Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis, kas sacīts latviešu leģionāru piemiņas dievkalpojumā 2012.gada 16.martā Rīgas Domā. 16.marts Latvijā ir nemierīga diena. Kā ūdenī iemests akmens tā izsauc saviļņojumu labu laiku pirms un pēc. Ar nolūku karsēto politisko diskusiju viļņos un putās pats akmens gandrīz tiek atmests malā. Kritušo karavīru piemiņa paliek gandrīz neievērota – līdz kamēr Nacionālo karavīru biedrības vadītājam ir jāpauž nožēla, ka 16.marts, kas ir kritušo biedru piemiņas pasākums, tiek pārvērsts par nelietīgu cirka uzvedumu. Šis atgādinājums bija kā saprāta balss, tādēļ šeit, baznīcā, Rīgas Domā mēs 16.martā sapulcējamies ar vienu nodomu – Dieva priekšā kopā ar dzīvajiem pieminēt kritušos. Kad Napoleona mirstīgās atliekas no trimdas vietas pārveda uz Parīzi, ielu malās stāvēja daudz ļaužu. Bijušie viņa armijas karavīri, daudzi no tiem kara laukā sakropļoti, ar lepnumu sveica savu ģenerāli un imperatoru, kura vadībā bija iekarojuši vai pusi Eiropas. Nevilšus tas atgādina Eduarda Virzas dzejoli „Pulkveža atgriešanās“ par to, kā tauta pavadīja pēdējā gaitā savu pirmo armijas virspavēlnieku Oskaru Kalpaku. Ārēji varbūt izskatījās līdzīgi. Tur bija daudz ļaužu, arī viņa kareivji. Tomēr starp šīm divām procesijām bija liela atšķirība. Napoleona gadījumā tur veda imperatoru, kas bija pakļāvis daudz zemju un tautu. Par ko gan varēja būt lepni Kalpaka karavīri? Viņa vadībā tie neko nebija iekarojuši, neko nebija sagrābuši... Tur tauta godināja brīvības cīnītāju un tēvzemes aizstāvi. Tiešām, nācijām piemīt atšķirīga domāšana. Skaitliski lielas nācijas slavu bieži saskata impērijās un iekarojumos. Tās ir apsēstas ne tikai ar vēlmi iekarot, bet arī to iztēlot kā labdarību – lūk, mēs tautas apvienojam, mēs pulcējam nesagraujamo republiksaimi. Es priecājos, ka mana tā nekad nav domājusi. Tirzmalietes vārdiem sakot, latviešu tautas laime ir tāda, kas citiem neliek ciest. Latvieši nav centušies veidot impēriju, iekarot kaimiņus, atņemt to, kas pieder citiem. Taču šādai pasaules uztverei ir arī otra puse. Tāda tauta ļoti spēcīgi izjūt, ka šo zemi Dievs ir devis mums. Dievs mums ir devis šīs robežas, kur dzīvot, šo laiku, ko piepildīt, šo valodu, kurā runāt. Tas nav daudz un mums ar to pietiek, bet, kas mums ir dots, tas ir mūsu. Lai neviens šeit nelien ar savu kundzību un ar savu kārtību! Un lai arī vēstures gaitā ne reizi vien citi ir nākuši ar pārspēku un pat uz laiku Latviju okupējuši, tie tomēr nav varējuši nomākt gribu pretoties ar visiem tajā brīdī iespējamiem līdzekļiem. Citreiz ar ieročiem rokā, citreiz ar klusu, iekšēju pretošanos, kā daudzi to darīja apspiestības gados, bet citreiz ar drosmīgu disidenta vārdu kā Gunārs Astra un citi. Diemžēl mēs bieži to nevarējām darīt simbolu skaidrībā, pārstāvot savu valsti. Kad latviešu sportisti izcīnīja pasaules vai olimpiskās godalgas, viņiem piecdesmit gadus nācās to darīt zem sveša, nīstama karoga. Būtu muļķīgi un netaisni tagad to pārmest. Viņiem nebija izvēles. Bet pavaicājiet, un viņi jums pateiks, ka viņu uzvara bija Latvijai. Arī mūsu karavīriem ne reizi vien ir nācies karot zem nīstamu impēriju karogiem, bet pavaicājiet viņiem un viņi jums pateiks, ka viņu cīņa, izlietās asinis un noliktās dzīvības – lai arī zem kāda karoga – bija Latvijai. Arī viņiem nebija iespēju izvēlēties savējo un būtu netaisni to tagad pārmest. Šodien ir balsis, kas leģionāriem saka – jūs neizvēlējāties pareizo pusi, jūs karojāt par nepareizo impēriju. Pirmkārt, varbūt tikai dažiem bija iespēja izvēlēties. Vīrus vienkārši iesauca karā. Bet, runājot par „pareizo“ impēriju, ko būtu vajadzējis izvēlēties – laikam ar to domājot par sarkano režīmu - vissaprotamāko un cilvēciskāko atbildi dzirdēju no kāda krievu žurnālista, Vladimira Poznera. Viņš stāstīja, ka jūrmalā pie Tūjas reiz saticis kādu no leģionāriem. Iznākusi saruna par tiem laikiem, un viņš Pozneram teicis: „Es desmit gadus nosēdēju lēģerī, bet bija arī par ko – daudz jūsējo es noguldīju.“ Un pastāstīja, kā padomju režīms viņa acu priekšā iznīcinājis viņa ģimeni. Pašam viņam izdevās izbēgt. Un tad drīz arī vācieši atnāca un patrieca boļševiku komisārus. „Uz ko tad man vajadzēja šaut“, Pozners atkārtoja šī vīra jautājumu un pat necentās atbildēt vai paskaidrot. Vai bija kaut viens ticams iemesls, kādēļ viņš būtu varējis izvēlēties karot sarkano pusē? Pat cittautietim skaidrs, ka akūtā vēsturiskā momentā, neprātojot, vai komunisms gadījumā nav labāks par nacismu, ikkatrs vīrs celsies, lai cīnītos pret savu tuvinieku slepkavām. Es domāju, ka līdzīgs ir daudzu latviešu leģionāru stāsts. Arī zem vācu karogiem, arī ārpus Latvijas, Volhovas purvos leģionāri cīnījās ne jau par Lielvācijas slavu un uzvaru un ne jau pret Eiropu vai sabiedroto mērķiem. Varbūt daudzi no viņiem pat necerēja, ka izdosies izcīnīt Latvijai brīvību. Viņi cīnījās par to, lai pats lielākais viņu mūžā pieredzētais ļaunums – sarkanie boļševiku mūdži un čekistu slepkavas neatgrieztos Latvijā pēc viņu tuvinieku un tautiešu asinīm. Tas ir tik cilvēcīgi un saprotami, ka jābūt nezin ar kādu ideoloģisku aklumu sistam, lai to neredzētu. Citādi domājošos es gribētu aicināt uz iejūtību un sapratni. Savukārt mums, latviešiem, varbūt nekaitētu vairāk iejūtības, raugoties uz vecajiem, ordeņotajiem vīriem, kas uzvaru svin 9. maijā. Varbūt arī viņi gāja cīņā ne par impēriju vai Staļinu, bet pret tiem, kas viņu tautai un viņu ģimenēm bija nesuši milzu ciešanas. Varbūt tas mums palīdzēs izprast, kādēļ viņiem uzvaras diena ir svēta lieta. Vēl mums vajadzētu padomāt arī par tiem, kas te pārcieta holokausta elli. Viņiem neliekas tik svarīgi, ko darīja latviešu leģiona divīzijas 1943. gada frontē, bet gan tas, ko kurš cilvēks darīja vai nedarīja 1941. gadā, kad te tika pazemoti, mocīti un nogalināti ebreju tautības Latvijas pilsoņi. Viņiem ir svarīgi, lai netiktu aizmirsti vai pat attaisnoti pret viņiem un viņu ģimenēm vērstie noziegumi. Smaga ir mūsu vēstures nasta. Daudz tajā ievainojumu, kas mūs ieļauno citu pret citu. Bet mēs visi dzīvojam vienā zemē. Tieši tādēļ nākotnes ceļš prasīs daudz iejūtas spēju un veselā saprāta. Lūgsim Dievu, lai viņš to mums dod. Pieminēsim, bet nekurināsim naidu zīmīgos datumos. Bet jums, leģionāri, karavīri, šeit, baznīcā es gribētu teikt dažus vārdus, kas varbūt ir pat svarīgāki par līdz šim sacīto. Jūsu mati ir sirmi, gadu jums daudz. Nostaigāts garš mūžs. Kādu dienu mums katram jāstājas Dieva priekšā, lai par savu dzīvi dotu norēķinu. Radītājs mums jautās: „Kā tu izmantoji laiku, ko es tev devu?“ Ko mēs teiksim? Ko varēsim atbildēt? Iespējams, ka paši dziļākie un smagākie jautājumi pat nebūs saistīti ar kara gaitām. Iespējams, ka sirdsapziņa būs nemierīgāka par miera laikā izdarītajām izvēlēm un ikdienā pieņemtajiem lēmumiem. Svētajos Rakstos ir vaicāts: „Kas drīkst kāpt tā Kunga kalnā? Kas stāvēs viņa svētajā vietā? Tas, kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds. Kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē.“ Pavaicāsim savai sirdsapziņai, lai tā mums pasaka, vai es esmu tāds – ar tīrām rokām, skaidru sirdi, ar taisnu valodu un ar prātu, kas vēsts uz dievišķo, nevis nīcīgo? Ja ne, tad kā man stāvēt Dieva priekšā viņa lielajā un briesmīgajā dienā? Vārds „karavīrs“ vai „leģionārs“ cilvēku ieliek kā plauktiņā. Uz viņu sāk skatīties vienpusīgi, it kā cilvēks būtu tikai tas, ar ko un par ko viņš ir cīnījies. Taču ir kāds, kas uz jums tā neskatās. Dievs katru no jums redz kā dārgu un vērtīgu dvēseli, ko viņš ar mīlestību ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Dievs nešaubījās, ka par tavu dvēseli viņam ir vērts doties cīņā pret velnu, grēku un nāvi. Uz karavīriem parasti raugās kā uz tiem, kas ir cīnījušies, bet ir viens, kas par jums devās cīņā un atdeva savu dzīvību. Jēzus Kristus izlēja savas asinis, lai dziedinātu grēka cirstos ievainojumus jūsu dvēselē. Visus jūsu grēkus viņš uzņēmās uz sevis un izcieta par tiem sodu pie krusta, lai jums būtu piedošana un brīvība. Viņš nomira ne savu, bet jūsu nāvi, lai jums būtu mūžīgā dzīvība. Kas pie viņa nāk, to viņš patiesi neatstumj. Kas tic uz viņu un top kristīts, to viņš izglābj. Man gribējās jums to pasacīt šajā dienā. Dievs mīl katru no jums. Viņa žēlastība un piedošana ir neizmērojama. Tam, kas nožēlo grēkus un uzticībā nāk pie Kristus svētajā kristībā, viņš dāvā piedošanu un mūžīgo dzīvību. Ko neviena acs nav redzējusi, ko neviena auss nav dzirdējusi, kas nav nācis neviena cilvēka sirdī, to Dievs ir sagatavojis tam, kas Viņu mīl. Dieva atvēlētais laiks ir dārgs. Izmantosim to, lai tuvotos viņam. Dieva vārds saka – cīnieties labo ticības cīņu un satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko esat aicināti. Nezinu, kā būs tur pie Brīvības pieminekļa. Iespējams, ka tur jums būs jāpiedzīvo nemierīgi brīži un jādzird kāds naidīgs uzkliedziens. Kristus saka: „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un iztvīkuši, es jūs gribu atvieglināt.“ Šeit, baznīcā jūs vienmēr esat laipni gaidīti pie vārda un sakramentiem Kristus draudzes kopībā.
--------------------------
Avots: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=1339
|
