īrietis sēdēja upmalā un
neatlaidīgi raudzījās ūdenī. It kā gribēdams tur saskatīt kaut ko vairāk nekā
gaismas atspulgus, nelielus vilnīšu, netīru putu klucīti, kas nez no kurienes,
lēni griezdamies, peldēja garām. Tas bija tikai atavisms, viņš to zināja, kas
tūkstošiem gadu ilgi neskaitāmām paaudzēm, lika, lūk, tā sēdēt un blenzt
kustīgajā, mūžam mainīgajā klājienā tur, lejā. Tā nebija tā upmala, kas viņa
pirmatnējiem senčiem – ar zaļu biežņu visapkārt, ar dīvainām un ierastām
skaņām, ar smaržām un krāsām, ar milzīgu dzīvnieku siluetiem. Tā bija akmenī
kalta krastmala, viņam aiz muguras pa asfaltu riepas klusi švīkstināja
trolejbusi, autobusi, automobiļi – lielas pilsētas modernie un bīstamie zvēri.
Vīrietis te sēdēja jau otro
stundu un viņam nekur negribējās iet. Viņš bija iekūlies pamatīgā ķezā. «Ja tā
pa lielam, tad es esmu riktīgā pakaļā,» viņš to sev atkārtoja jau kuro
reizi, protams, lietodams to otru vārdu, to, kas, reti izrunāts, sagādāja
baudu, jo bija daudz precīzāks un ļāva emocijām noplakt straujāk.
Vīrietis bija rīkojies
nepiedodami pārgalvīgi, un te nu ir rezultāts. Viņš kārtējo reizi vēlējās
uzlēkt augstāk par to pašu vietu, kurā viņš tagad atradās, viņš atkal bija
pieņēmis izaicinājumu, un šis diemžēl izrādījās tas gadījums, kad kārdinājumu
tomēr vajadzēja pārvarēt. Taču viņš bija paļāvies vājuma brīdim un, izjūtot
riska garšu mutē, kļuvis gluži kā apmāts. Viņš bija pieņēmis šo piedāvājumu,
kas viņam solīja vēl neredzētus apvāršņus un vēl nebaudītas izjūtas; «mazliet
laimes, mazliet mīlas», tā sakot. Taču pirms vēl vīrietis bija spēris soli uz
jaunās takas (kas varēja tiklab būt plats lielceļš, iebrauktas sliedes, kā
aizaudzis, skujām piebērts meža celiņš, drīzāk gan pēdējais), notika kas
neparedzēts. No viņa skapjiem grabēdami un klaudzēdami, biedēdami un
šausminādami līdzcilvēkus, sāka birt ārā skeleti. Cits pēc cita. Daži – jauni,
vēl gandrīz balti un palsi mirdzoši, citi jau krietni sadzeltējuši un
apbirzuši.
Sabiedrība nekavējoties
saausījās. Baumas par to, ka viņa skapjos atrodas vairāki skeleti, zibenīgi
izplatījās pa visu valsti. Dažviet jau mēļoja, ka pagrabā atrasti veseli masu
kapi un pat sarūsējis kalašņikovs...
Sākumā viņš mēģināja iestāstīt,
ka tādu skeletu skapjos nemaz nav bijis. Ka nolūzis pakaramais un ārā
izgāzušies viņa uzvalki. Ka troksnis izcēlies no puķupoda, kas nokritis no
skapjaugšas tāpēc, ka sieva to pavirši novietojusi. Sabiedrības sarkastiskie
smiekli lika viņam gudrot jaunas versijas. Nu, bija daži skeleti, bet kuram
viņu nav? Paceliet, tipa, rokas visi, kam skapī nekas negrab! Sabiedrība
necēla, bet vienkārši atmeta ar roku un teica: «Come on, vecīt, domā,
kur tu patlaban stāvi!» Tad viņu pārņēma izmisums. Ak, kungs, ko lai iesāk ar
šo kaulu kaudzi?! Atstumt atpakaļ skapjos šos mēmos (kur nu mēmos!) lieciniekus
nebija ko domāt. Staipīt līdzi viņš tos nevarēja – kā tas izskatītos?! Turklāt
– smagi. Tad jau viņam nepieciešams kāds furgons vai kas tamlīdzīgs. Viņa
jaunais izaicinājums varētu būtu saistīts ar braucieniem uz citām zemēm, nevar
taču viņš stumt pa priekšu ratiņus ar vairākiem čemodāniem un muitniekiem
paskaidrot: «Neņemiet galvā! Tajos glabājas tikai skeleti!»
Gan dzeltenā, gan citu krāsu
prese noteikti nelaidīs garām šo iespēju paziņot, ka pie viņiem ierodas kāds,
kuram līdzi brauc skeleti, turklāt vairāki... Varētu aprakt vasarnīcas dārzā,
bet tad tiešām viņš pats savām maigajām slaidpirkstu rociņām izveidos masu kapu
un sekas nebūs paredzamas. Process, kā viņa profesors mēdza teikt, izies no kontroles
apakšas.
Jā, laikam viņš tomēr bija smagi
kļūdījies, pieņemdams izaicinājumu... Bet ko tagad iesākt? Atteikties par vēlu,
iekustinātais mehānisms bija sācies griezties un strauji uzņēma ātrumu. Ja viņš
tagad no šī karuseļa izlēks, izcelsies vēl trakāks skandāls nekā par tiem
vecajiem kaulu kambariem, kaut tie zilām ugunīm sadegtu (gaidi vien!). Vīrietis
vēlējās, kaut varētu ielavīties kādā hermētiski noslēgtā kapsulā un kāds
spēcīgs lielgabals uzšautu viņu kosmosā. Tur viņš, visticamāk, kļūtu par
mākslīgo Zemes pavadoni, bet lai. Tas būtu labāk nekā... Viņš smagi nopūtās.
Kamēr viņš sēdēja ūdens malā, varēja neko neuzsākt. Ja viņš piecelsies un
pagriezīsies ar seju pret pilsētu, tad vajadzēs kaut ko izlemt. Bet izlemt viņš
nebija spējīgs. Piedodiet.
«Nu, veco zēn, tev iet smagi?»
Viņš salēcās un gandrīz ievēlās
tumšajā straumē, tik ļoti viņu pārsteidza balss, kas piepeši atskanēja aiz
muguras. Viņš lēni pagriezās un paskatījās uz runātāju. Tas bija nepazīstams
vīrietis apmēram viņa vecumā, patīkamu, iedegušu, grumbu izvagotu seju, kas
nepārprotami liecināja, ka svešais dzīvē nav iesācējs. Viņam bija gari, tumši
mati (mākslinieks?) un zilas acis. Ap kaklu tieva sudraba ķēdīte un uz pleciem
plats, melns mētelis. Viņš sēdēja vienu pakāpienu augstāk, vērās vīrietī
mazliet ironisku, bet visumā laipnu skatienu. Joprojām nespēdams attapties,
vīrietis stīvi blenza pienācējā, it īpaši neparasts šķita svešā melnais
mētelis. Viņš neuzkrītoši nolaida skatienu zemāk uz pēdu pusi...
«Nē, nē, neuztraucies, āža kāju
tu tur neieraudzīsi,» svešais iesmējās. «Gluži otrādi. Es esmu tavs
sargeņģelis.»
«Kas... Kas jūs esat?»
«Tu pareizi sadzirdēji. Es esmu
tas, kurš vienmēr tevi pestījis ārā no visām ķezām, no kurām esi izkūlies ar
puslīdz veselu ādu. Šoreiz tā lietiņa ir smagāka, tāpēc nolēmu aprunāties ar
tevi aci pret aci.»
«Un kāpēc man tev jātic?»
«Tāpēc, ka tas, vecīt, ir tavās
interesēs. Neviens cits tev nepalīdzēs. Neviens cits tev nekad nav palīdzējis,
ja kas.»
«Tu neizskaties pēc eņģeļa,»
nekas gudrāks viņam tobrīd prātā neienāca. Un tā bija patiesība. Svešais varētu
būt gleznotājs vai rīmkalis, ģeologs vai urologs, zvaigžņu pētnieks vai
darbmācības skolotājs, sliktākajā gadījumā jūras laupītājs, tikai ne eņģelis.
It kā dzirdējis (it kā?...)
vīrieša pārdomas, svešais vēlreiz iesmējās:
«Es neesmu ne dzejnieks, ne
pirāts. Es tiešām esmu eņģelis. Cilvēki jau nezina, kādi mēs izskatāmies.
Visbiežāk mūs iedomājas kā skaistas, blondas sievietes ar lieliem, baltiem
spārniem, garās, mirdzošās kleitās. Ir, protams, arī tādas; ir kolēģi, kuru
dzimums nav nosakāms, ir eņģeļi, kuri nemēdz iemiesoties, bet eksistē tikai
garīgā formā. Jūs viņus uztverat kā vēju vai saules starus, kā mūziku vai
nenoskārsta avota izstarotu laimes izjūtu.
Un ir tādi, kā es, kurus no
cilvēkiem atšķir vienīgi spēju un iespēju arsenāls.»
«Tu esi vai nu piedzēries vai
traks,» vīrietim sanāca dusmas, it īpaši, kad svešais pieminēja savas īpašās
spējas un iespējas.
«Tu tā nedomāji tajā naktī, kad
es ar dziļiem, krāsainiem un seriāla cienīgiem sapņiem noturēja gultā tavu
sievasmāti, lai tā neiedomātos iemest aci tavā kabinetā... Nu, tajā naktī, kad
tur pārāk ilgi bija aizsēdējusies tava jaunā kolēģīte. Sievasmāte vairākkārt
ausījās un gribēja mosties, bet es tevi pasargāju no baisa ģimenes skandāla un,
iespējams, pat šķiršanās!»
Debess augstā! Viņš pārbijās ne
pa jokam. Tāds gadījums tiešām bija, tiesa gan, pirms gadiem desmit. Sieva
atradās vasarnīcā, viņš ar savu jauniņo mīļāko – dzīvoklī, kad tur pēkšņi vēlu
vakarā uzradās tā pustrakā! Viņam izdevās meiteni paslēpt, kamēr vecā aizposās
gulēt, taču naktī viņš tiešām riskēja tikt pieķerts. Un no rīta, klusiņām
izbīdījis meiču pa durvīm, no visas sirds pateicās Dievam.
«Nu, tieši tā, draugs! Nu jau tu
sāc šo to atcerēties!»
Bet to gadījumu taču patiešām
neviens nezināja! Vai kolēģe...
«Liecies mierā! Viņa taču nav
ķerta, ka ies pļāpāt tādas lietas un riskēs pazaudēt siltu vietiņu!»
Ak, mūžs, pat domāt viņš vairs
nedrīkstēja, tas aptaurētais lasīja viņa smadzenēs kā grāmatā. No cirka
patriekts burvju mākslinieks, kas šantažē cilvēkus un šādā veidā pelna naudu?
«Un toreiz uz ceļa, kad tavai
sievai sāka slīdēt mašīna un tu pēdējā brīdī sagriezi stūri un izvairījies no
koka, kas maksātu dzīvības jums abiem?»
Jā, to reizi viņš, protams, arī
atcerējās. Neviens nespēja saprast, kā mašīna spēja tik strauji manevrēt, ja
pirms mirkļa tā vispār nepakļāvās kontrolei. Šo gadījumu apsprieda ne tikai
ģimenes un draugu lokā, bet analizēja pat atbilstīgajā TV raidījumā un beigās
pierakstīja gadījumiem ar nosaukumu «brīnumainā izglābšanās».
«Es jau nerunāju par eksāmeniem,
kuros tu gandrīz vienmēr izvilki labākās biļetes, tas mums tāds ikdienas
rutīnas darbiņš,» svešais ķiķināja un pastiepa vīrietim roku. «Paspied droši,
diez vai otrreiz tev tāda izdevība radīsies!»
Un viņi sarokojās. Vīrietis ar
savu sargeņģeli.
«Nu, un kā tad tu visus tos
brīnumus paveic?» vīrieša balsī skanēja ironiskas notis. Situācija viņam šķita
pārāk dīvaina un viņš īsti nezināja, kā uzvesties, lai nezaudētu ne pašcieņu,
ne...nu, iespējamo ārkārtīgi ietekmīgo partneri.
«Elementāri! Caur sesto
dimensiju. Sarežģītākos gadījumos – caur divpadsmito.»
«Tik daudz dimensiju mums nemaz
nav!»
«Jums ne.»
Te nu viņam nebija ko piebilst.
Svešinieka pašpārliecība, lai arī dabiska un neuzspēlēta, viņu joprojām mazliet
tracināja.
«Kāpēc tad tu mani nepasargāji no
tiem kaulu blāķiem, kas man tagad traucē dzīvot un varbūt izjauks visus
nākotnes plānus?!»
Svešais smējās.
«Cik jūs, cilvēki, gan esat
vienādi! Vispirms jūs neticat, ka esat vaigu vaigā sastapuši eņģeli, pēc tam
gribat zināt «kā viņš to dabū gatavu», un beidzot sākat pārmest, ka viņš slikti
strādājis...»
«Piedod... Es sapratu, ka tu esi
atnācis man palīdzēt.»
«Jā, protams, taču mēs runāsim
par nākotni, nevis pagātni.»
«Un tomēr... Ja jau tu mani
sargā, kāpēc neizpestīji no šiem sasodītajiem skeletiem?!»
«Mums arī ir savi principi.
Turklāt es viens to neizlemju.»
Debesu tēvs, vīrietis nodomāja...
«Jā, Viņam, protams, ir galvenā
noteikšana – ja mēs runājam jūsu izpratnes robežās,» laipni smaidīdams,
paskaidroja svešais. «Taču daudz kas atstāts tavās rokās. Ir situācijas, no
kurām vērts tevi izpestīt, lai tu savā neapdomībā, muļķībā vai vienkārši
fatālas sagadīšanās pēc nesabojātu dzīvi sev un citiem. Tad es to arī daru.
Dažkārt, kā, piemēram, kad tu liki eksāmenus, man vienkārši gribas tev, dumiķim,
palīdzēt. Tā sakot, no mugurpuses pastumt uz augšu, lai tu ātrāk tiec pie tā
ābola! Bet ir gadījumi, un, kā redzi, tādu nav bijis mazums, kad tu pats izlem
savu likteni. Tava pārliecība ir stingra, tu gribi rīkoties tieši tā un ne
citādi, un man pat nav tiesību grozīt tavu likteni. Tad es ļauju tev darboties
pēc saviem ieskatiem. Ja rezultāts izrādās skelets skapī, tad tas ir tavs paša
lēmums un sargeņģelim tur nav nekādas daļas.»
«Tātad dažreiz jūs cilvēkiem
piedāvājat izvēli, bet dažreiz – ne?»
«Tieši tā!»
«Un uzskatāt, ka tas ir godīgi?»
viņš uzmeta lūpu.
«Ieskati par godīgumu var
atšķirties...»
«Un visi šie gadījumi...nu, es
domāju...»
«Turpini vien, es saprotu, par ko
tu runā!»
Eņģeļa telepātija tiešām kļuva
neciešama, bet vīrietim nebija, kur sprukt, tāpēc viņš turpināja:
«...kas radīja skeletus...
jūs...tu redzēji, bet ļāvi man... rīkoties?»
«Tā ir.»
«Bet tad jau tu esi
līdzzinātājs!»
«Drīzāk novērotājs. Jūs, cilvēki,
šiverējat pa savu pasauli, ievērodami – biežāk gan neievērodami! – tās
noteikumus, mēs, debesu radības, jūs vērojam. Un iejaucamies gadījumos, kad
sargeņģeļa klātbūtne ir paredzēta un nepieciešama.»
«Ak tā – jums ir savi noteikumi,
savi likumi un varbūt arī drošības tehnikas noteikumi?!» vīrieša balsī bija
saklausāms neslēpts sarkasms.
Eņģelis smējās un neko
neatbildēja.
Kādu brīdi abi klusēja, tad
vīrietis ierunājās:
«Un ko es tagad lai daru, ja jau
tu esi tik gudrs? Un ieradies, lai man palīdzētu.»
«Tas izklausās jau labāk. Iesaku
tev atmest gražošanos, aizdomas, šaubas, nevajadzīgu lepnību, sarkasmu un
ieklausīties manī. Neaizmirsti, ka jau rīt tev sāksies cita dzīve!
Pagātni tu nevari izmanīt, lai kā
to gribētu. Skeleti paliks. Tu, protams, vari tos aizvest uz kādu zvēru fermu,
palūgt, lai samaļ kaulu miltos un izbaro lapsām, taču pats saproti, cik gards
kumosiņš tas atkal būs presei! Vienīgais, ko skeletu lietā vari pasākt –
nožēlot, ka tā iznācis. Atzīt, ka esi kļūdījies un solīt, ka vairāk tā
nedarīsi. Un nepārtrauc, lūdzu, mani!» eņģelis pacēla roku. «Jā, dzīve nav
pamatskola, kur ar šādiem līdzekļiem tiek pāri pagātnes kļūdām, taču ar savu
rīcību tu esi pierādījis, ka neko daudz tālāk par šo līmeni neesi izaudzis!
Diemžēl. Un pat to vēl neesi sasniedzis, jo, tā vietā, lai rīkotos, tu kvekņē
ūdensmalā un tev nav drosmes doties atpakaļ pasaulē.
Kad būsi nožēlojis padarīto,
cilvēki tev piedos. Viņiem nožēla patīk. Ne tikai ticīgajiem vien. Jo tā
liecina par vīrišķību. Un tad viņi paši atcerēsies par saviem skeletiem un nāks
vēl tevi mierināt – sak, nesatraucies, kam negadās, visi esam cilvēki, gan jau
būs labi, turies tik!
Un tev būs jāturas. Protams, ar
manu palīdzību. Tagad klausies pavisam vērīgi! Tavs jaunais izaicinājums
piedāvās tev vēl neredzētas un nepiedzīvotas iespējas. Tev gluži kā no gaisa
nokritīs ļoti daudz kas tāds, par ko daudzi pat nesapņo; tu varēsi atļauties
to, kas lielajam tavu sugasbrāļu vairumam ir liegts. Tevi apbrīnos, respektēs,
ar tevi rēķināsies, tev glaimos, tev piedāvās naudu un visādus labumus, tevi
slavēs un cildinās...»
«Ir jau sākuši!» vīrietis
nenocietās.
«Jā, pareizi, arī pels, bet tavā
varā būs kritizētājos neklausīties. Mani tevi jābrīdina, ka šie kārdinājumi būs
daudz spēcīgāki, nekā tu spēj iedomāties. Bet tev jāzina, ka aiz tiem visiem
jau atkal plaukstu kaulus berzē nākamie skeleti...»
«Kā, un arī no tiem tu mani
nevarēsi pasargāt?!»
«Ja runājam par tavu jauno
izaicinājumu, tad tu saņemsi manu palīdzību pēc pilnas programmas TIKAI VIENĀ
gadījumā – ja tu izvirzīsi sev vienīgo pareizo mērķi.»
«Tu zini, kurš tas ir?»
«Un kā tu domā?»
«Tad pasaki man!»
«To es nedrīkstu. Izvēlei jābūt
tikai tavai. Varu dot vispārīgu norādi – tev jābūt kalpam, nevis kungam. Ja tu
saproti, par ko es runāju.»
«Ja es izvēlēšos, tad tu mani
sargāsi? Vienmēr un visur?»
«Ja tu izvēlēsies, tad es tevi
sargāšu vienmēr un visur!»
«Apsoli?»
«Eņģeļi solījumus nedod, viņi tos
tikai pilda. Paskaties, tas lielais baltais kuģis jau brauc tev pakaļ!»
Vīrietis paskatījās uz upi.
Nekādu baltu kuģi viņš tajā gan neredzēja.
«Kāds kuģis?» viņš pagriezās pret
eņģeli.
Uz kāpnēm viņam aiz muguras
neviens nesēdēja. Svešais bija projām. Viegla vīraka smarža vīrietim iesitās
degunā. Locekļos jautās neparasts vieglums. «Debess, vai viņš arī mani nav
pārvērtis par eņģeli?!»
Vīrietis piesardzīgi pacēla roku,
lai pārliecinātos, ka tas nav balts spārns. Slava Dievam, tā bija tikai viņa
roka pelēkā žaketē. Viņš piecēlās, nopurināja bikses un pagriezās pret pilsētu,
kas dunēja, šalca, švīkstēja ierastā ritmā. Un pēkšņi vīrietis sajuta, ka viņam
ir dvēsele. Nevis kaut kāda 21 gramu smaga substance, par ko ļaudis mēļo, lai
gan neviens nav redzējis, bet gan reāls spēks, kas iemājo viņa ķermenī, kas
piepilda viņa būtni un kurai viņš var uzticēties.