Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

„Aizver savu lietussargu!”
Iesūtīts: 2010.11.29 16:57 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Vladimira LEGOIDAS saruna ar Andreju KURAJEVU par Antikristu un pasaules galu – bez histērijas un liekām kaislībām. Tulkojusi: Agra Turlaja

 - Parasti pasaules gals tiek saistīts ar Antikrista atnākšanu. Kas tikai nav saukts šajā vārdā – Pēteris I, Ļeņins, Staļins un pat Gorbačovs. Kas tad ir Antikrists Baznīcas izpratnē un ko no viņa gaidīt?

- Pirmkārt, apustulis Jānis savā vēstulē (ne „Atklāsmes grāmatā”) saka, ka antikristu ir daudz. Šajā nozīmē – antikrists ar mazo burtu – ir katrs cilvēks, kurš atrodas aktīvā karastāvoklī ar Baznīcu.

Otrkārt, Antikrists ir Kristus spoguļattēls. Vispār jāsaka, ka antīkajā un viduslaiku kultūrā spogulis ir ļoti dīvains priekšmets, tajā ir kaut kas nepareizs. „Pasaules tautu mītu enciklopēdijā” ir šķirklis par Antikristu, un tam pievienota laba ilustrācija – freska no kāda Renesanses laika dievnama, kurā redzams pūļa vidū stāvošs Antikrists. Ārēji viņš ir ļoti līdzīgs Kristum – tas pats apģērbs, mati, frizūra un pat seja tāda pati. Ir tikai viena atšķirība – viņam ir ļoti ļaunas acis!

Jāatceras, ka „anti” grieķu valodā nozīmē ne tikai „pret”, bet arī „tā vietā”. Antikrists atnāks Kristus VIETĀ, t. i., viņš ar sevi aizstās Kristu. Lai tas būtu iespējams, viņam ir jābūt ļoti līdzīgam Kristum. Te ir zināma līdzība ar spoguli: Kristus sludināja un kalpoja uz Zemes trīsarpus gadu. Apokalipsē ir teikts, ka tieši tāpat trīsarpus gadu ilga būs Antikrista valdīšana. Kristus darīja brīnumus, un nav nekādu šaubu, ka arī Antikrists „darīs brīnumus”. Kristum bija savi mācekļi un sava baznīca, protams, arī Antikristam būs sava sabiedrība. Kristus biju universāli atvērts, un nav šaubu, ka arī Antikrists tāds būs – viņš būs gatavs pakļaut savai varai, savam „evaņģēlijam” visas kultūras, nacionālās un reliģiskās tradīcijas, protams, katru no tām iztulkojot pa savam.

Līdzību ir ļoti daudz. Kā teicis Gilberts Kīts Čestertons, ja cilvēks, kuru neinteresē saturs, paņems rokās divas avīzes – „Ateists” un „Katolis” –, viņš tajās atradīs daudz kā kopīga: līdzīgi maketi, abas drukātas pēc vienas un tās pašas tehnoloģijas, abās ir sludinājumi, redakcijas sleja, humora lappusīte un ziņas. Strukturālā ziņā viss ir ļoti līdzīgs, taču būtu ļoti liela kļūda secināt, ka ateisms un katolicisms ir viens un tas pats. Tāpat ir arī jautājumā par Antikristu – ārējās izpausmes būs līdzīgas. Atšķirīgi ir mērķi. Kāpēc Kristus atsakās no laicīgās varas? Un kāpēc Antikrists to ņem? Mērķi izrādīsies pilnīgi pretēji.

- Tātad Antikrists būs konkrēts cilvēks, turklāt apveltīts ar milzīgu laicīgo varu?

- Es domāju, ka Antikristu var aprakstīt, izejot no pretējā. Mēs zinām, kas notika ar Kristu, un, pamatojoties uz to, varam secināt, kas notiks ar Antikristu. Mēs redzam trīs Kristus kārdināšanas, kuras savā stāstā par Lielinkvizitoru lieliski traktējis Fjodors Dostojevskis („Brāļi Karamazovi”. – A. T.): kārdināšana ar maizi, varu un brīnumu. Kristus visus šos kārdinājumus noraidīja, bet Antikrists tos pieņems. Viņš ņems varu pār cilvēku dvēselēm ar brīnumu palīdzību, varu pār cilvēku attiecībām, izmantojot laicīgās pārvaldes avotus, un varu pār cilvēku miesu, kontrolējot zemes labumu sadales mehānismus. Starp citu, šis pēdējais – palielināta interese par [materiālo labumu] pārdales sfēru – ļāva F. Dostojevskim saskatīt Antikristu sociālisma ideālos.

- Vai jūsu teiktais nozīmē, ka Antikrista valdīšana nozīmēs kādu globālu, pāri valstīm stāvošu struktūru, kaut ko līdzīgu pasaules valdībai?

- Tā kā Antikrists nāk, lai pavedinātu tos, kas varētu tikt izredzēti, viņu īpaši interesēs pārņemt  kontroli pār to cilvēku dzīvēm, kuri viņam ir bīstami, t. i., kontroli par KRISTIEŠU dzīvēm. Lai Antikrista valstība varētu pilnībā sasniegt savus mērķus, ir nepieciešams iesākumā marginalizēt kristietību, lai vēlāk to pavisam izstumtu un iznīcinātu. Lai to izdarītu, nav nepieciešams izplatīt savas laicīgās varas avotus burtiskā nozīmē pa visu Zemes teritoriju.

- Vai tas nozīmē, ka nekristīgās tautas jau iepriekš ir nolemtas?

- Šī ir tā situācija, kurā nav zināms – jā vai nē. Var atrast argumentus gan „par”, gan „pret”. Mēs varētu jautājumu formulēt šādi: vai tiks izglābti nekristieši? Es domāju, ka šis jautājums ir atklāts līdz tam mirklim, kamēr nekristieša uzskati nav apzināti vērsti tieši pretēji Evaņģēlijam.

- Jūs minējāt brīnumus, taču lielākā daļa mūsdienu racionālistu tos vispār uzskata par „veceņu pasakām”...

- Taisnību sakot, es jau sen esmu aizmirsis, kā izskatās „mūsdienu racionālisti”. Esmu sastapis mūsdienu cilvēkus, kas noraida kristietību, mūsdienu laicīgi domājošos ļaudis, taču no racionālisma viņos parasti nav ne miņas. Šie it kā racionālisti, kas ar apbrīnojamu azartu ir gatavi apstrīdēt katru komatu Bībelē, tikpat azartiski ir gatavi noticēt visdīvainākajiem stāstiem par brīnumiem, kas notiek ārpus Baznīcas, okultismam, ekstrasensiem utt. Tā ka ar vienkāršu racionālismu mūsu laikabiedri nu gan nesirgst.

- Kas tad galu galā strādā par labu nākotnē sagaidāmajam Antikristam?

- Protams, vara pār dvēselēm, tātad pēc savas būtības – reliģiska vara. Tā, dabiski, būs sinkrētiska un centīsies radīt sava veida surogātu no reālām vēsturiskām reliģijām, nomainot tās pret tukšiem mānekļiem. Tiks saglabātas dažās ārējas formas, taču to saturs būs pavisam cits.

Ja cilvēks meklē kopsaucēju, piemēram, starp dažādām filozofiskām sistēmām, viņš gala rezultātā dabū nulli. Ņemiet kaut vai Senās Grieķijas filozofiju un pamēģiniet tajā atrast kaut vienu ideju, kurai būtu piekrituši visi sengrieķu filozofi. Es jums varu garantēt, ka tādas idejas nav. Tas pats ir indiešu filozofijā – tikai pa gabalu liekas, ka tā ir viengabalaina. Nekā tamlīdzīga! Arī tur ir strīdi, diskusijas, šķelšanās, dažādas skolas utt. tūkstošiem gadu garumā. Tāpēc, ja mēs mēģināsim šīs filozofijas apvienot, pievienojot vēl kristīgo filozofiju un ķīniešu filozofiju, un cerēsim tajā visā atrast kaut ko kopīgu, mums nekas nesanāks.

To pašu var teikt par reliģijām – tām nav atrodams viens kopsaucējs. Tas būtu tukšs, absolūti neinteresants un mākslīgs veidojums. Ja nu kādam ir nolūks, maskējoties aiz cēla mērķa, ATBRĪVOTIES no reliģijas vispār, tad tas gan var izdoties, jo ikviens cilvēks jūt, ka reliģija viņam personiski slēpj zināmus draudus – tā ir imperatīvs, kas pieprasa dzīves atjaunošanu un kalpošanu. Nebūt ne visiem to gribas, taču godīgi to atzīt – arī negribas.

Josifam Brodskim ir rinda: „Neticība ir aklums, bet biežāk – cūcība.” (tulkojums brīvs. – A. T.). Es tam pilnībā piekrītu. Manā dzīvē tikai vienu reizi kāds jauneklis skaidri un godīgi pateica, kāpēc nenāks uz Baznīcu. Kad mēs intelektuālā līmenī vairāk vai mazāk bijām tikuši par visu skaidrībā, viņš beigu beigās sacīja: „Nē, es tomēr nekristīšos, jo tad man nāksies atteikties no sakariem ar sievietēm un to es negribu.” (piebildīšu, ka vēlāk viņš pabeidza institūtu, apprecējās un atnāca uz Baznīcu). Tomēr pa lielākajai daļai cilvēks domā, ka uz iet Baznīcu viņam neļauj tieši galva, nevis cita vieta. Viņš uzskata, ka labāk ir ielaist galvā kaut kādu uti, kura tam izskaidros, kāpēc viņš neiet uz baznīcu un noraida Evaņģēliju. Cilvēks savāc savā galvā visādus atkritumus un saka: „Es jau ietu un pieņemtu jūsu Dievu, taču uts teica, ka nedrīkst.”

Tāpēc, lai arī Kristus teica: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt. 11:28), patiesībā Viņš veica pavisam citu – sociālu, psiholoģisku un psihoterapeitisku darbu. Viņš cēla kājās, Viņš uzspridzināja. Uzspridzināja mietpilsonisko pasaulīti, dvēseles apmieru, farizejisko pašpietiekamību. No šī aspekta ir pilnīgi pamatoti Kristū saskatīt dumpinieku. Evaņģēlijā kristieši ir nosaukti par „zemes sāli”, un, ja „zeme”, t. i., mēs, esam slimi, tad iztēlojieties, kā ievainots organisms reaģē uz sāli!

- Un tomēr parasti kristietība tiek uzskatīta par mīlestības reliģiju, bet te pēkšņi Apokalipse. Jāņa Atklāsmes grāmata ar savām šaušalīgajām ainām. Pat paša šī vārda jēga ir mainījusies, jo „apokalipse” jau nozīmē „atklāsme”, t. i., pats par sevi šis vārds neietver nekādas baisas ainas, tomēr tas nepavisam netiek uztverts neitrāli... Nemaz jau nerunājot par īpašības vārdu „apokaliptisks”, aiz kura vienmēr stāv kaut kas šausmīgs, ar pasaules galu saistīts. Pēdējo laiku tiesājošais zobens...

- Var jau būt, ka tas ir zobens, tomēr es redzu pavisam citu tēlu – tarānu. Tarānu, kas sadragā cietokšņa vārtus. Lūk, kas par lietu: elles vārti, kā zināms, ir aizslēgti no iekšpuses. Ne jau Dievs mūs iesloga kaut kādā mūžīgo moku koncentrācijas nometnē, mēs paši tajā ieslēdzamies. Turklāt ieslēdzamies dažādi. Reizēm tas notiek pilnīgi saprotami – kad es pats to gribu, tad eju pie durvīm un tās aizslēdzu. Bet gadās, ka durvis aizkrīt no caurvēja. Iespējams, man nebūtu nekas pretī iziet, bet durvis ir aizcirtušās. Sabiedrībā un cilvēka dvēselē staigā tik daudz caurvēju, kas aizcērt durvis, pa kurām mēs būtu varējuši tikt pie Dieva!

Jo īpaši pēdējos gadsimtos sabiedrības dzīve veidojas tā, ka būt par kristieti kļūst arvien grūtāk... Gandrīz vai stihiski rodas kaut kādi šķēršļi, reizēm tie ir pat gluži neredzami. Un, tā kā mēs tos neredzam, tad arī nejūtam, cik lielā mērā tie mūs bloķē. Un, tā kā nejūtam, cik ļoti tie mūs bloķē, mēs arī nejūtam, ka tie ir atņēmuši mums brīvību. Līdz ar to mūsos nemostas nekāds protests pret tiem. Pareizāk sakot, reizēm gan sadumpojamies, tikai tas izpaužas absolūti idiotiskās formās, tādās kā narkomānija, pašnāvības utt. Cilvēki nesaprot, pret ko viņiem vajag sacelties.

Tā mēs pamazām pierodam pie sava cietuma, un, kad būsim galīgi pieraduši, kad mūsu pasaulīte izrādīsies absolūti izolēta un noslēgta, lūk, tad no ārpuses atskanēs šis tarāna troksnis. Jo iekšā jau viss būs izdedzis, vairs nebūs ko elpot. Tāpēc glābēju komandai vajadzēs no ārpuses ielauzties šajā mūsu bojā ejošajā pasaulē, lai ļautu mums ievilkt malku svaiga gaisa. Skumjākais ir tas, ka šī glābšanas operācija, ko laiku beigās veiks Kristus, var būt sekmīga tikai daļēji, jo Kristus var salauzt tos aizsprostus, kas ir izveidojušies it kā paši no sevis, kā saka, „tā gadījās”, taču Viņš nekad nemēģinās izlauzt tās dvēseles durvis, kura apzināti nav gribējusi Viņu sevī ielaist. Šajā ziņā nereti mēdz teikt, ka Kristus ir džentlmenis. Viņš nekad neienāks bez klauvēšanas un saimnieka piekrišanas. Šāda veida šķēršļus Kungs ar spēku salauzt nevar. Es pasvītroju, tās nav sociāli un vēsturiski izveidojušās barikādes, bet tas, kas ir cilvēkam iekšā, pats cilvēks. Te Kristus atsakās no savas visspēcības un izvēlas nespēka ceļu.

Izejot no tā, var secināt, ka cilvēki (daļēji labprātīgi, daļēji nē) radīs tādu sabiedrību, kurā viņi zaudēs galveno brīvību – brīvību būt kopā ar Dievu... Un tad Dievs pie viņiem ielauzīsies. Ielauzīsies Pats, taču, ja izrādīsies, ka kāds apzināti izvēlas būt bārenis, tad tas tāds arī paliks. Tieši šajā ziņā Kristus glābēja misija nevar tikt īstenota līdz galam, līdz vispārējai, totālai un absolūtai veiksmei – vienkārši tāpēc, ka nepietiek ar to, ka slīkstošajam tiek pamests glābšanas riņķis, vēl vajag lai viņam būtu vēlme tam pieķerties. Bet, ja viņš ir pašnāvnieks, tad met, cik gribi, – viss būs veltīgi.

- Mūsdienu cilvēkam Atklāsmes grāmatas tēli – baismīgie Apokalipses jātnieki, eņģeļi, kas pūš taures – nekādi nesaistās ar viņa reālo dzīvi. Kāds tam ir cēlonis – dziļi slēpts Apokalipses tēlu simbolisms vai kaut kas cits?

- Es domāju, ka mums ir nedaudz jānogaida, tad Apokalipse, tāpat kā visa Bībele, kļūs skaidrāka. Lieta tāda, ka Bībele – tā ir Baznīcas grāmata, savukārt pareizticīgajā baznīcā daudz ko nosaka fakts, ka tās galvenās iezīmes izveidojās vēlīnās antīkās pasaules laikā. Un izrādās, ka Apokalipse sniedz nevis vienu, bet uzreiz divus atspoguļojumus – vienās un tajās pašās rindās ir atainota pirmo un pēdējo kristiešu dzīve. Liekas, ka Apokalipse ir grāmata par mums. Pareizticība noformulēja savas Baznīcas galvenos principus laikā, kad kristieši dzīvoja pagāniskā pasaulē, tāpēc tā ir diezgan labi pielāgojās dzīvei mazākumā, pagānu ielenkumā. Taču gāja laiks, kristiešu kļuva vairāk, un baznīca sastinga tajā citadelē, kuru bija sev uzbūvējusi pagānisma ziedu laikos. Šajos nosacītas labklājības laikos ļoti daudz kas pagātnē kļuva neskaidrs...

Jebkuram cilvēkam, kurš saskaras ar kristietību, kļūst redzams paradokss: kristietība ir mīlestības reliģija, bet vienlaikus tā ir arī pasaulē vienīgā dogmatiskā reliģija. Es pasvītroju: nevis „viena no”, bet VIENĪGĀ dogmatiskā reliģija pasaulē. Lieta tāda, ka, tā kā Kristus mīlestības vēsts bija brīvības vēsts, to bija ļoti viegli izvarot, pārtulkojot pagāniskajos stereotipos. Tāpēc to vajadzēja aizstāvēt pret melīgiem skaidrojumiem. Jebkurš teksts eksistē tikai interpretācijā, katrs lasītājs to saprot un tulko pa savam, tāpēc dabiski, ka Evaņģēlija stāstam bija vajadzīga aizsardzība, lai tiktu noraidītas brīvas un melīgas interpretācijas un lai gadsimtu miglā neizgaistu apustuļu izpratne par Kristus vārdiem, t. i., to cilvēku izpratne, kuri bija Kristus līdzgaitnieki un kurus Viņš pats mācīja. Ar šādu mērķi tika radīta dogmatika, kas ne tik daudz ko pasaka par Dievu, cik noraida pārāk sasteigtas vienvirziena koncepcijas.

Pareizticība kā dogmatiska sistēma izveidojās kristietības ēras pirmajos gadsimtos un šajās bruņās pēc tam arī dzīvoja. Un ir nodzīvojusi līdz mūsdienām, kad pēkšņi izrādās, ka viss atkal ir ļoti aktuāls, jo atkal sākas pagānisms. Jauns pagānisms, ko dēvē par „Ūdensvīra laikmetu”. Pasaule vairs nevēlas skaitīt laiku no Kristus piedzimšanas, bet pēc principa „zilās cūkas gads” vai „sarkanā vērša gads”. Lūk, šajā laikā pareizticība izrādās ļoti vietā. Šodien, kad mūs uz katra soļa ielenc burvji, šamaņi utt., izrādās, ka Baznīcas Svētais Vakarēdiens ir nevis vienkārša metafora, bet cilvēka IZDZĪVOŠANAS NOSACĪJUMS pasaulē, kurā pilnā mērā triumfē nešķīstība. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc Apokalipse mums zīmē ainu, kas ļoti līdzīga pirmo kristiešu dzīvei – ainu, kurā kristieši ir mazākumā, kur viņi atkal tiek vajāti un uz katra soļa dzīres svin pagānisma zvērs. Jaunajā pagānisma laikmetā, kurā šobrīd atgriežas vēsture, Baznīca tieši sava „vecmodīguma” dēļ izrādās pareizās pozīcijās, Es domāju, ka biedējošie Atklāsmes grāmatas simboli, kas raksturo garīgo cīņu starp labo un ļauno, mums drīz kļūs krietni vien skaidrāki. Tad arī Apokalipses jātnieki kļūs nedaudz saprotamāki, jo aiz mūsdienu okulto prakšu pamatīgajiem krāvumiem taču stāv pilnīgi konkrēta realitāte. Izrādās, ka ir jācīnās ne tikai ar mīļu vārdu palīdzību un ka papildinājums Dieva vārda pasludinājumam ir ne jau inkvizīcijas vai krustneša zobens. „No Viņa [Kristus] mutes iziet ass zobens, ar ko satriekt pagānu tautas.” (Atkl. 19:15). Tieši tas ir svētīgais ierocis Kristus un Viņa Baznīcas rokās.

- Gribētos uzdot konkrētāku jautājumu. Daudzos žurnālos, tai skaitā pareizticīgajos, ir publicēti materiāli par kādu briesmīgu datoru „Zvērs”, kurš atrodoties kaut kur Briselē. Tiek rakstīts arī, ka preču svītrkodā ir ietverts „zvēra skaitlis” un ka uz cilvēka rokām un pieres drīzumā tikšot uzspiestas kaut kādas zīmes. Dažviet tas jau tiekot darīts... Cik pamatota ir tāda pasvītroti ārēja Apokalipses simbolu uztvere?

- Man nav viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu. No vienas puses, apustulis Pāvils raksta, ka pasaulīgais elks nenozīmē neko, tāpēc, ka kristietis zina: „Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums?” (Rom. 8:31). Pār kristieti nav varas nekādiem elku simboliem un okultām zīmēm. No otras puses, kristietība cilvēku skata kā ļoti viengabalainu radījumu, kura dvēsele un ķermenis ir nedalāmi, iekšējais nav šķirams no ārējā. Tāpēc visa kristīgā tradīcija, sevišķi agrīnā, ir pilna ar brīdinājumiem vairīties pat no ārējas saskarsmes ar elkiem. Teiksim, pagāniskie tiesneši piedāvāja kristiešiem – savā sirdī, lūdzu, ticiet Kristum, tikai speriet šo tīri formālo soli, pienesot upuri impērijas oficiālā pagānu dieva statujai. Kristieši atsacījās no šī žesta, izvēloties iet nāvē. Jo nav izslēgts, ka arī šajā gadījumā būtu noticis kāds „spoguļa” brīnums un caur materiālu darbību dvēselē iekļūtu kaut kas svešs.

Un tomēr – nevajadzētu savu dvēseli novērtēt par zemu. No kurienes tāds pieņēmums – ja cilvēkam pasē vai pat uz rokas ir uzspiesta kaut kāda zīme, tad tā var atņemt viņam brīvību? Vai tad kaut kas tāds spēj atņemt mani Kristum? Vienkārši jāatceras, ka NEKAS nespēj mūs izraut no Kristus rokas. “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38-39). Vai tad tiešām kaut kāds zīmoģelis būs stiprāks par Dieva mīlestību, stiprāks par visām tām instancēm, kuras ir uzskaitījis apustulis Pāvils?

Bet, kas attiecas uz skaitli 666, es tajā neredzu „mistiku” – vienkārši tā iemesla dēļ, ka šis skaitlis ir minēts grāmatā, kas saucas „Apokalipse” jeb „Atklāsme”. Praviešu uzdevums visos laikos ir bijis atklāt Dieva gribu un vēstīt to, nevis slēpt. Šis skaitlis tiek dots, lai mēs pazītu Antikristu, nevis lai palīdzētu tam paslēpties. Kas attiecas uz svītrkodiem, es tiem nepiešķirtu nekādas vērības, jo vairāk tāpēc, ka par šo tēmu ir tik daudz spekulāciju...

Atgriežoties pie zīmoga uz rokas un pieres, jāsaka, ka pareizticībā šī Atklāsmes grāmatas vieta tiek uzlūkota kā alegorija. Bībelē vispār labā roka nozīmē darbību, bet piere – cilvēka domas. Tādēļ, kad Antikrists liek šos divus zīmogus, viņš pārņem kontroli pār cilvēka domāšanas un darbības veidu. Un tas ir pilnīgi taisnīgi tādā nozīmē, ka Antikrists kā pasaules valdnieks kontrolē sociālo attiecību pinumu, savukārt ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību un izglītības sistēmu kontrolē sabiedrības ideoloģiju, tādējādi ietekmējot cilvēku prātus.

Pēdējo laiku „pūļa cilvēks” būs audzināts un veidots tā, ka Kristum viņa dzīvē vienkārši nebūs vietas. Tas viņam liksies neinteresanti, jo, pirmkārt, sabiedrībā netiks uzdoti jautājumi par Kristu un, otrkārt, ja arī tiks uzdoti, tad atbildes uz tiem būs pārāk paviršas. Sākot ar to, ka Kristus ir bijis vienkārši izcils pagātnes dziednieks – tāds pirmā gadsimta „Kašpirovskis”, vai arī viens no citplanētiešiem, kuri pie mums mēdz ierasties, vai arī kāds no mahatmām, taču mums par Viņu nav nekādas daļas...

Tas, starp citu, attiecas arī uz daudziem pareizticīgajiem, jo arī pareizticīgo pasaulē atbilde uz jautājumu – ko nozīmē būt kristietim? – bieži vien pārsteidz ar savu primitīvismu. Kristietība tiek reducēta līdz etnogrāfiskam līmenim (esmu krievs, tātad pareizticīgais). Tam nav nekā kopīga ar Kristu, toties šāda nostādne ļoti labi patīk Antikristam. Man šķiet, ka arī šai domai ir atrodams apstiprinājums Atklāsmes grāmatā – cilvēku sabiedrībā nobriedīs tāda savstarpējo attiecību sistēma un tāda ideoloģiskā sistēma, kurā būs grūti izdzirdēt jautājumus par Kristu, bet vēl grūtāk būs saņemt uz tiem pareizas atbildes. Šajā ziņā debesis kļūst arvien tālākas.

- Bet kā tad galu galā ir ar briesmīgo datoru „Zvērs” un vispār ar visu datorizēto pasauli, kurai nu vēl nācis klāt „velnišķīgais” internets?

- Ziniet, literatūrā, kurā tiek aprakstītas visas šīs „šausmas”, ir pietiekami daudz smieklīgu momentu. Es vienmēr ar zināmu aizkustinājumu lasu rakstus, kuros dators tiek atmaskots kā sātana radījums, īpaši ja šie raksti atrodami avīzē, kas maketēta ar datoru, vai brošūriņā, kas arī tapusi ar datora palīdzību. Tas vairo veselīgu humoru. Taču, ja runājam nopietni, tad, kā jau teicu, galvenais jautājums ir – KĀ viss, ieskaitot datorus, tiek izmantots.

- Kā tad būtu jāuzvedas cilvēkam, kurš no visas sirds nevēlas pakļauties Antikrista vilinājumiem?

- Pirmkārt, protams, nepieciešams izvairīties no jebkura veida prakses, kas ir saistīta ar ielaušanos cilvēka dvēselē. Sāksim ar medicīnu – nekādas zombēšanas, nekādas kodēšanas utt. Ķīmijterapijai – jā, ķirurģijai – jā, jo tas ir darbs ar ķermeni, kurā jūs nevienu neielaižat savā zemapziņā. Kritērijs ir tāds – neatvērt savu dvēseli kā durvis līdz galam vaļā. Tas ietver izvairīšanos no jebkādām meditatīvām tehnikām, mantru tehnoloģijām, mind control. Tām visām ir mērķis laupīt jums kontroli pār savu apziņu. No tā ir visiem spēkiem jāvairās.

Bez tam, – es domāju, ka to šodien saprot katrs nopietns cilvēks, – ir jāietur liela distance starp sevi un plašsaziņas līdzekļiem. Vajag vērot sevi – varbūt no maniem uzskatiem, manas pasaules un manas valodas jau tik vien vairs ir palicis kā primitīvs televizora veidots mikslis. Nesen lasīju lekciju Maskavas humanitāro augstskolu (kulturoloģijas, filozofijas) pasniedzējiem un kāda klausītāja man uzdeva jautājumu: „Kāpēc ir tā, ka ar vienu mācītāju gribas parunāties, bet cits neizraisa nekādu uzticību?” Es vēl nebiju paspējis atvērt muti atbildei, kad viņas kaimiņiene iesaucās: „Kā, tā taču ir enerģētika! Saproti, vienam ir laba enerģija, bet otram – slikta!” Auditorija draudzīgi atbalstīja šo tēzi. Man kļuva vienkārši nelabi no tā, cik ļoti ir degradējusies mūsu inteliģence, ja jau ārkārtīgi sarežģīto un smalko cilvēcisko attiecību pasauli tā ir spējīga aprakstīt tikai šajā necilvēcīgajā karmu, auru, egregoru un enerģētikas žargonā. Tā ir vienkārši katastrofa! Gan Krievijā, gan visā Rietumu pasaulē mainās valoda – izzūd tradicionālā kristīgās un Vidusjūras kultūras valoda, bet tās vietā nāk Austrumu okultais žargons: „karma”, „čakra”, „astrāls” utt. Tāpēc vajag sekot arī saviem vārdiem, lai nesāktu domāt par sevi absolūti necilvēciskos terminos... Cilvēki nesaprot, ko runā. Satiekoties saka: „Esmu Skorpions, bet tu?” „Bet es Žurka, ļoti patīkami.”

Mums taču tepat zem kājām un arī virs galvas ir tāda pasaule, tik dziļa cilvēka izpratne, kurā patiešām ir atrodamas visas tās dzīles, kas spēj priecēt dvēseli!

- Un tomēr, domāt par pasaules galu ir ārkārtīgi smagi...

- Kāpēc jūs tas tik ļoti biedē? Pasaules gals – grieķiski „thelos” – nozīmē „mērķis”, un tā jēga ir ne tikai beigas, bet arī zināma nobeigtība, piepildītība, mērķa sasniegšana. Ja jau vēsturei ir beigas, tātad tai ir arī kaut kāds MĒRĶIS. Tieši otrādi, ja tai nebūtu beigu, tā tiktu uztverta, F. Dostojevska vārdiem runājot, kā „velnu vodeviļa”, t. i., bezgalīga traukšanās, kas tomēr nekur neved, jo nav jau kurp vest. Runājot par vēstures beigām, kristietība tādējādi GLĀBJ vēstures ideju, apliecinot, ka tai ir jēga. Tāpēc, runājot par pasaules galu, mēs domājam par vēsturi pozitīvi. Tas nav vēstures noliegums un nihilisms...

Es, protams, lieliski saprotu, ka kristīgajā vēstures filozofijā un vispār kristīgajā izpratnē par cilvēku ir pietiekami daudz balto plankumu un pat dažas neskaidrības. Piemēram, kristietībā tā arī līdz galam nav skaidrs, vai vēsturē notiek progress, vai regress. Kristietim ir tiesības domāt gan tā, gan tā. Vienlaikus par kristietību var teikt to pašu, ko Vinstons Čērčils savulaik ir teicis par demokrātiju – tā ir briesmīga lieta, bet viss cits ir vēl sliktāks. No filozofijas viedokļa kristietība nepavisam nav taisnvirziena parādība, ne vienmēr tā ir pietiekami loģiska, iespējams, arī nepietiekami pārliecinoša, taču viss pārējais ir sliktāks, jo viss pārējais ir – necilvēcība.

- Savā grāmatā par Antikristu jūs rakstāt, ka „kristietība ir pārliecināta par savu vēsturisko sakāvi”. Ko tad lai saka tiem, kuri šaubās? Ar ko lai iet pie lasītājiem?

- Ar jautājumu – ko cilvēks grib iegūt? Ko viņš baidās zaudēt un ko vēlas iegūt? Ja cilvēka mērķis ir iegūt laicīgo varu, baudas un izpriecas, tad, protams, sasaistoties ar Baznīcu, viņš visu zaudēs. Taču, ja cilvēks grib paturēt savu dvēseli – tad mums ir pa ceļam. Evaņģēlijā ir teikts: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam sava dvēsele zūd.” (Mt. 16:24). Bet nosargāt savu dvēseli var, tikai piesātinot to ar Mūžību, ar Esības, Jēgas un Prieka pilnību.

- Tātad debesis kļūst tālākas, tomēr pēc tām tik un tā vajag tiekties?

- Protams. Lai gan ziniet – tā gluži nav. Debesis tomēr kļūst tuvākas, jo tām ir viena vienīga vēlēšanās – nolīt pār Zemi kā lietum. Taču cilvēki nemitīgi atver savus lietussargus un baksta ar tiem debesis. Tāpēc – ko tu žēlojies par debesīm? Aizver taču beidzot savu lietussargu!

 

(http://www.foma.ru/article/index.php?news=2906)

 


 
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »