Juta Beiere

SPĀRNI

ēs ticam, kāds mums reiz stāstīja, ka mūsu īstās mājas esot Debesīs. Mēs ticam, jo tā stāv rakstīts, ka Kristus mūs ir atpircis, lai mēs būtu brīvi. Es arī ticu! Tātad man un tev ir dāvātas debesis un spārni. Kā taureņiem. Vai kā eņģeļiem. Un kāda klusa balss man saka: – „Lido!” Bet es nelidoju. Es rāpoju. Es neesmu viegla. Es esmu smaga. Es nevaru pacelties gaisā. Varu tikai palekties un smagi nokrist atpakaļ. Vai tiešām man ir debesis un spārni? Varbūt vienīgi kādreiz būs? Kaut kad – tālā un nenoteiktā nākotnē. Bet kāda klusa balss man neatlaidīgi saka: – „Lido!”