īpašumu Jaundubultos, līdzās Raiņa vasarnīcai).

Studijas beidzām 1924. gadā: L.Roze, R.Slokenbergs un es. 1924.g., blakus universitātei, apmeklējām arī baznīcas virsvaldes garīgo institūtu. Arī še mums bija eksāmeni jānoliek; tos sagatavojām līdz oktobrim. Oktobrī mūs eksaminēja bīskapa tēvs un citi institūta spēki. Pēc eksāmenu izturēšanas, mūs trīs 1924. g. 26. oktobrī Māras baznīcā bīskapa tēvs ordinēja. Mani aicināja Jelgavas iecirkņa prāvests Reinhards par savu palīgu Jelgavas Nikolaja draudzē. Jelgavā strādāju līdz maija mēnesim 1925. gadā, bet pēc tam noturēju vairākās Latvijas baznīcās evaņģelizācijas dievkalpojumus.

Rudenī sāku pārdomāt, ka būtu arī neredzīgiem jādod iespēja piedalīties pie garīgās dzīves izkopšanas. Jautājumu pārrunāju ar saviem draugiem un nācām pie slēdziena, ka jādibina neredzīgo un viņu piederīgo draudze. Pirmo dibinātāju sapulci noturējām 17. decembrī 1925. gadā un otru nākošā gada 3. janvārī. Pirmā sapulce notika Strazdu muižas neredzīgo iestādē, bet otrā – Latvijas Neredzīgo biedrības Filantropija telpās, Rēveles ielā 52. Minētās sapulces izvēlēja pagaidu valdi, sastāvošu no 12 personām. Ar baznīcas virsvaldes atļauju, ievēlējām 7. martā draudzes padomi un padome savā pirmajā sēdē ievēlēja mani par Kristus draudzes mācītāju (tā nosaucām savu jaundibināto draudzi). 1926. gada 18. aprīlī Sv. Pāvila baznīcā bīskapa tēvs mani ieveda Kristus draudzē par mācītāju. Lai Dievs debesu Tēvs dod man spēku šo amatu cienīgi pildīt!


Mācītāja Augusta Grigora piemiņai

(† 22.jūlijā 1926.)

 Vēl dzīvā atmiņā būs palicis Jaunatnes Drauga lasītājiem neredzīgais mācītājs A. Grigors, kura biogrāfiju tie lasīja ar interesi, pagājušā gada Jaunatnes Drauga 6., 7., 8., 9., 10. un 12. num. Tā kā š.g. 18. aprīlī pagājis gads no Kristus draudzes dibināšanas, kurā viņš strādāja kā pirmais, īsu laiku, un 8.maijā tiek šī diena atzīmēta ar dievkalpojumu Pāvila baznīcā, tad gribētos māc. A. Grigora piemiņai sniegt ziņas par viņa pēdējo dzīves gaitu.

10. jūlijā māc. Grigors aizbrauca viens bez pavadoņa uz Sātiem pie māc. Rozes. Uz vilcienu viņu pavadīja sieva un bērni. Tukumā viņu sagaidīja māc. Roze ar kundzi. Viņš gribēja 11. jūlijā noturēt Sātos dievvārdus un pēc tam vienu nedēļu paciemoties pie māc. Rozes kā pie sava studiju biedra. Svētdien, 11. jūlijā, uz kanceles ejot, viņa pavadonis nebija viņam atgādinājis, ka sakristeja durvis ir ļoti zemas un caur to viņš bija sasitis sev stipri galvu. Juties ļoti nelabi, bet sprediķi tomēr noteicis. Pirmdien bijis pavisam saguris un otrdien ataicinājuši ārstu. Ārsts konstatējis stiprā mērā angīnu un mierinājis, ka tas jau nekas bīstams neesot, esot tikai tāda bērnu slimība, gan jau drīz pāriešot un varēšot atkal braukt uz mājām. Viņš arī apmierinājies un sacījis, lai uz mājām nekādu ziņu nesūtot, būšot tikai par velti uztraukt. Tā līdz ceturtdienai viņa piederīgi nemaz nezināja, ka viņš guļ tik stipri slims. Ceturtdien viņš lūdzis māc. Rozi, lai tomēr paziņojot sievai, lai atbraucot. Ceturtdienas vakarā atbrauca sieva un atrada viņu ļoti vāju ar augstu temperatūru (39,4), bet tomēr pie pilnas samaņas. Sieva aizrādījusi, ka labāki būtu tūlīt uz mājam braukt, tur būšot vairāki ārsti, jo varot būt, ka bez angīnas, arī ir vēl kāda cita slimība. Bet māc. Grigors nav bijis pierunājams. Piektdien atkal ataicināts ārsts no Irlavas. Sieva aizrādījusi uz kādu sarkanu plankumu uz pieres. Ārsts atbildējis, ka tas nekas neesot, tas esot tikai tāds ādas iekaisums. Sieva lūgusi, lai taču ārsts uzmeklējot labi galvu, vai tomēr nebūtu kādas sekas no sitiena. Ārsts nav varējis neko konstatēt, jo galva bijusi vienos izsitumos. Svētdien sarkanais uztūkums bija pārņēmis visu seju. Uz sievas lūguma aicināja atkal ārstu, kurš teica, ka esot galvas roze, bet tas jau neesot nekas bīstams. Ārstam bijusi melna eļļa ar kolodijumu sajaukta, kura pāris dienās būšot izdziedēt. Bet cerēto labumu nekādu nesagaidīja, turpretī ar katru stundu māc. Grigors palika sliktāks. Naktī starp sestdienu un svētdienu viņš sāka stipri murgot. Svētdienas rītā viņu sieva ar asarām lūdza braukt uz mājām, bet viņš nebija pierunājams. Tomēr, ievērojot slikto veselības stāvokli, viņa sieva izsauca no Rīgas slēgto auto. Aizveduši to uz Rīgu, viņa gribēja ievietot kādā privātā klīnikā. Tomēr tas viņai neizdevās, jo rīts bija vēl agrs un Dr. Auziņa klīnikā dežurējošā māsa noraidīja. Tāpat arī vācu Diakonisu slimnīcā. Pēdīgi māc. Grigoru aizveda uz 1. pilsētas slimnīcu, kur tika darīts viss, kas cilvēka spēkā stāvēja, tomēr nevarēja neko palīdzēt. Ārsti konstatēja galvas rozi un asins saģiftēšanos. Viņam bija arī vāja sirdsdarbība, kura jau otrdien (20. jūl.) draudēja apstāties. No otrdienas līdz ceturtdienai viņa sirdsdarbība tika mākslīgi uzturēta. Lai gan no pirmdienas līdz trešdienai viņš stipri murgoja, tomēr vēl visus pazina. Naktī no trešdienas līdz ceturtdienai viņš stipri murgoja līdz pulks. 12, bet tad viņš apzinājās, ka viņam būs jāmirst. Viņš sāka lūgt Dievu un viņa lūgšana bija tik sirsnīga un aizgrābjoša, likās, ka viņš Dieva priekšā stāvētu un ar viņu runātu. Viņš negribēja mirt, jo viņš vēl gribēja strādāt to darbu Dieva valstībai, ko viņš bija iesācis, bet Dievs bija citādi lēmis. Viņš prasīja atbildi savai lūgšanai no Dieva un, saņēmis, pateicās Dievam sacīdams: «Tu varenais, tu lielais un visuspēcīgais Dievs un bīskaps, es pateicos par tavu atbildi un es gribu palikt mierā apakš tavas varenās rokas». Viņš palika mierīgs ceturtdien visu dienu. Nemurgoja vairs un bija pie pilnas saprašanas, runāja kādus vārdus un teicās ļoti piekusis esam. Un 22. jūlijā, ceturtdienas vakarā, pulkst. ½ 11 klusi aizgāja pie sava Kunga, kurš viņu mīlējis ar mūžīgu mīlestību un pēc sava brīnišķīgā un neizdibināmā prāta pie sevis saucis. Māc. Grigors atstāj sievu un divas nepieaugušas meitenes Mirdzu un Laumu. Trešdien, 28. jūlijā pavadīja viņu uz pēdējo dusu, piedaloties bīskapa tēvam, vairākiem mācītājiem un nepārredzamam pavadītāju pūlim. Saldu dusu līdz augšāmcelšanās dienai! Māc. A.Grigors, beigdams savu īso un grūtuma pilno dzīves gaitu, varēja arī uz sevi attiecināt šos apustuļa Pāvila vārdus: «Labo cīnīšanos esmu cīnījies, tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.» Pētera 2.gr., Tim.4,7.


Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »