Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Dzeja
- Dziesmu jaunrade
- Proza
- Humors
- Foto sev pašam un citiem par prieku
- Anekdotes no interneta un vēl citurienes
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Izdrukāt 

Inga Jēruma



Eņģelis

V

īrietis sēdēja upmalā un neatlaidīgi raudzījās ūdenī. It kā gribēdams tur saskatīt kaut ko vairāk nekā gaismas atspulgus, nelielus vilnīšu, netīru putu klucīti, kas nez no kurienes, lēni griezdamies, peldēja garām. Tas bija tikai atavisms, viņš to zināja, kas tūkstošiem gadu ilgi neskaitāmām paaudzēm, lika, lūk, tā sēdēt un blenzt kustīgajā, mūžam mainīgajā klājienā tur, lejā. Tā nebija tā upmala, kas viņa pirmatnējiem senčiem – ar zaļu biežņu visapkārt, ar dīvainām un ierastām skaņām, ar smaržām un krāsām, ar milzīgu dzīvnieku siluetiem. Tā bija akmenī kalta krastmala, viņam aiz muguras pa asfaltu riepas klusi švīkstināja trolejbusi, autobusi, automobiļi – lielas pilsētas modernie un bīstamie zvēri.

Vīrietis te sēdēja jau otro stundu un viņam nekur negribējās iet. Viņš bija iekūlies pamatīgā ķezā. «Ja tā pa lielam, tad es esmu riktīgā pakaļā,» viņš to sev atkārtoja jau kuro reizi, protams, lietodams to otru vārdu, to, kas, reti izrunāts, sagādāja baudu, jo bija daudz precīzāks un ļāva emocijām noplakt straujāk.

Vīrietis bija rīkojies nepiedodami pārgalvīgi, un te nu ir rezultāts. Viņš kārtējo reizi vēlējās uzlēkt augstāk par to pašu vietu, kurā viņš tagad atradās, viņš atkal bija pieņēmis izaicinājumu, un šis diemžēl izrādījās tas gadījums, kad kārdinājumu tomēr vajadzēja pārvarēt. Taču viņš bija paļāvies vājuma brīdim un, izjūtot riska garšu mutē, kļuvis gluži kā apmāts. Viņš bija pieņēmis šo piedāvājumu, kas viņam solīja vēl neredzētus apvāršņus un vēl nebaudītas izjūtas; «mazliet laimes, mazliet mīlas», tā sakot. Taču pirms vēl vīrietis bija spēris soli uz jaunās takas (kas varēja tiklab būt plats lielceļš, iebrauktas sliedes, kā aizaudzis, skujām piebērts meža celiņš, drīzāk gan pēdējais), notika kas neparedzēts. No viņa skapjiem grabēdami un klaudzēdami, biedēdami un šausminādami līdzcilvēkus, sāka birt ārā skeleti. Cits pēc cita. Daži – jauni, vēl gandrīz balti un palsi mirdzoši, citi jau krietni sadzeltējuši un apbirzuši.

Sabiedrība nekavējoties saausījās. Baumas par to, ka viņa skapjos atrodas vairāki skeleti, zibenīgi izplatījās pa visu valsti. Dažviet jau mēļoja, ka pagrabā atrasti veseli masu kapi un pat sarūsējis kalašņikovs...

Sākumā viņš mēģināja iestāstīt, ka tādu skeletu skapjos nemaz nav bijis. Ka nolūzis pakaramais un ārā izgāzušies viņa uzvalki. Ka troksnis izcēlies no puķupoda, kas nokritis no skapjaugšas tāpēc, ka sieva to pavirši novietojusi. Sabiedrības sarkastiskie smiekli lika viņam gudrot jaunas versijas. Nu, bija daži skeleti, bet kuram viņu nav? Paceliet, tipa, rokas visi, kam skapī nekas negrab! Sabiedrība necēla, bet vienkārši atmeta ar roku un teica: «Come on, vecīt, domā, kur tu patlaban stāvi!» Tad viņu pārņēma izmisums. Ak, kungs, ko lai iesāk ar šo kaulu kaudzi?! Atstumt atpakaļ skapjos šos mēmos (kur nu mēmos!) lieciniekus nebija ko domāt. Staipīt līdzi viņš tos nevarēja – kā tas izskatītos?! Turklāt – smagi. Tad jau viņam nepieciešams kāds furgons vai kas tamlīdzīgs. Viņa jaunais izaicinājums varētu būtu saistīts ar braucieniem uz citām zemēm, nevar taču viņš stumt pa priekšu ratiņus ar vairākiem čemodāniem un muitniekiem paskaidrot: «Neņemiet galvā! Tajos glabājas tikai skeleti!»

Gan dzeltenā, gan citu krāsu prese noteikti nelaidīs garām šo iespēju paziņot, ka pie viņiem ierodas kāds, kuram līdzi brauc skeleti, turklāt vairāki... Varētu aprakt vasarnīcas dārzā, bet tad tiešām viņš pats savām maigajām slaidpirkstu rociņām izveidos masu kapu un sekas nebūs paredzamas. Process, kā viņa profesors mēdza teikt, izies no kontroles apakšas.

Jā, laikam viņš tomēr bija smagi kļūdījies, pieņemdams izaicinājumu... Bet ko tagad iesākt? Atteikties par vēlu, iekustinātais mehānisms bija sācies griezties un strauji uzņēma ātrumu. Ja viņš tagad no šī karuseļa izlēks, izcelsies vēl trakāks skandāls nekā par tiem vecajiem kaulu kambariem, kaut tie zilām ugunīm sadegtu (gaidi vien!). Vīrietis vēlējās, kaut varētu ielavīties kādā hermētiski noslēgtā kapsulā un kāds spēcīgs lielgabals uzšautu viņu kosmosā. Tur viņš, visticamāk, kļūtu par mākslīgo Zemes pavadoni, bet lai. Tas būtu labāk nekā... Viņš smagi nopūtās. Kamēr viņš sēdēja ūdens malā, varēja neko neuzsākt. Ja viņš piecelsies un pagriezīsies ar seju pret pilsētu, tad vajadzēs kaut ko izlemt. Bet izlemt viņš nebija spējīgs. Piedodiet.

«Nu, veco zēn, tev iet smagi?»

Viņš salēcās un gandrīz ievēlās tumšajā straumē, tik ļoti viņu pārsteidza balss, kas piepeši atskanēja aiz muguras. Viņš lēni pagriezās un paskatījās uz runātāju. Tas bija nepazīstams vīrietis apmēram viņa vecumā, patīkamu, iedegušu, grumbu izvagotu seju, kas nepārprotami liecināja, ka svešais dzīvē nav iesācējs. Viņam bija gari, tumši mati (mākslinieks?) un zilas acis. Ap kaklu tieva sudraba ķēdīte un uz pleciem plats, melns mētelis. Viņš sēdēja vienu pakāpienu augstāk, vērās vīrietī mazliet ironisku, bet visumā laipnu skatienu. Joprojām nespēdams attapties, vīrietis stīvi blenza pienācējā, it īpaši neparasts šķita svešā melnais mētelis. Viņš neuzkrītoši nolaida skatienu zemāk uz pēdu pusi...

«Nē, nē, neuztraucies, āža kāju tu tur neieraudzīsi,» svešais iesmējās. «Gluži otrādi. Es esmu tavs sargeņģelis.»

«Kas... Kas jūs esat?»

«Tu pareizi sadzirdēji. Es esmu tas, kurš vienmēr tevi pestījis ārā no visām ķezām, no kurām esi izkūlies ar puslīdz veselu ādu. Šoreiz tā lietiņa ir smagāka, tāpēc nolēmu aprunāties ar tevi aci pret aci.»

«Un kāpēc man tev jātic?»

«Tāpēc, ka tas, vecīt, ir tavās interesēs. Neviens cits tev nepalīdzēs. Neviens cits tev nekad nav palīdzējis, ja kas.»

«Tu neizskaties pēc eņģeļa,» nekas gudrāks viņam tobrīd prātā neienāca. Un tā bija patiesība. Svešais varētu būt gleznotājs vai rīmkalis, ģeologs vai urologs, zvaigžņu pētnieks vai darbmācības skolotājs, sliktākajā gadījumā jūras laupītājs, tikai ne eņģelis.

It kā dzirdējis (it kā?...) vīrieša pārdomas, svešais vēlreiz iesmējās:

«Es neesmu ne dzejnieks, ne pirāts. Es tiešām esmu eņģelis. Cilvēki jau nezina, kādi mēs izskatāmies. Visbiežāk mūs iedomājas kā skaistas, blondas sievietes ar lieliem, baltiem spārniem, garās, mirdzošās kleitās. Ir, protams, arī tādas; ir kolēģi, kuru dzimums nav nosakāms, ir eņģeļi, kuri nemēdz iemiesoties, bet eksistē tikai garīgā formā. Jūs viņus uztverat kā vēju vai saules starus, kā mūziku vai nenoskārsta avota izstarotu laimes izjūtu.

Un ir tādi, kā es, kurus no cilvēkiem atšķir vienīgi spēju un iespēju arsenāls.»

«Tu esi vai nu piedzēries vai traks,» vīrietim sanāca dusmas, it īpaši, kad svešais pieminēja savas īpašās spējas un iespējas.

«Tu tā nedomāji tajā naktī, kad es ar dziļiem, krāsainiem un seriāla cienīgiem sapņiem noturēja gultā tavu sievasmāti, lai tā neiedomātos iemest aci tavā kabinetā... Nu, tajā naktī, kad tur pārāk ilgi bija aizsēdējusies tava jaunā kolēģīte. Sievasmāte vairākkārt ausījās un gribēja mosties, bet es tevi pasargāju no baisa ģimenes skandāla un, iespējams, pat šķiršanās!»

Debess augstā! Viņš pārbijās ne pa jokam. Tāds gadījums tiešām bija, tiesa gan, pirms gadiem desmit. Sieva atradās vasarnīcā, viņš ar savu jauniņo mīļāko – dzīvoklī, kad tur pēkšņi vēlu vakarā uzradās tā pustrakā! Viņam izdevās meiteni paslēpt, kamēr vecā aizposās gulēt, taču naktī viņš tiešām riskēja tikt pieķerts. Un no rīta, klusiņām izbīdījis meiču pa durvīm, no visas sirds pateicās Dievam.

«Nu, tieši tā, draugs! Nu jau tu sāc šo to atcerēties!»

Bet to gadījumu taču patiešām neviens nezināja! Vai kolēģe...

«Liecies mierā! Viņa taču nav ķerta, ka ies pļāpāt tādas lietas un riskēs pazaudēt siltu vietiņu!»

Ak, mūžs, pat domāt viņš vairs nedrīkstēja, tas aptaurētais lasīja viņa smadzenēs kā grāmatā. No cirka patriekts burvju mākslinieks, kas šantažē cilvēkus un šādā veidā pelna naudu?

«Un toreiz uz ceļa, kad tavai sievai sāka slīdēt mašīna un tu pēdējā brīdī sagriezi stūri un izvairījies no koka, kas maksātu dzīvības jums abiem?»

Jā, to reizi viņš, protams, arī atcerējās. Neviens nespēja saprast, kā mašīna spēja tik strauji manevrēt, ja pirms mirkļa tā vispār nepakļāvās kontrolei. Šo gadījumu apsprieda ne tikai ģimenes un draugu lokā, bet analizēja pat atbilstīgajā TV raidījumā un beigās pierakstīja gadījumiem ar nosaukumu «brīnumainā izglābšanās».

«Es jau nerunāju par eksāmeniem, kuros tu gandrīz vienmēr izvilki labākās biļetes, tas mums tāds ikdienas rutīnas darbiņš,» svešais ķiķināja un pastiepa vīrietim roku. «Paspied droši, diez vai otrreiz tev tāda izdevība radīsies!»

Un viņi sarokojās. Vīrietis ar savu sargeņģeli.

 «Nu, un kā tad tu visus tos brīnumus paveic?» vīrieša balsī skanēja ironiskas notis. Situācija viņam šķita pārāk dīvaina un viņš īsti nezināja, kā uzvesties, lai nezaudētu ne pašcieņu, ne...nu, iespējamo ārkārtīgi ietekmīgo partneri.

«Elementāri! Caur sesto dimensiju. Sarežģītākos gadījumos – caur divpadsmito.»

«Tik daudz dimensiju mums nemaz nav!»

«Jums ne.»

Te nu viņam nebija ko piebilst. Svešinieka pašpārliecība, lai arī dabiska un neuzspēlēta, viņu joprojām mazliet tracināja.

«Kāpēc tad tu mani nepasargāji no tiem kaulu blāķiem, kas man tagad traucē dzīvot un varbūt izjauks visus nākotnes plānus?!»

Svešais smējās.

«Cik jūs, cilvēki, gan esat vienādi! Vispirms jūs neticat, ka esat vaigu vaigā sastapuši eņģeli, pēc tam gribat zināt «kā viņš to dabū gatavu», un beidzot sākat pārmest, ka viņš slikti strādājis...»

«Piedod... Es sapratu, ka tu esi atnācis man palīdzēt.»

«Jā, protams, taču mēs runāsim par nākotni, nevis pagātni.»

«Un tomēr... Ja jau tu mani sargā, kāpēc neizpestīji no šiem sasodītajiem skeletiem?!»

«Mums arī ir savi principi. Turklāt es viens to neizlemju.»

Debesu tēvs, vīrietis nodomāja...

«Jā, Viņam, protams, ir galvenā noteikšana – ja mēs runājam jūsu izpratnes robežās,» laipni smaidīdams, paskaidroja svešais. «Taču daudz kas atstāts tavās rokās. Ir situācijas, no kurām vērts tevi izpestīt, lai tu savā neapdomībā, muļķībā vai vienkārši fatālas sagadīšanās pēc nesabojātu dzīvi sev un citiem. Tad es to arī daru. Dažkārt, kā, piemēram, kad tu liki eksāmenus, man vienkārši gribas tev, dumiķim, palīdzēt. Tā sakot, no mugurpuses pastumt uz augšu, lai tu ātrāk tiec pie tā ābola! Bet ir gadījumi, un, kā redzi, tādu nav bijis mazums, kad tu pats izlem savu likteni. Tava pārliecība ir stingra, tu gribi rīkoties tieši tā un ne citādi, un man pat nav tiesību grozīt tavu likteni. Tad es ļauju tev darboties pēc saviem ieskatiem. Ja rezultāts izrādās skelets skapī, tad tas ir tavs paša lēmums un sargeņģelim tur nav nekādas daļas.»

«Tātad dažreiz jūs cilvēkiem piedāvājat izvēli, bet dažreiz – ne?»

«Tieši tā!»

«Un uzskatāt, ka tas ir godīgi?» viņš uzmeta lūpu.

«Ieskati par godīgumu var atšķirties...»

«Un visi šie gadījumi...nu, es domāju...»

«Turpini vien, es saprotu, par ko tu runā!»

Eņģeļa telepātija tiešām kļuva neciešama, bet vīrietim nebija, kur sprukt, tāpēc viņš turpināja:

«...kas radīja skeletus... jūs...tu redzēji, bet ļāvi man... rīkoties?»

«Tā ir.»

«Bet tad jau tu esi līdzzinātājs!»

«Drīzāk novērotājs. Jūs, cilvēki, šiverējat pa savu pasauli, ievērodami – biežāk gan neievērodami! – tās noteikumus, mēs, debesu radības, jūs vērojam. Un iejaucamies gadījumos, kad sargeņģeļa klātbūtne ir paredzēta un nepieciešama.»

«Ak tā – jums ir savi noteikumi, savi likumi un varbūt arī drošības tehnikas noteikumi?!» vīrieša balsī bija saklausāms neslēpts sarkasms.

Eņģelis smējās un neko neatbildēja.

 Kādu brīdi abi klusēja, tad vīrietis ierunājās:

«Un ko es tagad lai daru, ja jau tu esi tik gudrs? Un ieradies, lai man palīdzētu.»

«Tas izklausās jau labāk. Iesaku tev atmest gražošanos, aizdomas, šaubas, nevajadzīgu lepnību, sarkasmu un ieklausīties manī. Neaizmirsti, ka jau rīt tev sāksies cita dzīve!

Pagātni tu nevari izmanīt, lai kā to gribētu. Skeleti paliks. Tu, protams, vari tos aizvest uz kādu zvēru fermu, palūgt, lai samaļ kaulu miltos un izbaro lapsām, taču pats saproti, cik gards kumosiņš tas atkal būs presei! Vienīgais, ko skeletu lietā vari pasākt – nožēlot, ka tā iznācis. Atzīt, ka esi kļūdījies un solīt, ka vairāk tā nedarīsi. Un nepārtrauc, lūdzu, mani!» eņģelis pacēla roku. «Jā, dzīve nav pamatskola, kur ar šādiem līdzekļiem tiek pāri pagātnes kļūdām, taču ar savu rīcību tu esi pierādījis, ka neko daudz tālāk par šo līmeni neesi izaudzis! Diemžēl. Un pat to vēl neesi sasniedzis, jo, tā vietā, lai rīkotos, tu kvekņē ūdensmalā un tev nav drosmes doties atpakaļ pasaulē.

Kad būsi nožēlojis padarīto, cilvēki tev piedos. Viņiem nožēla patīk. Ne tikai ticīgajiem vien. Jo tā liecina par vīrišķību. Un tad viņi paši atcerēsies par saviem skeletiem un nāks vēl tevi mierināt – sak, nesatraucies, kam negadās, visi esam cilvēki, gan jau būs labi, turies tik!

Un tev būs jāturas. Protams, ar manu palīdzību. Tagad klausies pavisam vērīgi! Tavs jaunais izaicinājums piedāvās tev vēl neredzētas un nepiedzīvotas iespējas. Tev gluži kā no gaisa nokritīs ļoti daudz kas tāds, par ko daudzi pat nesapņo; tu varēsi atļauties to, kas lielajam tavu sugasbrāļu vairumam ir liegts. Tevi apbrīnos, respektēs, ar tevi rēķināsies, tev glaimos, tev piedāvās naudu un visādus labumus, tevi slavēs un cildinās...»

«Ir jau sākuši!» vīrietis nenocietās.

«Jā, pareizi, arī pels, bet tavā varā būs kritizētājos neklausīties. Mani tevi jābrīdina, ka šie kārdinājumi būs daudz spēcīgāki, nekā tu spēj iedomāties. Bet tev jāzina, ka aiz tiem visiem jau atkal plaukstu kaulus berzē nākamie skeleti...»

«Kā, un arī no tiem tu mani nevarēsi pasargāt?!»

«Ja runājam par tavu jauno izaicinājumu, tad tu saņemsi manu palīdzību pēc pilnas programmas TIKAI VIENĀ gadījumā – ja tu izvirzīsi sev vienīgo pareizo mērķi.»

«Tu zini, kurš tas ir?»

«Un kā tu domā?»

«Tad pasaki man!»

«To es nedrīkstu. Izvēlei jābūt tikai tavai. Varu dot vispārīgu norādi – tev jābūt kalpam, nevis kungam. Ja tu saproti, par ko es runāju.»

«Ja es izvēlēšos, tad tu mani sargāsi? Vienmēr un visur?»

«Ja tu izvēlēsies, tad es tevi sargāšu vienmēr un visur!»

«Apsoli?»

«Eņģeļi solījumus nedod, viņi tos tikai pilda. Paskaties, tas lielais baltais kuģis jau brauc tev pakaļ!»

Vīrietis paskatījās uz upi. Nekādu baltu kuģi viņš tajā gan neredzēja.

«Kāds kuģis?» viņš pagriezās pret eņģeli.

Uz kāpnēm viņam aiz muguras neviens nesēdēja. Svešais bija projām. Viegla vīraka smarža vīrietim iesitās degunā. Locekļos jautās neparasts vieglums. «Debess, vai viņš arī mani nav pārvērtis par eņģeli?!»

Vīrietis piesardzīgi pacēla roku, lai pārliecinātos, ka tas nav balts spārns. Slava Dievam, tā bija tikai viņa roka pelēkā žaketē. Viņš piecēlās, nopurināja bikses un pagriezās pret pilsētu, kas dunēja, šalca, švīkstēja ierastā ritmā. Un pēkšņi vīrietis sajuta, ka viņam ir dvēsele. Nevis kaut kāda 21 gramu smaga substance, par ko ļaudis mēļo, lai gan neviens nav redzējis, bet gan reāls spēks, kas iemājo viņa ķermenī, kas piepilda viņa būtni un kurai viņš var uzticēties.

 

Atpakaļ
 
 Iesūtīts: 2017.09.22
Jūsu komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
Aplūkot atsauksmes (0)
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »