Draudze
- Jaunumi
- Mācītājs Agris Sutra
- LELB arhibīskaps Jānis Vanags
- Ar "Uzticības vairogu" apbalvotie draudzes locekļi
- Evaņģēliste Kristīne Vanaga
- Bīskape Jāna Jēruma Grīnberga
- Viesmācītājs Gundars Ceipe
- Draudzes padome
- Draudzes mūziķi
- Dievkalpojumi. Fotogalerijas
- Draudze Strazdumuižas pansionātā
- Diakonija
- Svētdienas skola
- Jauniešu sadaļa
- Avīze
- Māsu draudze Holckirhenā, Vācijā
- Citas māsu draudzes
- Kino
- Izstādes
- Talkas. Fotogalerijas
- Sadraudzības galds
- Draudzes cilvēki dažādās norisēs. Fotogalerijas
- Tezē Eiropas jauniešu tikšanās
- Instrukcijas, dokumenti
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

514. Mūžībā aizgājis dzejnieks Imants Ziedonis
Iesūtīts: 2013.02.28 15:25 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Trešdienas vakarā 79 gadu vecumā mūžībā aizgājis tautā mīlētais dzejnieks Imants Ziedonis.

Ziedonis bija latviešu dzejnieks, publicists, īsās prozas (epifāniju) autors, tulkotājs, scenārists, politiķis un viens no populārākajiem latviešu literāro pasaku autoriem. Viņš bija spilgts atmodas laika politiskais darbinieks.

Mūsu mājaslapā sadaļā "Lūgšanas" varat lasīt: Divas Imanta Ziedoņa lūgšanas. 

Atvadīšanās no mūžībā aizgājušā tautā iemīļotā latviešu dzejnieka un publicista Imanta Ziedoņa notiks 6.martā Rīgas Domā.

Laikā no plkst. 10:00 līdz 13:00 Doma baznīcas durvis būs atvērtas ikvienam, kurš vēlēsies atvadīties no Latvijas kultūras dižgara.

Dievkalpojumu, kas sāksies plkst. 13:00, vadīs mācītājs Juris Rubenis.

 

 













Mācītāja Jura Rubeņa piemiņas vārdi dzejniekam Imantam Ziedonim atvadu dievkalpojumā Rīgas Domā 2013. gada 6. martā.

Jēzus sacīja: „Laiks ir piepildīts, Dieva Valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.” (Marka 1:15). 

Viens no izcilākajiem kristīgajiem teologiem, 13.gs. domātājs un vārda meistars Akvinas Toms, kura grāmata Summa theologiae joprojām tiek uzskatīta par sava laikmeta nepārspētu dažādu disciplīnu sintēzes meistardarbu, četrus mēnešus pirms nāves pieredzēja satricinošu atklāsmi, sastapšanos ar dievišķo. Visu mūžu viņš bija par Dievu rakstījis, bet tagad viņu saticis. Pēc šī notikuma Akvinas Toms pārtrauca rakstīt, gribēja sadedzināt visu jau uzrakstīto (ko viņam, protams, neviens neļāva) un savam tuvākajam draugam ar asarām acīs sacīja: „Viss, ko esmu uzrakstījis, ir salmi, salīdzinājumā ar to, kas man tika atklāts. Viss ir pavisam savādāk…”

Tā, manuprāt, ir lielu, pravietisku cilvēku zīme. Viņi mums nemitīgi atgādina, ka viss ir savādāk. Tad, kad mēs iestrēgstam savās pieraduma klišejās par pasauli, cilvēkiem, dzīvi, attiecībām, mīlestību, ticību un Dievu, ir tik ļoti nepieciešams kāds, kas mums atgādinātu: viss ir pavisam savādāk. Skaistāk, plašāk, dziļāk!

Mūsu dzirdētie, paši pirmie Jēzus sacītie vārdi, pasaulē, kura, tāpat kā mūsējā, pazīst nāves neatceļamās robežas, vēsta tieši to pašu: „Viss ir pavisam savādāk! Dieva Valstība ir šeit. Atgriezies, pamosties, mainies!”

