Tuvojoties Latvijas Evaņģēliski
luteriskās baznīcas kārtējai Sinodei,
kā parasti izskan dažādi viedokļi
un vērtējumi par norisēm mūsu baznīcā.
Lai uzzinātu baznīcas vadības viedokli
par patreizējām aktualitātēm,
laikraksts „Svētdienas Rīts”
uz sarunu aicināja
LELB arhibīskapu Jāni Vanagu.
Intervēja: Inga Reča, Ivars Kupcis
Visu septembri jūs pavadījāt tā saucamajās klusuma rekolekcijās. Ko tās dod garīdzniekam un ko tās deva konkrēti jums?
Vēlreiz pārliecinājos, ka rekolekcijas ir ļoti vērtīgas, sevišķi garīdzniekiem. Augsburgas apliecības apoloģijā ir teikts, ka mācītājs, kad kalpo, stāv draudzes priekšā Kristus vietā. Ja tā, tad labāk lai mācītājs uz cilvēkiem runā to, ko saka Dievs - tā studentiem vienmēr saka mūsu rektors Dr.Veinrihs. Vārdi no Dieva atnāk, esot dziļā, tuvā saskarē ar Bībeli. Konkrētie garīgie vingrinājumi, ko izgāju, bija tāda iespēja iedziļināties Rakstos, kādas man dzīvē vēl nebija bijis. Drusku pārsteidza, ka neviens, pat ne vingrinājumu vadītājs, tur neko nestāsta, neko nemāca, tikai uzdod lasīt dažādas rakstu vietas un palīdz tās apcerēt, galvenokārt iztēles kontemplācijas ceļā. Tas nozīmē iztēlē censties pilnīgi iedzīvoties Evaņģēlija notikumos, it kā pats būtu tur klāt un varētu sarunāties ar Jēzu, ar kādu apustuli vai eņģeli. Man vairākas reizes uzdeva atgriezties pie Mateja 26. nodaļas par pēdējo mielastu. Neilgi pēc tam, ieraugot vienā baznīcā altāri ar skulpturāli izveidotu Svētā vakarēdiena ainu, pirmā sajūta bija - es to pazīstu, es pie tā galda biju. Tā, trīsdesmit vienu dienu pa sešām, septiņām stundām dienā lasot Rakstus un lūdzot, tu pats saproti visu, ko Dieva vārds un Gars grib tev atklāt. Tieši tev, jo vingrinājumu augļi katram ir savi. Šādās rekolekcijās iemācās citādi lasīt un apcerēt Bībeli. Arī tas bija liels ieguvums.
Par klusuma rekolekcijām tās var saukt tikai nosacīti. Patiešām, telefons tiek izslēgts, internets arī, tā ka nezināju neko, kas pa to laiku notiek pasaulē vai Latvijā. Sarunājos tikai ar vadītāju kādu pusstundu no rītiem. No otras puses, katra stundu garā meditācija ir saruna domās ar Evaņģēlija notikumu varoņiem, jo tu kļūsti par vienu no viņiem. Tā vienmēr noslēdzas ar garu sarunu ar Kungu Jēzu par meditācijā tikko piedzīvoto un par visu, kas uz sirds. Beigās jutos pat ļoti daudz runājis. Svarīga ir arī ielūkošanās sevī. Ikdienā cilvēks nemēdz tik dziļi sevi analizēt kā šādās rekolekcijās. Laikam gan neviens man nav teicis to, ko šajās trīsdesmit dienās sacīju pats sev. Bet par visu nozīmīgākā ir žēlastība, ko vingrinājumu laikā īpaši izlūdzas no Dieva - ar sirdi piedzīvot un iepazīt Jēzu, lai spētu viņu pilnīgāk mīlēt un viņam tuvāk sekot. Varu teikt, ka pēc šīm rekolekcijām pazīstu mūsu Kungu tuvāk nekā pirms tām. Rekolekcijas noteikti palīdz pieaugt mīlestībā uz Dievu, un tas kristietim, sevišķi garīdzniekam, ir visvairāk vajadzīgs. Tādēļ arī tās ir tik vērtīgas. Iesaku katram painteresēties par rekolekciju iespējām mūsu Mazirbē. Trīsdesmit dienas tur vēl nepiedāvā, bet arī nedēļu garās ir gana labas.
Lasīts, ka pat mūki šādas mēnesi ilgas rekolekcijas praktizē tikai pāris reižu savā mūžā. Vai tas norāda arī uz kādu īpašu brīdi jūsu dzīvē?
Tas ir fiziski un emocionāli prasīgs pasākums, ko tiešām uzņemas samērā nedaudzi. Nav arī viegli izbrīvēt tik daudz laika. Populārākais formāts ir astoņas dienas. Pilnos vingrinājumus iesaka cilvēkiem īpašās reizēs, piemēram, kad jāpieņem kāds svarīgs lēmums. Viena no vingrinājumu sastāvdaļām ir apmēram divas nedēļas garš “izraudzīšanas” process, kura laikā cilvēks, lūdzot un ieklausoties, cenšas kādā lietā izzināt Dieva gribu. Tur ir jāievēro vairāki principi, piemēram, nepieņemt dzīvi mainošus lēmumus nomāktības stāvoklī vai vēlāk neatsacīties no lēmumiem, kas pieņemti dievišķa mierinājuma brīdī. Es Dieva priekšā nesu jautājumu par to, kā viņš vēlas, lai turpmāk kalpoju Kristum un baznīcai - bīskapa amatā vai kādā citā ceļā. No visām iespējām man skaidri iezīmējās viena. Kaut arī mūsu Satversme neparedz bīskapu pārvēlēšanas vai pilnvaru pagarināšanu, esmu nolēmis lūgt Sinodei norādījumu, vai man turpināt kalpot pašreizējā amatā vai ne. Ceru no baznīcas sadzirdēt Dieva balsi un lūdzu arī sinodāļus jautāt par to Dievam.
Kas, jūsuprāt, ir galvenās grūtības, ko mēs kā baznīca šobrīd piedzīvojam?
Gada sākumā ļoti asi izvirzījās finanšu jautājums. Nepiepildoties plāniem saimniecībā, vairs nebija iespējams ne mācītāju atalgojumu, ne baznīcas nozaru darbu uzturēt iepriekšējā līmenī. Tas radīja daudz spriedzes un diskusiju. Taču šobrīd naudas jautājumi, šķiet, atkāpušies otrajā plānā. Vairāk esam diskutējuši par mūsu luterisko identitāti, par ekumeniskajiem kontaktiem, par Satversmi un par baznīcas pārvaldes principiem vispār. Tas ir labs jautājums, kas tad mums izrādīsies galvenās grūtības - objektīvās, kas risināmas saimniecībā un banku kontos, vai subjektīvās, kas risināmas mūsu galvās un sirdīs. Mēs esam Latvijas mērogiem salīdzinoši liela baznīca, kas gājusi cauri dažādiem vēstures posmiem un iespaidiem. Mēs neesam visi pēc viena mēra un liestes taisīti. Šobrīd to piedzīvojam kā izaicinājumu. Bet īstais izaicinājums ir saprast, ka mūsu vidū nav pretinieku, bet ir sarunu partneri jautājumos, kuros visi esam vienlīdz pozitīvi ieinteresēti.
Vai šie atšķirīgie redzējumi par luterisko identitāti un saimnieciskās dzīves organizēšanu, ir mūsu baznīcas trūkums vai ieguvums? Un vai šie tik ļoti dažādie virzieni, kas mūsu baznīcā ir, vispār var pastāvēt kā vienots organisms?
Es negribētu arī pārspīlēt mūsu atšķirības. Palūkojieties uz citām baznīcām Eiropā, palūkojieties uz Pasaules luterāņu federāciju. Tur atšķirības ir daudz, daudz lielākas. Atšķirīgie viedokļi cits no cita ir daudz tālāk. Tomēr tās pastāv kopā. Luterāņiem vienotības pamats taču nav tas, kādā krāsā ir mācītāja tērps, vai kādā tonī viņš dzied Psalmus. Arī baznīcas pārvalde luterāņiem ne tikai var būt, bet arī ir ļoti atšķirīga - no episkopālas vai sinodāli episkopālas iekārtas, piemēram, Skandināvijā vai Baltijā, līdz tīri sinodālai vai pat kongregacionālai Amerikā. Katra baznīca to izvēlas, kā savos apstākļos atzīst par lietderīgu, un tam nav sakara ar luterisko identitāti. Luterāņiem vienotības pamats nav kāda no šīm lietām, bet gan vienprātība Evaņģēlija mācībā. Varbūt kāds man nepiekritīs, bet domāju, ka pēdējo 15 - 20 gadu laikā mūsu baznīcā atšķirības ir pieaugušas ārējās lietās - liturģisko tērpu ziņā, dievkalpojuma formās vai uzskatos par pārvaldes principiem. Evaņģēlija mācības un mācīšanas ziņā mēs esam gājuši lielu gabalu ne tikai vienprātības, bet arī luteriskas identitātes virzienā. Un kā gan lai būtu citādi? Šobrīd lielākā daļa mācītāju ir Lutera akadēmijas absolventi, kam sistemātisko teoloģiju un luteriskās apliecības ir mācījuši gan tādi pasaulē atzīti konfesionāli luteriski profesori kā R. Slencka un V. Veinrihs, gan mūsu pašu mācībspēki, par kuru luteriskumu nerodas pat šaubu ēna.
Kur tad varētu būt radušās tās lielās novirzes no luterisma? Gada sākumā Amerikas latviešu baznīcas mājaslapā prāvests V. Vārsbergs apgalvoja, ka mūsu baznīcā tiekot atjaunota mācība par purgatoriju, relikviju godināšana, svēto kults un grēku atlaidas jeb indulgences. Pirmkārt, tā nav taisnība, bet arī tad man šķiet mīklaini, kā godājamais prāvests iedomājas, kā šādas lietas varētu darīt mācītāji, kas beiguši Lutera akadēmiju? Varbūt kas tāds varētu nākt no Teoloģijas fakultātes, kas viņa paša vadībā savulaik norobežojās no katras konfesionālas identitātes un kur joprojām māca pasniedzēji no dažādām konfesijām. Bet ka tā varētu būt mērķtiecīga politika baznīcā, kas savu izglītību ir apzināti virzījusi konfesionāli luteriskā gultnē? Pilnīgs oksimorons. Nav ne laika, ne spēka cīnīties ar šādiem bez pamata izteiktiem apgalvojumiem un pēdējā laikā tādu ir dzirdēts daudz. Pirms tiem ticēt, tiešām vajadzētu pameditēt, kā tie saskan ar būtiskajām un pārbaudāmajām lietām mūsu baznīcas dzīvē. Ja mēs patiešām uzskatām, ka baznīcas vienotība ir Evaņģēlija mācībā, tad mums ir labs pamats pastāvēt un dzīvot kā vienotam organismam, ja tikai paši to gribam.
No kurienes tad rodas spriedze un bažas par “stūrēšanu uz Romu”?
Man liekas, te ir vesels apstākļu kopums. Atzīstu, ka savā ziņā pats esmu to veicinājis. Es esmu no tiem, kas Reformācijā saskata atgriešanos pie senbaznīcas evaņģēliskajām saknēm. Es luterāņu baznīcu redzu vēsturiskā nepārtrauktībā. Antiohijas Ignācijs ir mūsu baznīctēvs. Augustīns ir mūsu baznīctēvs. Bonaventūra ir mūsu baznīctēvs. Luters ir mūsu baznīctēvs. Bonhēfers, Rumba un Feldmanis arī ir mūsu baznīctēvi. Es labi jūtos ar visu šo vēsturisko mantojumu un vēlos brīvi lietot daudzas lietas, kas manā uztverē kalpo dievkalpojuma un sakramentu svinīgumam. Man vienmēr ir patikusi izkopta liturģija un senā baznīcas mūzika. Tā ir mana izjūta un luteriskās apliecības tādu brīvību atļauj. Es neesmu vienīgais tāds ne šeit, ne pasaules luterismā. Domāju, ka tas ir labi, ja arī tādiem ir vieta mūsu baznīcā. Kur ir viena ticība, tur tradīciju daudzveidība nekaitē.
Lutera cīņu biedrs un Reformācijas aizstāvis Filips Melanhtons raksta: “Mēs labprāt baznīcā paturam senās tradīcijas, jo tās ir derīgas un viecina mieru draudzē; mēs izskaidrojam tās evaņģēliski un noraidām uzskatu, ka tās taisno. Mēs neatmetam misi, bet ar dievbijību to paturam un aizstāvam. Tiek ievērota arī ierasto ceremoniju kārtība, Svēto Rakstu lasījumi, lūgšanas, mācītāju apģērbi un tamlīdzīgas lietas. … Mēs ar vislielāko rūpību esam centušies saglabāt mises cildenumu. Mūsu draudzēs tiek rūpīgi ievērota baznīcas disciplīna, dievbijīgas ceremonijas, kā arī dievbijīgi baznīcas paradumi.” To viņš saka par sava laika, par 16. gadsimta Romas misi. Tādēļ šīs formas, evaņģēliski izskaidrotas, pašas par sevi nevar būt neluteriskas.
Cita lieta, ka tās nav visur vajadzīgas, bet tikai tur, kur tās ir “derīgas” un kur draudze mierā tās pieņem. Taču no pastorālā viedokļa es tiešām palaidu garām, ka tas, ko es daru publiski, netiek uztverts tikai kā mana personiskā liturģiskā izvēle, bet kā kaut kas programmatisks, attiecināts uz visiem, kā zīme kaut kādai virzībai. Vīraka vai zvaniņu lietošana luteriskā dievkalpojumā gan ir brīvas izvēles lieta, bet, piemēram, dievkalpojumos, ko translē televīzija, tā tiešām var uztraukt cilvēkus, kas savās draudzēs to nav redzējuši un kam tas liekas svešādi, pat aizdomīgi. Objektīvi raugoties, šajā ziņā ir sacelta vētra ūdens glāzē. Varbūt no publicētajiem viedokļiem var rasties iespaids, ka LELB šīs liturģiskās formas tiek plānveidīgi un ar spēku ieviestas. Īstenībā lielākā daļa draudžu joprojām kalpo pēc vecās kārtības, daudzas jūtas labi ar A kārtību un negribētu atgriezties pie C, bet draudzes, kur lieto vīraku, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tā vienmēr ir mācītāja vienošanās ar savu draudzi. Tomēr esmu priekš sevis guvis mācību, ka bīskapam arī adiaforās lietās jārīkojas ar lielāku pastorālu iejūtību.
Runājot par mūsu pašu atšķirībām - vai mums visiem būtu jācenšas kļūt līdzīgākiem, vai varbūt tomēr būtu jāciena otra cilvēka viedoklis kā līdzvērtīgs mūsējam?
Vajadzētu saprast, ka tādā baznīcā kā mūsējā, pilnīga vienveidība ārējās lietās nav ne iespējama, ne vēlama. Neviens no tā laimīgāks netiks. Uztiept savu gaumi visiem arī ir tirānija. Mums tiešām vajadzētu iemācīties cienīt citus viedokļus un beigt dalīties “balto” un “melno” ciltīs. To nedrīkst padarīt par apliecības jautājumu. Profesors Leons Taivāns reiz trāpīgi rakstīja par lielo, globālo tradīciju un mazo, vietējo tradīciju. Ir teologi, kas luterāņu baznīcu drīzāk uzlūko nevis kā reformētu seno, bet kā jaunu Reformācijas baznīcu. Viņi vairāk uzsver iepriekšējo saikņu nogriešanu, norobežošanos no bijušā un kaut kā jauna sākšanu. Viņiem senie uzsvari droši vien liekas nevajadzīgi un nevietā. To var saprast un cienīt. Tomēr jāņem vērā, ka tā ir diskusija nevis par luterisma būtību, bet par uzticību tradīcijai, kāda kuram mīļāka. Iepriekšējā svētdienas rīta numurā mācītājs Ralfs Kokins ļoti emocionāli apliecināja mīlestību mūsu “mazajai”, vietējai, 19. gadsimta Latvijā tapušajai tradīcijai. Tā patiešām ir godājama un dārga. Arī es caur to esmu atgriezies, iebaznīciskots, un saskaņā ar to vadu lielāko daļu dievkalpojumu. Ne tik labi, ka viņš tikpat emocionāli to pretstata lielajai tradīcijai, par ko Misūri Sinodes baznīcas teologs K. Pipkorns teica: “Mēs vispirms esam katoliski kristieši, pēc tam rietumu kristieši un, treškārt, luteriski kristieši.” Varētu turpināt – ceturtkārt, LELB kristieši. Šīm lietām nav jābūt konfliktā. Tām jāsader kopā.
Domājot par pārmetumiem sarunās ar katoļiem, par to, ka ir ārējas līdzības tērpos un tamlīdzīgi, rodas iespaids, ka mēs, luterāņi, varam saprast to, kas esam, tikai skatoties uz katoļiem. Kas jūsu skatījumā ir mūsu luteriskā identitāte - neraugoties uz citiem, bet raugoties uz mums pašiem?
Nu, lūk, mēs esam pie tā, ar ko ir visgrūtāk kaut ko iesākt - pie tāda iracionāla aizdomīguma. Vienkāršās, sen zināmās lietās cilvēki ietulko kādu baigu saturu. Piemēram, mums ir katedrāles un dekāni. Vai tas mūs baznīcā ir kas jauns? Te man ir dokuments ar LELB Konsistorijas kanclera Kārļa Gailīša parakstu, ka 1985. gada 2. septembrī sakarā ar katedrāles dekāna (Jāņa Liepiņa) lūgumu Konsistorija norīko Teoloģijas Semināra studentu Jāni Vanagu piedalīties dievkalpojumos katedrālē, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Bet tas, ka arī 2010. gadā mums ir katedrāles un dekāni, kādiem šķiet zīme paradigmu maiņai un neapgāžamu pierādījumu LELB kursam uz Romu. Man liekas, no aizdomīguma sērgas būtu jāvairās cik spēka. Radīšanas grāmatā ļaunais, attēlots kā čūska, padara Ievu aizdomīgu. Aizdomīgums sāk ārdīt attiecības Ievas, Ādama un Dieva starpā tieši tāpat, kā dara to ar visām attiecībām ģimenē, baznīcā un citur. Maza aizdomīguma rauga piciņa, un mūsu prāts sāk darboties, saliekot pašus par sevi nenozīmīgus gabaliņus baisā modelī, kas ir glīti uzkonstruēts mūsu galvās. Aizdomīgums vienmēr redzēs pierādījumus savām aizdomām. Tas ved pie aizvainojuma sajūtas un pie nespējas uzticēties kaut kam ārpus sevis vai savas grupas. Tātad ved pie šķelšanās. Tā tas darbojas.
Kaut vai runājot par mūsu dialogu ar katoļu baznīcu. Es daudzreiz esmu teicis, ka man nekad nav bijusi pat ne doma par kādu pievienošanos. Esmu teicis, ka vienotību abas baznīcas var atrast tikai sasniedzot vienprātību mācībā uz Svēto rakstu pamata. Ka viss notiek un notiks atklātā dialogā. To pašu ir teikuši katoļu puses pārstāvji. Cilveki ir bijuši klāt visās sanāksmēs. Ieraksti ir bijuši publicēti internetā. Nekur nav nekādu mājienu uz kādām sazvērestībām. Bet nē, aizdomīgums saka, ka tam nevar ticēt, ka mums jau visu nestāsta, ka noteikti ir bijušas kādas slepenas tikšanās un viltīgas norunas, un tāpēc jātrin durkļi un jāsēž ierakumos, gaidot nenovēršamo stundu, kad tiks nodots luterisms. Tas man atgādina filmu “Brīnišķīgais prāts”. Galvenais varonis ir kāds apdāvināts, talantīgs zinātnieks, pie kura ik pa laikam ierodas slepenā dienesta aģenti un liek pildīt dažādus uzdevumus. Taču tie ir rēgi, kas eksistē tikai viņa lieliskajā prātā. Un kamēr viņš pats neapjēdz, ka tie ir rēgi, tie liek viņam rīkoties neprātīgi un apdraudēt gan sevi, gan citus. Mums vajadzētu kaut kā raisīties vaļā no nevajadzīga aizdomīguma un visādiem rēgiem. Mums vajadzētu ieraudzīt to, kas eksistē pa īstam - mūsu baznīcas stāvēšana uz Svēto Rakstu autoritātes pamata, pieņemot luteriskās apliecības par to patiesu izskaidrojumu. Saprast, ka tas ir rakstīts ne tikai Satversmes preambulā, bet arī mūsu baznīcas sludināšanā un praksē. Tā ir mūsu identitāte, kas balstīta pašu ticībā, nevis ārējās ceremonijās vai antagonismā pret kādiem citiem. Varbūt neesam pilnīgi, bet esam uz to gājuši garu ceļu. To mūsos saskata daudzas baznīcas pasaulē. Kādēļ pašiem ir tik grūti to novērtēt?
Diezgan daudzus uztrauc pārāk ciešās ekumeniskās attiecības ar katoļu baznīcu. Kā jūs varētu nomierināt savu avju satraukumu?
Man nesen diecēžu sapulcēs bija iespēja tikties ar draudžu pārstāvjiem. Es viņiem jautāju, vai mūsu ekumeniskie kontakti ar katoļu baznīcu viņiem liekas par ciešu, un viņus uztrauc. Laju sinodāļu attieksme bija daudz mierīgāka un saprotošāka nekā dažiem draudžu ganiem. Tikai viens no klātesošajiem apliecināja, ka viņu tas tiešām uztrauc. Pārējie mūsu ekumeniskos kontaktus uztvēra mierīgi un ar izpratni. Daži pat teica, ka vajadzētu draudzēties un sadarboties vēl ciešāk. Protams, ganiem pienākas būt piesardzīgākiem un raudzīties, vai vilks nenāk pēc viņu avīm, tādēļ negribu neko pārmest. Tikai jāuzmanās, ka pārmērīgā aizdomīgumā par vilku nenotur un nenošauj savu palīgu un ganu suni.
Varu tikai vēlreiz apliecināt, ka nenotiek nekādas slepenas sarunas. Viss tiek un tiks darīts atklāti, un tikai mūsu pašu ziņā ir nospraust robežas, līdz kurām ekumeniskajā procesā esam gatavi iet. Te gan atkal ir kāds aspekts, par ko parasti skaļi nerunā, bet kas ļoti ietekmē attieksmi pret dialogu ar katoļu baznīcu. Šur un tur pie mums tiek runāts un pat rakstīts, ka Benedikts XVI ir antikrists un ka Romas katoļu baznīca ir apokaliptiskais zvērs, kuras mērķis ir iznīcināt patieso kristietību. Stāsta, ka Latvija tam ir izvēlēta par laboratoriju un izmēģinājuma poligonu. Protams, ka pie tāda redzējuma katra tuvināšanās šķiet bīstama negantība. Tas tiešām izskaidrotu lielo uztraukumu par jebkādu saskari ar katoļiem, nemaz nerunājot par viņu arhibīskapa konsekrāciju Domā. Bet tad šos argumentus vajag atklāti celt galdā, lai visi var tos redzēt, izvērtēt un saprast, vai mēs kā baznīca šādam skatījumam piekrītam un gribam sekot. Kamēr tos tur azotē, tikmēr iznāk tikai cīņa ar rēgiem. No savas puses esmu pārliecināts, ka Kungs Jēzus vēlas, lai mēs veidotu labas, draudzīgas un uzticēšanās pilnas attiecības arī ar citu konfesiju kristiešiem. Protams, paliekot uzticīgiem savai ticībai un apliecībai.
Mūsu baznīcas finanšu plānošanu pēdējos gados esat saucis par kļūdainu un neapdomīgu. Cik lielā mērā bīskapi ir bijuši iesaistīti baznīcas saimnieciskās dzīves pārraudzībā, un vai, jūsuprāt, bīskapiem būtu jāatbild par baznīcas saimniecisko dzīvi?
Uz bīskapu pienākumu pārraudzīt saimniecisko dzīvi es raugos no diviem aspektiem. Domājot par notikušo, varu atzīt, ka pēdējos gados Virsvaldes budžeta plānos es tiešām redzēju lietas, kas man nebija saprotamas. Es nebiju par tiem īsti drošs. Piemēram, par lielo budžeta deficītu. Satversme bīskapiem gan neparedz vadīt saimniecisko dzīvi, tomēr mana, teiksim, neformālā ietekme bija pilnīgi pietiekama, lai es būtu varējis nepieļaut šādu plānu apstiprināšanu. Ja es to būtu darījs, varbūt problēmas šodien būtu mazākas. Taču es to nedarīju. Varu paskaidrot, kāpēc. Pirmkārt, es neesmu ne apmācīts, ne ordinēts vadīt vai pārraudzīt tāda mēroga saimniecisko darbību. Uzskatu, ka cilvēki, kam tā bija uzticēta, finanšu un īpašumu lietās bija daudz kompetentāki par mani. Šajā sfērā manas domas vienmēr būs amatiera viedoklis. Otrkārt, atverot Satversmi, es tajā redzu, ka baznīcas saimniecisko dzīvi vada Virsvalde ar Virsvaldes sekretāru priekšgalā. Tā es saprotu pienākumu un atbildības sadalījumu, ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē. Taču, lai arī kādi būtu bijuši iemesli, atzīstu, ka pēdējos gados es netiku sniedzis tādu vadību un pārraudzību, kas baznīcas finanses būtu pasargājusi no neapdomīgiem plāniem un darbībām. Kāda par to pienākas atbildība, sinodei būs iespēja izteikt viedokli jau pēc mēneša.
Raugoties nākotnē, lai arī kurš būtu arhibīskaps, viņš un citi bīskapi būtu tiešām jāatbrīvo no pienākuma un atbildības vadīt vai pārraudzīt baznīcas finanses. Satversmē tā jau ir ierakstīts. Vienkārši jākoriģē mūsu nerakstītie pieņēmumi par bīskapa amatu. Ja bīskapiem liks gan uzraudzīt īpašumu apsaimniekošanu, gan budžeta plānošanu un pildīšanu, gan visu pārējo saimniecību un administrāciju, gan arī vizitēt draudzes, rūpēties par misiju, diakoniju, kristīgo mācību skolās, mācītāju aprūpi un visu ko citu, tad tāda kalpošana vienmēr klibos uz abām kājām. Nekas labs nebūs ne garīgajā, ne saimnieciskajā vadībā. Satversmē ir paredzēts Virsvaldes sekretārs vai Virsvaldes prezidents. Manuprāt tam nav jābūt dekoratīvam izbāzenim, bet reālam administrācijas vadītājam un saimnieciskās dzīves pārraudzītājam.
Mūsu baznīcai ir nācies krietni samazināt savulaik labi iecerēto garīdznieku atalgojuma sistēmas (GASN) darbību. Kā jūs raugāties uz šīs centralizētās GASN sistēmas ideju un ieviešanu mūsu baznīcā?
Neredzu nekādu īpašu ieguvumu no tā, ka šī sistēma ir centralizēta. Mērķis nebija kaut ko centralizēt, bet gan mobilizēt baznīcas resursus, lai mācītājiem varētu samaksāt pieņemamas algas. Vajadzība arī tagad nekur nav pazudusi. Arī šodien daudzas draudzes nespēj pašas parūpēties par savu mācītāju atalgošanu. Un tad ir ļoti labi, ka ir tāds GASN, kas kaut vai pašreizējā līmenī spēj kaut ko pielikt klāt. Šobrīd tādu mācītāju ir 70 līdz 80. Kas ar viņiem būtu, ja šīs sistēmas nebūtu? Kas būtu, ja par mācītājiem GASN nebūtu maksājis nodokļus? Kas būtu ar draudzēm, uz kurām mācītāji vairs nebrauktu? Ārzemju partneri ir teikuši, ka viens no galvenajiem mūsu saimniecisko grūtību iemesliem ir, ka mēs gribam paturēt tik daudz mazo draudžu, kas nespēj atalgot savus mācītājus. Tomēr mēs kā baznīca negribam aiziet prom no lauku mazapdzīvotajām vietām. Un tur GASN ir svarīgs.
Šis projekts jau nenāca un nesagrāva labi funkcionējošu sistēmu. 2007. gadā vidējā mācītāja alga bija zem simts latiem, un neapmierinātība bija milzīga. Protams, šodien var tikai nožēlot un pēc iespējas labot kļūdas, kas tika pieļautas projekta īstenošanā. Jāatzīst, ka alternatīvais GASN ieviešanas projekts bija pareizāks.
Vai tomēr nebija tā, ka GASN paputināja arī ziedošanas tradīciju draudzēs? Draudzēm vairs nevajadzēja cīnīties par sava mācītāja atalgošanu, jo to viņu vietā izdarīja GASN?
Tas būtu ļoti cilvēcīgi, bet jāpārliecinās, vai tiešām tā ir. Atceros prāvesta ziņojumu vienā no iecirkņu sapulcēm, ka krīzes laikā ziedojumi samazinājušies tikai par 2 procentiem. Nav tā, ka draudzes locekļi būtur pārstājuši ziedot, bet viņu iespējas tagad ir mazākas. Varbūt ka GASN ļāva draudzēm atlaisties un mācītāju atalgošanu neuzskatīt par lielu prioritāti? Ja tā, tad vismaz tagad būtu jāredz, ka stāvoklis ir mainījies un ka mācītāju atalgošanai atkal jāpievērš lielāka uzmanība. Mēs taču runājam par saprātīgiem cilvēkiem, par mūsu draudžu locekļiem.
Dažkārt ir pārsteidzoši redzēt, cik līdzīgas ir norises baznīcā un sabiedrībā kopumā. Treknajos gados esam bijuši neapdomīgi, savukārt ekonomiskās krīzes apstākļos esam spiesti ierobežot savu darbību. Kas, jūsuprāt, tam ir cēlonis?
Ko tur daudz var sacīt? Acīmredzot, vadības lēmumi un metodes ir bijušas līdzīgas tām, kas sabiedrībā. Acīmredzot, daudzu mūsu vēlmes un motivācija ir bijusi līdzīga. Redzot, kā astronomiski pieaug mūsu īpašumu vērtība, nolēmām, ka visu spējam un devām gāzi grīdā. Domāts jau bija labi, un plāni nebija gluži bez pamata. Bija īpašumi un jau parakstīti līgumi. Visam vajadzēja izdoties. Taču rekolekciju laikā man bija daudz jādomā, kā šī pieeja, pat pie veiksmīga iznākuma, izskatās, salīdzinot ar kristieša “trešo pazemības veidu”: mīlēt Jēzu Kristu tik ļoti, lai vēlētos dalīties viņa liktenī un tādēļ izlūgtos no Dieva izredzēt mani kalpošanai tādā pašā atstumtībā, pazemojumos, ievainojumos un reālā nabadzībā, kādā kalpoja Viņš? Nezinu, vai, piemēram, plānojot GASN, daudzi no mums spēja kaut ko tādu lūgt no sirds. Bet ja spētu, varbūt kalpošana būtu bijusi citāda. Un ja kalpošana būtu citāda, varbūt arī ziedošana un dalīšanās būtu citāda. Bet mēs devāmies citā virzienā, jo daudzi nedomājām tādās kategorijās. Lūk, tur gan es redzu savu nepadarīto darbu, par ko esmu pelnījis vairāk pārmetumu nekā par finanšu uzraudzību.
Mūsu baznīca pēc savas uzbūves ir sinodāli - episkopāla. Kādu jūs redzat sinodes, un kādu - bīskapu lomu baznīcas darbībā?
Jāpalasa Satversmē - tur šīs lomas ir diezgan izsmeļoši aprakstītas. Sinodes lomu šobrīd ierobežo tās sastāvs. Tai ir vislielākās pilnvaras, taču tik liela sapulce nespēj operatīvi darboties. Jautājumu izvirzīšana un apspriešana ir ilga un smagnēja. 2001. gada sinodē bija priekšlikums izveidot sinodi no apmēram 40 locekļiem, kas sanāktu divreiz gadā. Tad sinode varētu lemt arī par baznīcas budžetu un arī citādi tās loma nostiprinātos. Bija paredzēta arī baznīcas sapulce pašreizējās sinodes sastāvā, kas tāpat pulcētos reizi trīs gados un lemtu par lielajām, kopīgajām lietām, piemēram par Satversmi, agendu vai dziesmu grāmatu. Šo priekšlikumu sinode noraidīja, un tas, dabiski, uzlika daudz lielākas pilnvaras Virsvaldei un bīskapiem. Vispārīgi sakot, sinode ir likumu devējs, bīskapi ir šo likumu lietotāji. Saredzu, ka bīskapu kalpošanai vairāk jāattiecas uz sludināšanu, mācīšanu un mācības pārraudzību, misiju, diakoniju, izglītību un tamlīdzīgi, atstājot saimniecisko un administratīvo pusi Virsvaldes zināšanā.
Vai šo kārtību ir iespējams ātri mainīt?
Satversme nav lieta, ko var atļauties ātri mainīt. Kā jau teicu, jautājumu izvirzīšana uz Sinodi ir garš un smagnējs process, sevišķi tādiem jautājumiem, kas jau vienreiz ir nolemti. Decembra sinodē to izskatīt vairs nav iespējams. Līdz 2013. gadam gan. Taču vispirms tiešām rūpīgi jāpārdomā, jo tās ir lielas izmaiņas, kas prasa izvērtējumu. Varbūt pietiktu vienkārši ar izmaiņām Virsvaldes sastāvā, ievēlēšanas kārtībā un pienākumu sadalē.
Reizēm dzirdu, ka jaunā Satversme esot kļuvusi ļoti episkopāla, ka sinodāli episkopālais princips esot izjaukts. Par to var diskutēt. Es gan teiktu, ka tajā ir tikai skaidrāk aprakstīti bīskapu pienākumi un tiesības. 1928. gada Satversmē tās bija izteiktas ļoti vispārīgi. Piemēram, “bīskaps dod instrukcijas prāvestiem, mācītājiem un garīgajiem darbiniekiem.” Kādas instrukcijas? Acīmredzot, jebkādas. Īstenībā tas nozīmē bezmaz vai neierobežotu varu. Jaunā Satversme skaidrāk apraksta, ko un kādos gadījumos bīskaps drīkst noteikt. Reizēm kā piemēru min arī to, ka bīskapi tagad ieceļ prāvestus. Taču taisnību vajag teikt līdz galam. Bīskaps viņus ieceļ no iecirkņa sapulcē ievēlētajiem kandidātiem. Šī kārtība ir tiešām sinodāli episkopāla un palīdz nodrošināt, ka prāvests bauda uzticību gan iecirknī, gan spēj labi sadarboties ar bīskapu. Salīdzinājumam, Zviedrijas baznīcā bīskaps prāvestu var iecelt pēc saviem ieskatiem un tā tas ir luteriskā baznīca. Starp citu, jaunā Satversme nekādā ziņā nav balstīta uz Romas katoļu eklezioloģiju, kā šur tur ir sacīts. Sākot pie tās strādāt 1994. gadā, par paraugu tika ņemta zviedru luteriskās baznīcas iekārta. Īsāk sakot, jaunā Satversme varbūt nav pilnīga, un mēs varam turpināt to pilnveidot, bet es arī neredzu tai tādas briesmīgas vainas, kādas tai tiek piedēvētas.
Kādas ir jūsu domas par Rīgas iecirkņa mācītāju aicinājumā izteiktajiem priekšlikumiem, proti, ka Sinode ievēl Virsvaldi, ka iecirknis ievēl prāvestu, ka draudzes padome ievēl mācītāju un par to, ka Sinode lemj par bīskapu pilnvaru pagarināšanu?
Par prāvesta ievēlēšanu jau teicu iepriekš. No pieredzes zinu, ka draudžu lietās un mācītāju kalpošanas jautājumos pašreizējais kapituls, kurā iecirkni pārstāv prāvests, ir daudz labāks un darba spējīgāks risinājums nekā savulaik sinodē vēlētā Konsistorija. Katrā iecirknī ir klāt Virsvaldes loceklis, kas zina visu, kas tiek lemts un kādēļ. Kapitulā ir klāt kāds kas pārzina iecirkņa draudžu un mācītāju vajadzības. Izjaukt šo izkārtojumu būtu zaudējums baznīcai. Tas arī padarītu neskaidru prāvesta vietu kopējā struktūrā. Kārtība, ka virsvaldē ir arī nozaru vadītāji, nebija tik veiksmīgs risinājums, jo viņiem nācās balsot pašiem par savu budžetu un apstiprināt pašiem savus plānus. Kaut kādas izmaiņas te ir vajadzīgas, taču ar apdomu.
Ideja, ka draudzes ievēlētu sev mācītājus, man liekas ļoti laba. Līdz šim to bija grūti īstenot, jo bija liels mācītāju trūkums un bija jāseko līdzi, lai veseli apgabali nepaliktu bez kalpošanas. Šobrīd vakanču tik daudz vairs nav, toties studē daudz jaunu ordinācijas kandidātu, tādēļ draudzes var sākt reāli aicināt un ievēlēt mācītājus. Vienīgi to nedrīkstētu atstāt par vienīgo veidu, kā mācītājs nonāk draudzē. Necik sen kādā pilsētā draudze ilgāku laiku bija vakanta. Tā uzrunāja astoņpadsmit mācītājus, bet neviens negribēja nākt. Jābūt kādam, kas tādu situāciju var atrisināt, piemēram draudžu lietu daļa.
Par to, ka Sinodei vajadzētu lemt par bīskapu pilnvaru pagarināšanu, ir sarežģītāks jautājums. Es to nesaku, domājot par sevi, jo pats šai reizē gribu lūgt Sinodi to darīt. No vienas puses, tādai pagarināšanai var redzēt priekšrocības. Citās baznīcās bīskapus ievēl, kad viņiem ir ap 50 gadiem. Tad termiņš līdz emeritūrai ir sakarīgi garš. Mūsu garīdznieki šobrīd caurmērā ir ļoti jauni. Ievēlot bīskapu, var būt jārēķinās ar 30 vai vairāk gadiem amatā, un tas ir ļoti daudz. Ja bīskaps nogurst, vai kalpošana kaut kā citādi neveicas, ir iespēja vieglāk kaut ko mainīt. Tas arī palielina bīskapa atbildību baznīcas priekšā. Taču es redzu arī trūkumus. Pirmkārt, šāda pagarināšana nav ne 1928. gada, ne arī 1996. gada Satversmes tekstā vai principos. Ne tādēļ, ka LELB dibinātāji tēvi to aizmirsa ierakstīt, bet pārvēlēšana neatbilda mūsu baznīcas pamatos liktajam priekšstatam par bīskapa amatu. Arī Bībelē bīskapi, prezbiteri vai diakoni netiek ne pārvēlēti, ne pagarināti. Pārvēlēšanas rāda, ka baznīca savus bīskapus drīzāk uzlūko par prezidentiem, un tā pašos pamatos ir atkāpšanās no 1928. gada Satversmes principiem. Periodiskas pārvēlēšanas arī padara bīskapu par politisku figūru un regulāri ienes baznīcā priekšvēlēšanu atmosfēru.
Paredzu arī praktiskas grūtības pierunāt labākos kandidātus uzņemties bīskapa kalpošanu. Diez vai kāds sekmīgs mācītājs būs gatavs atstāt labi iekoptu draudzi un atsaukties aicinājumam, kas var būt īslaicīgs un ar neskaidru nākotni. Katrā ziņā, ja Sinode lems par periodisku bīskapu pilnvaru pagarināšanu, tad jābūt konsekventiem, un tas pats jāattiecina arī uz mācītājiem. Lai draudzes pilnsapulce, teiksim, reizi trīs gados pagarina mācītāja kalpošanas termiņu. Tas tad palielinās mācītāju atbildības sajūtu draudžu priekšā un dos iespēju jauniem un kalpot gribošiem kandidātiem.
Kā jūs sacījāt, mērķis, dodoties rekolekcijās, bija - saklausīt Dieva prātu jūsu dzīvē. Zināmā mērā jūs uzticat Sinodei būt tai, kas šo Dieva gribu jums pateiks.
Jā, tas ir galvenais, bet ir arī daži piezemētāki iemesli. Pirmkārt, es domāju, ka pēc visiem satraucošajiem notikumiem ir jāļauj sinodei izpaust savu gribu par vadības atbildību, un es esmu tās pirmais reprezentants. Ja arī Satversme tādu balsojumu neparedz, ir pareizi un taisnīgi, ka es to ierosinu pats. Otrkārt, gan latviešu, gan citās mēlēs pa pasauli ir ceļojuši paziņojumi, ka mūsu baznīcā vadībai vairs neviens neuzticas. Ja tas tā ir, tad man nav iemesla palikt amatā nevienu brīdi ilgāk. Bet arī ja tas tā nav, tāds viedoklis tomēr ir ticis aktīvi izplatīts medijos un pa privātiem kanāliem, tādēļ es neredzu, kā bez sinodes apstiprinājuma varu turpināt pārstāvēt mūsu baznīcu Latvijas sabiedrībā vai attiecībās ar citām baznīcām.
Kas būs pirmais, ko darīsiet, ja Sinode aicinās jūs turpināt kalpot arhibīskapa amatā?
Ja sinode to nedarīs, es būšu priecīgs atgriezties draudzes darbā, jo esmu aicināts un iecelts sludināt, mācīt, pasniegt sakramentus un rūpēties par dvēselēm. Dievs man nav devis dāvanas biznesā un finansēs. Un ja Dievs uz kaut ko nedod dāvanas, tad, acīmredzot, uz to neaicina. Ja mūsu baznīcā bīskapa amats tiešām tiek uztverts ciešā saistībā ar finansēm un saimniecisko dzīvi, tad, acīmredzot, es neesmu uz to aicināts. Bet, ja sinode uzskatīs, ka man jāturpina kalpot šai amatā, es vispirms rosināšu meklēt Virsvaldes sekretāru, kurš spētu uzņemties pilnu atbildību par saimniecisko sfēru un Virsvaldes administrāciju. Nākotnē viņu varētu ievēlēt sinode, bet tagad būtu nopietni jāpadomā par pietiekami atklātu atlases procedūru. Esmu uzrunājis dažus man pazīstamus mūsu baznīcas locekļus, kas ir veiksmīgi uzņēmēji, vai viņi vajadzības gadījumā būtu gatavi palīdzēt ar padomu saimnieciskos jautājumos.
Bīskapiem neizbēgami būs jāuzņemas kādi administratīvi pienākumi, kas attiecas uz draudzēm, mācītājiem, baznīcas darba nozarēm un tamlīdzīgi. Tomēr būtisko bīskapu kalpošanu es vairāk saredzu, vizitējot draudzēs, mudinot un iedvesmojot uz misiju, tiekoties ar cilvēkiem, meklējot un, kur vajadzīgs, palīdzot veidot kontaktus ar skolām, piemēram, piedāvājot lekcijas un sarunas par kristīgu atbildi šodienas izaicinājumiem. Ja vajadzīgs, palīdzot draudzēm veidot sadarbību ar pašvaldībām. Bīskapiem būtu jābūt aktīvāk dzirdamiem sabiedrībā, sevišķi sociālajos jautājumos. Ko darīt jau netrūkst, tikai pareizi jāsaliek prioritātes. Bet, pirmkārt, Es gribētu radīt iespēju mācītājiem un draudžu darbiniekiem iegūt dziļāku pieredzi ar Bībeli un Dievu, kas man pašam ir bijusi tik vērtīga un dziedinoša. To, kas būtu atbalsts kalpošanā un palīdzētu pieaugt iekšējā dzīvē. To es esmu izlēmis darīt vienalga kādā amatā vai statusā. Pirms tam gan es jūtu vajadzību kaut nedaudz veltīt laiku studijām, lai sagatavotos.
Man liekas, ka arī pēc sinodes paliks ne viena vien neizrunāta lieta. Diskusijas, kas tagad sākušās, būtu jāturpina, atvēlot tam tik daudz laika un iespēju, cik nepieciešams. Gan par jau pieminētajiem jautājumiem, gan par visu, kas uz sirds. Tikai formāts, manuprāt, būtu jāpamaina. Konstruktīvāk būtu, ja kas sakāms, vispirms atnākt parunāt - piemēram, pie manis vai bīskapu kolēģijā, un tad, ja vajadzīgs, plašākā lokā. Izsūtīt paziņojumus droši vien būtu pēdējais nevis pirmais solis.
Vai, gatavojoties Sinodei, bīskapi cels priekšā kādu vīziju - kāda baznīca mēs gribam būt un kurā virzienā ejam?
Bīskapiem sinodē ir paredzēti ziņojumi un kaut ko viņi noteikti sacīs. Šobrīd teikšu tikai to, ka galvenajās līnijās vīziju baznīcai ir devis mūsu Kungs. Dzīvojiet savā starpā kā brāļi un māsas, turot tādu pat prātu, kāds ir Kristū Jēzū. Dariet to, mani pieminēdami. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Gādājiet par nabagiem, rūpējieties par atraitnēm un bāreņiem. Ko tur daudz var pielikt vai atņemt. Drīzāk jāraugās, kā to labāk izpildīt. Man liekas, auglīgāk nekā celt visiem priekšā kādu vīzijas priekšrakstu, būtu runāt par vīziju ar katru draudzi tās konkrētajā situācijā - kur mēs esam, ko gribam sasniegt un kādi resursi mums ir, lai to izdarītu.
Intervija publicēta laikrakstā „Svētdienas Rīts”, 2010. gada novembra numurā.
Foto: Mārtiņš Rudzītis |