Patiesi labai dzejai piemīt noslēpumaina īpašība – tā spēj pasacīt nepasakāmo. Ar dažu rindiņu palīdzību ļauj satikt to, ko nav iespējams eksakti aprakstīt biezos sējumos.

Tā ļauj mums sastapties ar dzīves daudzkrāsainību, ar dzīvi, kas ir pavisam savādāka, nekā parasti domājam.

Imants Ziedonis bija un ir šāds pravietisks cilvēks, kurš, kopš savas pirmās sastapšanās ar Dievu ziedošā rudzu laukā, savos darbos mums nemitīgi atgādina, ka viss ir pavisam savādāk.

Mums nav jāpārspīlē un jāuzlabo īstenība, protams, arī viņš bija tikai cilvēks, ar saviem cilvēciskajiem trūkumiem un vājībām. Arī viņš kopā ar mums dzīvoja laikmetā, kurā bija tik grūti nekļūdīties.

Ziedonis pats sevi sauca par meklētāju, cilvēku ceļā pie Dieva. Šis ceļš, no vienas puses, ir vienkāršs, no otras – ļoti grūts. Vienkāršs tāpēc, ka tas tevi aicina vienkārši sekot savai sirdsbalsij, apjaušot, ka piepildījums, kā Ziedonis raksta, neslēpjas cilvēku pasaules horizontos. Dzīves piepildījums pasaules horizontālēs nav rodams. Grūts tāpēc, ka prasa uzdrīkstēšanos spert soli jaunā, nepazīstamā virzienā, no jauna izvērtējot pašam sevi.

No Ziedoņa varam mācīties ne tikai domas lidojumu, bet sevis izvērtēšanas drosmi. Rakstu 10.sējuma ievadā viņš raksta: „Bija vajadzīgs tas pozitīvais nesējvilnis, kas kompartijas elites tukšos nākotnes solījumos slinkos varas un pašlabuma tīkojošos piepildītu ar dzīves iedvesmu. Nākotnes līķim vajadzēja dot dvēselisku dzīvību. To varēja tikai mākslinieki…” Viņš nosauc savu 30 gadu garumā tapušo publicistiku par paspēli: „Šis sējums ir daudzmaz kopā savākta paspēle… Vairāk bija jārunā pašam ar sevi, jārunā ar savu īsto būtību.”

Ir jābūt lielam cilvēkam, lai uzdrīkstētos skarbi vērtēt pašam sevi. Lai to spētu, ir jāzina, jātic, ka, par spīti mūsu kopīgajām kļūdām un paspēlēm (kuram gan tādu nav?), viss ir savādāk.

Imanta Ziedoņa darbos satiekam divas lielās tēmas – ceļš un gaisma. Bet gaismas apjaušanai ir vajadzīga tumsa, tāpēc nereti mistiķiem un dzejniekiem tā var būt labvēlīga tumsa. Tikai pie mākslīgās gaismas var tikt vieglā ceļā, īstā gaisma vienmēr uzaust no tumsas, tiem, kas nebaidās pēc tās jautāt tumsas melnumā. Epifānija – dievišķās pasaules mirdzums parasti atklājas tumšās bezmiega naktīs.

Nav viena pareiza dzīves modeļa. Var dzīvot tikai patiesi vai nepatiesi. Un visos laikos ir bijis tik grūti dzīvot patiesi.

Tāpēc dzejniekam būt ir ļoti grūti un ļoti viegli. Palikt uzticīgam patiesībai, savas sirds, savu dziļumu patiesībai, nemelot, ir ļoti, ļoti grūti. Bet tikai tā tu vari kļūt par laikmeta sirdsbalsi un tad runāt ir viegli. Tad tu vari sacīt visu, ko vien tu vēlies. Kurš tad varējis apstādināt Dzejnieku? Kurš var aizbāzt muti Dzejniekam? Cik apskaužama brīvība, vai ne?

Tāpēc varam piekrist lielajam domātājam Kenam Vilberam, ka dzejnieki nereti pavēstījuši par Dievu un dievišķo vairāk nekā mācītāji. Nereti daži dzejnieki pie dvēseļu glābšanas izdarījuši nozīmīgāku darbu nekā daudzi mācītāji.

Kādā no nekrologiem Imants Ziedonis ar pilnām tiesībām tika nosaukts par mistiķi. Patiešām Ziedoņa dzejā varam nojaust to noslēpumaino krāšņumu un dziļumu, ko sevī glabā cilvēka dzīve. Tā mudina neapstāties un augt, pieņemt Dzīvi kā bezgalīgu Ceļu. Ir tik svarīgi, lai tādi cilvēki, kaut vai daži, būtu mums blakus. Un sevišķi, ja viņi parāda ceļu, iedrošina doties ceļā cauri tumsai pie Gaismas mūsu pašu valodā, mums tik pazīstamajos, mīļajos kultūras tēlos un simbolos. Pelēkā linu auduma krāsa, brūnais māls, melnā cietā rudzu maize, ziedoša vasaras pļava, vientuļš dižozols lauka vidū, stārķa ligzda elektrības stabā, Dziesmu svētki, Imanta Ziedoņa dzeja. Vai tā nav miesa no mūsu miesas?

Mēs visa mūža garumā atrodamies ceļā, katru dienu, katru minūti. Nāve nav tikai melna robeža. Nē, nāve ir noslēpumains, skaists un majestātisks notikums ceļā. Sastapšanās ar nāvi mūs visus uz īsu brīdi noliek uz Lielā sliekšņa. Mēs mirkli uz tā pašūpojamies, sajūtam, kā atveras un aizveras Lielās durvis un mūsu sejās uz mirkli iepūš Lielā elpa. Un ceļš turpinās – kādiem vēl šeit, citiem – jau tur.

Cilvēkam būt ir neaptverams skaistums, dzīve ir milzu noslēpums. Svarīgi, lai mums tas tiktu gudri atgādināts. Blakus parastajiem mērķīšiem ir elpu aizraujošais Lielais! Viss ir pavisam savādāk. Dzīve ir kas savādāks, nekā domājam. Bet, ja tā, tad arī nāve ir kas pavisam savādāks, nekā domājam.

Tā Dieva līdzība, ko mēs katrs sevī nesam. Viņos mēs redzam mūsu izcelsmi, dziļumus, iespējas un Mērķi. Imanta Ziedoņa dzīve iedrošina uzdrīkstēties pieņemt un izdzīvot savējo dzīvi. Cauri lieliem cilvēkiem atspīd Dievs.

Man nav neviens jākopē, bet jāuzdrīkstas ieskatīties savās dzīlēs un izdzīvot savu vienreizējo, Dieva doto, tāpēc – skaisto likteni. Varbūt arī mana dzīve ir kaut kas pavisam savādāks, nekā esmu domājis līdz šim?

Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs. Imants Ziedonis ir brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves un dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās Mūžības durvis.

Cilvēks Ziedonis ir miris, ir pienācis brīdis iepazīties ar mūžīgo Ziedoni, kas vairs nekad šo zemi un tautu nepametīs.

Tāpēc šajā lielajā atvadīšanās un vienlaicīgi jaunas iepazīšanās brīdī ļausim pašam Ziedonim mums pasacīt to, ko viņš tieši šajā dienā mums vēlējies sacīt. Man šķiet, ka neviens pavadītājs nevarēs pateikt neko dziļāku un lielāku par šiem pirms 30 gadiem tieši šai dienai rakstītajiem vārdiem.

Es izeju tai gaismā,
kur tālāk nav kur iet.
Brīvs putns esmu gaisā,
man kapu nerociet.

Varbūt es nolaidīšos kādreiz, 
varbūt, mazliet,
var būt, ka zilos viršos
vai ceriņos, kas zied. 

Un tajā mirklī viela
pa dzejolim man dos.
Ak, nē, ir gaisma liela –
es nenolaidīšos.

Un tad jau dzejas nebūs,
būs tīra gaisma vien.
Es neesmu vairs dzejnieks.
Es biju vakardien.

Viss ir pavisam savādāk.Mēs pavadām Tevi, Imant, tajā pasaulē, kurā viss ir savādāk.Viegli. Laiks ir piepildīts, Dieva Valstība ir šeit.Tu esi skaitījis un nonācis pie Viena. Ir tīra gaisma vien. Tagad Tu to zini labāk par mums.

Vakar Tu biji dzejnieks…Mēs varam tikai minēt, kas Tu esi šodien…


 Zinātnes Vēstnesis - 2013.g. 18.marts


LZA goda loceklis Imants Ziedonis
(03.05.1933.–28.02.2013.)

Man neviena dzīves stunda
Lieka nav pagājusi.
Ne tā, kas dega kā zibens,
Ne tā, kas aizvilkās klusi.


No privātas vēstules I. Ziedoņa tuviniekiem Slokā, 2013. gada 28. februārī

Mīļie Ausma, Baiba, Rimant un visa Imanta saime!

Es lūdzu piedošanu Dzīvei par to, ko tā mums ir atņēmusi, bet visvairāk es tai pateicos par to, ko tā mums ir devusi – Imantu. Lapmežciema skolas zālē es klausījos, kā skan intonācijas no kaimiņu zvejniekciema atbraukušā dzejnieka dziedošajā balsī, kas vēstīja motociklu laika trauksmi un eļļaino dūmu aromātu. Sestdienās tā paša Lapmežciema kluba zālē mēs dejojām un kopā ar “Mazās Selgas” puišiem dziedājām meitenēm ausīs “Izšķirsimies tepat saulītē”. Slokas vidusskolā, kad tuvojās izlaiduma laiks, katram krūtīs šalca gandrīz vai zvēresta vārdi “Mīlestība divreiz neatnāk, Mīlestība mūžā ir tik viena...” un mēs toreiz tā domājām un arī šodien mēs ticam šai bībeliskajai formulai, kuras autors gan nav Ādams, bet ir Imants.

Ar “Krāsainajām pasakām” mēs izkrāsojām savu studiju laiku, kā apmāti stāvot rindā pie Mazās Ģildes uz Imanta dzejas vakariem, kuros skanēja tautasdziesmas, pārlasītas un sakārtotas pa trim – kā rieksti čemurā, lai pēc tam dotos uz Universitātes Aulu klausīties smagus kā dzirnakmeņus, simbolu, buramos un svētījamos vārdus. Imants – tievs, garš, ar iesirmu nimbu ap galvu, ietina vasaras nakts siltajā miglā, lai pēc tam mazos pulciņos visi izklīstu pa dzīvokļiem, un, ģitārai skanot, sveces gaismā dungotu meditatīvo domu “kā svece deg, cik skaisti svece deg”. Dega Imants, dega Māra (Zaļoksne), Aivars (Lasis), Indulis (Ranka), Andris (Buiķis), dega plaukstas, kad izkaptis un cirvji kapāja nātres un krūmus pie lielā ozola Ungurmuižas parkā vai pie “Simtiņa” birztalas Neretā, bet tulznas nesāpēja, jo Imants plēsa jokus tikpat neganti, cik neganti spieda ar kāju gāzes pedāli, kad ar savu ķiršsarkano “Volgu” pa Valmieras šoseju un pēc tam cauri Juglai sacentās ar Rakstnieku savienības mikriņa šoferi ātrā braukšanā. Toreiz mēs – daži Filoloģijas fakultātes studenti kopā ar jaunajiem dzejniekiem Māru Zālīti, Viju Beinerti, Mārtiņu Zelmeni atgriezāmies no literātu talkas Burtniekos, bet Imants – kaut vai par purna tiesu vēlējās būt pirmais. Un bija jau arī – Rīgā, Latvijā, pirmais visu vecumu sirdīs.

Kad piedzīvojumu kāre aiznesa mani uz Sahalīnu, Kamčatku, Kuriļu salām, un, dzīvojot barakās kopā ar svešiem, es alku pēc mājām, pēc savējiem, ciema veikalā es atradu Imanta “Epifāniju” tulkojumu krievu izdevuma grāmatiņā. Kā vislielāko domas tīrradni to nopirku un ik vakaru pēc darba aizgūtnēm lasīju, un mana balsene, mēle, galva – dunēja no latviskām domām, atsaucās Imanta frāzēm, izskanēja latviešu valodas ritmā un dzidrumā, jo šīs krieviski rakstītās rindas es taču zināju no galvas. Sirds šos vārdus dzirdēja un izrunāja latviski, un no 11000 kilometru attāluma es sarunājos ar Imantu, kaut viņš par to uzzina tikai šodien.

Jocīgi – mēs Kultūras fondā strīdējāmies par to, kas ir īstā latviskā identitāte un kāda daļa Latvijas kultūrā ir mūsu pašu, un cik tajā ir svešo, ar mīlestību pieņemto un par saviem padarīto rakstu. Mēs domājām līdzīgi, kaut katram bija savs lietu mērs. Kad Imants sacīja: Nāc, vadi tālāk Kultūras fondu, – es nobijos no atbildības mēroga un Imanta popularitātes, autoritātes svara, jo sapratu, ka viņa magnēts spēj pievilkt ļaužu sirdis cauri purviem un mežiem, slīkšņām un akačiem pat no trejdeviņām zemēm, un ka es ar šo starojumu, kuru summēja dzimstošās Atmodas noskaņojums, nevarēšu sacensties, nespēšu tik meistarīgi atsaukties nedz vālodzes saucienam, nedz gana taurei. Būdams pilsētā un tāpat kā mēs ikviens, palikdams tramvaju dārdu un ielu smārda apdvests, Imants saglabāja puķu bērna skaidrās acis, bezgalīgo naivitāti, bet tanī pat laikā savam Bigauņciema puikas spītam uzpotējot Salaspils Atomreaktorā ārdētu nākotnes redzējumu, kurā ieauda kaut ko no tibetiešu lamas dzīves ceļa filozofiskā viegluma. Šī amplitūda piemīt tikai viņam vienīgajam – kā balerīnai rotējot uz kājas pirkstgala, spēt visu redzēt ne tikai sava perimetra 360 grādos, bet arī pamanīt zem kājām gliemezi un skudru, tāpat kā saulainā dienā virs galvas skaitīt zvaigznes Strēlnieka zvaigznājā.

Kā Jūs redzat un jūtat – es nespēju vien lūgt piedošanu Nāvei par to, lai tā, būdama visredzīga un visu varoša, ir aizvilkusi ciet leduspuķu aizkaru Imanta acīm, jo lūgt – tas gan laikam bija vienīgais, ko mēs visi varējām darīt Imanta labā viņa mūža atvasaras gados. Un tomēr Viņa nepaklausīja. Atnāca pēkšņi un paņēma savu daļu. Par to, cik tā liela, smaga un vērtīga, mēs domāsim visus turpmākos gadus, nožēlodami to, ka mums būs liegta iespēja Imantu satikt, uzrunāt un pārmīt acu skatus, taču paliekot priekā par to, ka kopā ar šo lielisko, mīļo, gudro un uzticamo domubiedru esam dzīvojuši garu un svētīgu mūžu, kurā tieši viņš ir bijis tas, kurš labāk par mums ir pratis pasacīt, ko mēs jūtam, un skaidrāk par mums formulēt to, ko mēs domājam, par to, kas visu laiku nedevās un nedevās rokā.

Domāsim labas un stipras domas par Latvijas kultūru un Imanta gara pasaules lielumu, kas pieaudzējis tautas ciltskokam vienu bagātu, biezu gadskārtu, kāda raksturīga vien piepildītam mūžam un ar gandarījumu nodzīvotai dzīvei.

Vieglas Tev smiltis, Imant. Neraudiet ilgi, palicēji, jo ne jau asaru jūra var palīdzēt izmērīt zaudējuma lielumu.

Sirsnībā un līdzjūtībā – Jūsu Ojārs Spārītis


 

KATRAM SAVS ZIEDONIS

Imants Ziedonis ir viena no būtiskākajām parādībām latviešu tautas 20. gadsimta otrajā pusē, paliekama latviešu vērtība uz trešā gadutūkstošu sliekšņa, spilgts uzplaiksnījums mūsu kultūras vēsturē, pat Latvijas vēsturē vispār. Ne tikai Dzejnieks un publicists, ne tikai domātājs, bet arī darītājs, skubinātājs rosībām. “Daudzveidis”, kuram iemirdzas drīz viena, drīz – gluži negaidīti – pavisam cita šķautne, un reizē viengabalaina, latviska personība.

Man ir bijusi laime Imantu pazīt turpat vai pusgadsimtu, piedalīties vairāku viņa ieceru īstenošanā. Esmu uztvēris viņu kā savu vecāko brāli, kurš tevi pamācīs, kuru jāuzklausa, bet, kā jau jaunākajam, šad tad jāizsaka pa piebildei vai iebildei. Imants Ziedonis mums ir viens, tomēr katram arī savs un varbūt arī dažādos gados dažādi uztverams.

Vistuvākā sasaistē ar Imantu bijām Latvijas Kultūras fonda apogeja gados, 1987.–1993. gadā. Manuprāt, nebūs lieki mazliet par to atgādināt, jo šodien vairs retais atceras un piemin 1987. gadā dibināto LKF, tā skaisto emblēmu ar laiviņu un saulīti. Nezinu gan, vai Imants pats šobrīd mīl kavēties atmiņās par fondu, vai atceras to ar gandarījumu, vai tomēr vilšanās izjūtās.

Tas nav ne pirmās Latvijas laikā 1920. gadā iedibinātais Kultūras fonds, nedz arī mūsdienu Kultūrkapitāla fonds, kas sniedz finansu atspaidu kultūrai un tās darbiniekiem. LKF uzplaiksnīja neparastā laikā kā Ziedoņa fonds. Būtībā jau to nenodibināja Rīgā, bet Maskavā kā perestroikaslaika instrumentu Raisas Gorbačovas protektorātā un Rīgā darbu sāka vispirms Padomju Kultūras fonda filiāle. Taču toreizējiem varasvīriem pietika prāta, lai fonda priekšgalā akceptētu Imantu (bija jau arī citas potenciālas kandidatūras). Imants nu varēja izvērst savas idejas: Daugavas ceļš,Strēlnieku ceļšDzintara ceļšLikteņarhīvsVietvārdu atjaunotnes programma. Viņš prata pulcināt ap sevi kompetentu komandu – intelektuāļus, romantiķus un pragmatiķus (to vidū bija Zigmunds Skujiņš, Imants Lancmanis, Ilmārs Lazovskis, Juris Rubenis, Andrejs Cīrulis, Ramona Umblija, Jānis Graudonis, Vaida Villeruša, vēlāk arī Dainis Īvāns un Pēteris Laķis) un ar savu autoritāti uz līdzenas vietas, neiedomājami straujā tempā izveidoja tautas kustību, kopas Latvijas novados, kas aizsāka Latvijas kultūrvides un pašas tautas sakopšanu.

Nav nejaušība, ka uz šo kopu, vietējās kultūras entuziastu bāzes gadu vēlāk, 1988. gadā veidojās Latvijas Tautas frontes nodaļas, ja nealojos, arī pašas LTF finansējumu sākumā nodrošināja Kultūras fonds. 1989. gada maijā Kultūras fonds, pati pirmā no toreizējās vēl Padomju Latvijas oficiālajām organizācijām, deklarēja savu suverenitāti Dailes teātrī sarīkotajā 1. LKF kongresā un pēc tam dažādos veidos atbalstīja Latvijas ceļu uz neatkarības atjaunošanu.

Šajā laikā varēju stāvēt līdzās Imantam, būdams LKF Prezidija loceklis un vadot LKF Vietvārdu programmu. Panācām vēsturisko nosaukumu atjaunošanu Rīgas ielām un laukumiem, izvēršot īstas “ielu cīņas” par Brīvības ielas, Valdemāra ielas, Doma laukuma, Aspazijas un Basteja bulvāra, Tērbatas ielas nosaukumu atgūšanu. tas notika vēl 1987.–1990. g., pirms Latvija bija atguvusi reālo neatkarību. LKF iestājās arī par Stučkas pilsētas pārdēvēšanu Aizkraukles vārdā (Imantam bija arī alternatīvs priekšlikums Samēni), devām ierosmes pilsētu ģerboņu, karogu restaurēšanai, arī lauvas un krusta atgriešanai lielajā Rīgas ģerbonī, un visam tam savulaik bija liela atsaucība sabiedrībā.

Daudzas Imanta un viņa līdzgaitnieku idejas tika iedzīvinātas, daudz ieceru, cerību diemžēl nespējām piepildīt. Pienāca ilgotie un izcīnītie neatkarības gadi, bet jau 1993. gadā Imants pilnīgi negaidīti atkāpās no fonda priekšsēdētāja amata, kad redzēja, ka viss ievirzās komerciālajos ūdeņos un sākotnēji ideālie mērķi tā kā izplēn. Tiesa, arī pēc Imanta aiziešanas Ramonas Umblijas vadībā 90. gados fondam bija atzīstami veikumi, idejiski sagatavojot Rīgas 800 gadu jubilejas pasākumus, rosinot skaistu lata monētu klajā laišanu, heraldiku, izcilu grāmatu izdošanu, bet visas šīs lietas vairāk saistījās ar Rīgas pilsētu, kura Imantam, šķiet, nebija tik tuva kā Latvijas lauku un mazpilsētu vide.

21. gadsimta sākumā Ziedoņa fonds izčākstēja. Ap 2008. gadu, vēl pirms lielās finanšu krīzes, tas beidza pastāvēt, kā mūsdienās ierasts, ar nelielu skandāliņu un dzeltenās preses komentāriem, bez epitāfijām, epifānijām un kaut formāliem atzinīgas pieminēšanas vārdiem. (Nezinu pat, vai šodien LKF formāli skaitās likvidēts). Esmu tomēr pārliecināts, ka nākotnē saistībā ar Imanta Ziedoņa vārdu kāds vēl atcerēsies arī šo viņa gara uzplaiksnījumu un ierādīs tam pienācīgo vietu Latvijas kultūrvēsturē.

90. gados centos piesaistīt Imantu Ziedoni atjauninātajai Latvijas Zinātņu akadēmijai – ievēlējām viņu par ZA goda locekli, piešķīrām Raiņa balvu, taču Imants pie mums bija parets viesis. Laikam oficiālā zinātnieku vide priekš viņa, dumpinieka, bija pārāk stīva, formalizēta, konvencionāla. Kādā kongresā viņš izteicās, ka augstāk par zinātniekiem vērtējot zinātājus, savā veidā aicinot uz plašāku, universālāku domāšanu, ne tikai zinātniski tehnisko vien, – tas bija viņa ziedoniski spīdoliskajā garā.

Uztveru kā lielu likteņa labvēlību, ka esmu Imanta Ziedoņa laikabiedrs, ka vairākās lietās esmu iemantojis Imanta, latviešu kultūras gara līdera un virzītāja, uzticību, iesaisti kopējos darbos. Šķiet, visi kopā tomēr esam spējuši grūtos, pretrunīgos laikmeta griežos virzīt Latviju uz augšu, darīt to labāku, pilnīgāku. Esmu cieši pārliecināts, ka Latvijas un latviešu misija pasaulē nav beigusies, ka joprojām esam jauna tauta, ka īstie veiksmes gadi Latvijai tomēr vēl ir tikai priekšā. Un kamēr vien pastāvēs latviešu tauta, tai būs, mums būs daudzveidis Imants Ziedonis, nemierīgs, spurains, allaž aicinošs, spīdolisks. Tas Imants Ziedonis, kas ir visiem viens, bet katram savs.

Jānis Stradiņš

Fragmenti no topošā Imanta Ziedoņa 80.gadu jubilejai veltītā rakstu krājuma

 
 


Jūsu komentārs:
Vārds:*
E-pasts:
Aplūkot atsauksmes (2)
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »