Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Grēka vara un grēka alga
Iesūtīts: 2010.09.12 21:21 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Portālā www.e-baznica.lv ievietots šāds zviedru luterāņu mācītāja Bo Gīrca (Bo Giertz, 1905-1998) raksts. Pēc tam atklāju, ka manis nosūtītais raksts ir viena nodaļa no Bo Gīrca grāmatas :"Lielie meli un lielā patiesība", ko 2009. gadā izdevis Luteriskā mantojuma fonds. Grāmata ir pieejama tiešsaistē: http://www.lmf.lv/bildes/file/Lielie%20meli%2025_01_2009.pdf. Ļoti interesanta. Agra

 

Bo Gīrcs (Bo Giertz),

zviedru luterāņu mācītājs

Grēka vara un grēka alga

Grēka vara…

Jau paši šie vārdi skan tik neierasti mūsdienu cilvēka ausīm. Vara – tas ir kas dzīvs. Bet vai grēks nav dzīvs?

Vairumam cilvēku grēks (ja vien viņi vispār kaut ko uzskata par grēku) ir kāda noteikta, konkrēta rīcība, kas ir nosodāma kā nepareiza un aplama. Lūk, piemēri: tu, braukdams lielā ātrumā, izdarīji neatļautu pagriezienu. Tas nebija labi. Tu tā arī nesamaksāji parādu. To gan vajadzēja izdarīt. Reiz tu izturējies netaisni pret cilvēku, domādams, ka viņu mīli. Tie ir tavi grēki, un tu tos atzīsti. Un tomēr tu neredzi un neizproti grēku, t. i., to grēku, kuram piemīt VARA.

Šos atsevišķos grēkus parasti neviens neuzlūko kā varu. Es taču esmu brīvs cilvēks! Es varu brīvi izvēlēties. Es varu izveidot savu dzīves pozīciju un morāles principus pēc savas labākās saprašanas un sirdsapziņas. Es stāvu daudzo ideoloģiju un dzīvesveidu jūklī, un tie visi man piedāvā ko interesantu. Man atliek vienīgi izvēlēties.

Apmēram tā mūsdienu cilvēkam labpatīk domāt par savu dzīvi. Viņš uzskata to par milzīgu arēnu, kur mums pretī nāk partiju vadītāji, reliģiju dibinātāji, filozofi un reformatori. Tie visi piedāvā kādus labumus, tie visi dedzīgi mēģina panākt apgaismotā mūsdienu cilvēka atzinību, iegūt viņa balsi vēlēšanās, redzēt viņu savu piekritēju pulkā. Pats cilvēks sēž arēnas vidū vai pat tiesneša krēslā un izvēlas sev kādu no daudzajiem dzīvesveidiem. Šeit ir Freids, un šeit ir Jēzus no Nācaretes, šeit ir komunisms, un šeit ir jaunie novirzieni. Atliek tikai visu pamatīgi pārbaudīt un labāko paturēt. Tādā pašā veidā mūsdienu cilvēks izvēlas savas rīcības un morāles principus. Viss ir viņa paša izvēle: galējības vai mērenība, militārais dienests vai civilais dienests, dzīves baudīšana ar vai bez ballītēm, mīlestība ar vai bez laulībām. Un tā tālāk.

Dabiski, ka visās šais izvēlēs cilvēkam gadās arī viena otra kļūme. Protams, kādreiz sanāk rīkoties pretēji saviem cildenajiem principiem, un, iespējams, dažkārt šie pārkāpumi ir tik nopietni, ka tos var saukt par grēkiem. Taču tas viss nekad nekaitē tam, ko cilvēks sauc par savas dzīves pamattiesībām un privilēģijām – noteikt savus principus, viedokli un dzīves pozīciju.

Ak, jā, šis jaukais mūsdienu cilvēks! Cik gan viņš līdzīgs tam, ko agrāk sauca par veco cilvēku! Kaut viņš būtu apģērbies un nogrimējies pēc jaunākās modes, viņā joprojām ir nojaušams vecais Ādams (vai Ieva), kā to sauca pirms diviem gadu tūkstošiem. Tagad mēs varam pamatīgāk izpētīt veco cilvēku un viņa attieksmi pret grēku, izvērtēdami visu pēc Dieva vārda. Iespējams, ka tā mums kļūs arī par sevis izvērtēšanu, jo vecais cilvēks mājo katrā no mums. Šai sevis izvērtēšanai vajadzētu būt pietiekami dziļai un pamatīgai, jo tā vien šķiet, ka mēs tā īsti nemaz neapjaušam, ko nozīmē grēks.

Vai tu pazīsti grēku?

Es jautāju nevis par grēku vai grēkiem, bet par Grēku. Bībele gan runā arī par grēkiem – atsevišķiem, konkrētiem, uzskatāmiem grēkiem. Bet tā runā arī par Grēku un dara to pavisam šokējošā veidā. Tā atklāj Grēku kā dzīvu būtni. Gluži negaidot Grēks parādās filozofu un politiķu vidū uz pasaules skatījumu grandiozās arēnas. Tas nāk kā nelūgts viesis starp visiem tīkamajiem un saprātīgajiem spriedumiem un elegantajiem spriedelētājiem. Tas smejas veselajam saprātam tieši sejā un veikli žonglē ar jebkuru loģiku, tas caurauž visas jaukās uzskatu sistēmas un nekaunīgi stājas ceļā visiem jaukajiem principiem. Tas šķelmīgi snaikstās apkārt un purina savu mirdzošo karnevāla tērpu, tā ka vizuļi zib kā kārīgas ačeles un zīda bārkstis kairinoši slīd pār skatītāju vaigiem. Tas ne brīdi nerespektē simpātiskos novērotājus arēnas vidū, kas labprāt visu vērotu no droša attāluma un katru jautājumu vēlētos izvērtēt principiāli. Bet tas iet taisni viņu vidū, spiežas un grūžas virsū, apliek tiem roku ap kaklu, tver pie žokļa un izsaka savus piedāvājumus, ne mazākā mērā nerespektējot visus viņu jaukos principus.

Tā tas bijis kopš laiku sākuma. Vai atceraties ļaunprāti Kainu, kas savu brāli uzlūkoja ar dusmām un tumšu skatu? „Tad Dievs sacīja Kainam: „Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!”” Grēks nav tikai pastrādāts darbs. Tā ir vara, kas stāv durvju priekšā. Tā ir griba, kas izstiepj savas tumsnējās un valdīt kārās rokas pēc cilvēka dvēseles. Bet tev būs valdīt pār viņu! Pastāv tikai viena iespēja pareizi izturēties pret šo varu: to cieši piespiest pie zemes un Dieva vārdā pavēlēt, lai tā padodas kādai citai gribai (protams, ne jau tavai, bet Dieva gribai!). Šāds uzskats par grēka varu nav jāuzskata par Vecās Derības primitīvismu. Šo mācību mēs sastopam arī Jaunajā Derībā. Vēstulē ebrejiem tās autors raksta: „Pamāciet cits citu katru dienu, kamēr vēl saka „šodien”, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.”

Šeit atkal tiek runāts par grēka varu. Tā ir viltības un pievilšanas vara. Grēks nav tikai kādi tumši pagātnes plankumi. Tā ir spēcīga šī brīža vara, kurai ir sava griba, kas kaļ plānus un izliek lamatas. Grēks ir dzīvs, jo vienīgi kaut kam dzīvam var būt vara. Dinamītam nav varas, bet tā ir diktatoram. Elektrostacijai nav varas, bet tā ir valdībai. Tikai dzīvai gribai piemīt vara. Un grēks ir dzīva griba. Tas ir pirmais, ko Svētie Raksti mums māca par grēku.

Par grēka varu vispirms jāsaka, ka tā ir pievilšanas vara. Grēks vienmēr dod viltus liecības un raksta pazudinošus līgumus. Tas apsola vienu, bet rīkojas pavisam citādi. Kad grēks sastop cilvēku, tas pirmajā brīdī nemaz nešķiet atbaidošs. Drīzāk tas ir mazliet pievilcīgi neizprotams, gluži kā simpātisks nevīža vai izlutināts meitēns. Sākumā grēks nepavisam neizliekas par tādu, kuram piemistu vara. Drīzāk tas šķiet padevīgs, pakalpīgs un tik ļoti pieglaimīgs, kāds varētu būt tikai vājais. Cilvēkam, kas pirmoreiz iesaistās darījumos ar grēku, parasti raksturīga droša pārliecība, ka viņš ir stiprāks par grēku. Viņš iedomājas, ka pilnībā kontrolē situāciju. Kas gan tur ļauns, ja vienreiz pārkāpta grēka robeža? Kas gan tur ļauns, ja nedaudz pafantazē par to, kas aizliegts? Tur taču nevar būt nekas bīstams – uz mirkli ļaut savai rokai glāstīt grēka tērpa krāšņās bārkstis un kaut tikai reizi tam pietuvoties tik tuvu, ka var sajust grēka valdzinošos elpas vilcienus kairinām tev kaklu?

Seko vien grēka vilinājumam! Uzklausi grēku un pieņem tā piedāvājumu! Un tu pārliecināsies, ka tā ir pievilšanas vara. Grēks var tev apsolīt mīlestības prieku pilnību. Grēks to visu apsola tūlīt un bez ierobežojumiem, ja vien pieļausi nelielu izņēmumu sestajam bauslim. Taču grēks spēj piedāvāt tikai viltus mīlestību, kur ir vien īslaicīgs, egoistisks apmierinājums. Tas spēj piedāvāt vienīgi apšaubāmas iespējas, pēc kurām tu piedzīvosi tikai apkārtējās pasaules nicinājumu. Grēks apsola glābšanu no briestošām nepatikšanām, ja vien liksi lietā sīkus un nepieciešamus melus, bet vēlāk grēks tevi ievedīs tūkstoškārt bīstamākā situācijā, kur būsi spiests sacīt lielus un rupjus melus, un, iespējams, beigās tiksi atmaskots, piedzīvodams lielu kaunu. Grēks apsola tūlītēju palīdzību naudas grūtībās, ja vien slepus paņemsi naudu no kases vai arī citādi krāpsies. Bet tā tu sev radīsi tikai jaunas problēmas, daudzus zaudējumus un nemitīgu spriedzi, un tev būs jāizvēlas starp pastāvīgu negodīgumu vai atklātu skandālu un tiesas darbiem.

Būtu aplami sacīt, ka grēka pievilšanas vara vienmēr atklājas tā, ka ikviens, kas nokļuvis grēka pakļautībā, to nožēlotu jau savas dzīves laikā. Grēks šai ziņā ir pārlieku labs diplomāts, un tā pievilšanas vara ir pārlieku liela. Šo varu atklāj fakts, ka tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku nodzīvo savu dzīvi pat nepamanījuši, ka ir piekrāpti. Uz viņiem var attiecināt 73. psalma vārdus:

Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu,
vesela un labi barota ir viņu miesa.
Cilvēku grūtības viņus nespiež,
viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki.
Tādēļ arī augstprātība ir viņu kakla rota,
un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs.
Un viņi saka: „Kā Dievs to zinās?
Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?”
Redzi, tādi ir tie bezdievji,
un tomēr viņiem arvien labi klājas pasaulē,
un viņi vairo savu bagātību.

Vai, mūsdienīgi runājot, – viņi brauc ar lepniem auto un dzīvo kā nieres taukos. Viņiem apkārt ir atsaucīgi un padevīgi ļautiņi, kas kāro pēc viņu labvēlības un cer uz viņu naudu. Viņi saņem apbalvojumus un greznojas ar visas pasaules godu. Un tomēr viņi ir piekrāpti! Grēks tos ir pakļāvis savai varai un uzmanīgi vēro, lai tie nekad nebūtu līdzdalīgi patiesajā dzīvē.

Te būtu jāpiebilst vēl otra lieta, ko Raksti māca par grēka varu: grēka vara nāk no bauslības.

Ko tas nozīmē?

Vispirms tā ir patiesība, kas rakstīta Pāvila Vēstulē romiešiem 4. nodaļā: „Kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma.” Bauslība taču ir Dieva būtības, gribas, plāna un nodoma atklāsme. Tomēr tas neattiecas uz visu radību, bet tikai uz mums, cilvēkiem. Dievs pārvalda arī mežus un jūras, augus un zvērus, taču Viņš to nedara ar bauslības vārdiem. Tādēļ radības, kurām nav dvēseles, nepazīst grēka. Zemes nogruvums nevar grēkot, un plēsīgajiem zvēriem nav pārkāpumu, jo kur nav bauslības, tur nav pārkāpumu.

Bet cilvēkam ir dota bauslība. Šī bauslība nav kāds brīvi izvēlēts likums. Tā ir Dieva svētās būtības izpausme. Tā neizbēgami izplūst no dievišķā svētuma Avota. „Jums jābūt svētiem, jo Es, Tas Kungs jūsu Dievs, esmu svēts.” Šis likums ir saistīts ar cilvēku, jo cilvēks ir radīts būt par Dieva bērnu un iemantot to, kas pārējai radībai nav dots: mūžīgu dzīvību, personisku sadraudzību ar Dievu. Bauslība nav nekas cits kā priekšnoteikums sadraudzībai ar Dievu. Lai cilvēks būtu vienībā ar Dievu, tiktu pieņemts Dieva debesīs un dzīvotu mūžīgā sadraudzībā ar Viņu, tam ir jābūt tik pilnīgam, ka tas spētu pastāvēt Dieva priekšā. Citādi kopība ar Dievu kļūst neiespējama. Ja tu vēlies ieiet dzīvībā, turi baušļus! Esi pilnīgs, kā tavs Debesu Tēvs.

Bauslības pārkāpums ir pārkāpums pret Dievu, kas padara neiespējamu kopību ar Dievu. Grēks nozīmē pretoties Dieva gribai un nostādīt sevi ārpus Viņa svētās valstības. Tas nozīmē pakļaut sevi Viņa sodam un lāstam, kas seko bezdievīgai, dumpīgai dzīvei, kas ir konfliktā ar Dievu. „Jo bauslībai seko dusmība.” Tādēļ grēka vara nāk no bauslības. Ja nebūtu bauslības, nebūtu grēka un par to nepienāktos sods. Ja nebūtu Dieva, būtu pilnīgi vienalga, kā mēs dzīvojam. Ja Dievs mūs nebūtu radījis par Saviem bērniem, tad grēks nebūtu problēma. Debesu Tēvs ir pilnīgs!

Un tomēr Dievs ir, un mēs esam Viņa mīlestības radīti. Mēs esam Viņa radītas būtnes, kurām Viņš grib parādīt Savu labestību mūžīgi mūžam. Tas ir visas esamības pamats, ka Dievs tevi vēlas kā Savu bērnu. Tādēļ arī Dieva dotā bauslība ir kā mūžīgs apliecinājums tam, kādai jābūt kopībai ar Dievu. Tieši ar bauslības starpniecību ir atklājusies grēka vara. Grēka pievilšanas vara izraisa bauslības pārkāpšanu, kad cilvēks apmaina dievbērnību un kopību ar Dievu pret kopību ar Dieva pretinieku.

Tādējādi grēks ir ieguvis varu pār cilvēku, biedinošu varu, kas pamatota Dieva paša būtībā, Viņa gribā un bauslībā. Ja Dievs nebūtu tāds, kāds Viņš ir, Viņš pievērtu acis uz grēku. Viņš plaši atvērtu debesu vārtus un ielūgtu debesu valstībā visu pasaules nelietību un augstprātību. Viņam būtu jāizdara tikai nelielas izmaiņas. Viņam būtu jāizmaina Sava būtība, jāatdzesē Sava dedzīgā dusmu kvēle, jāatsakās no Sava svētuma un šķīstības. Viņam būtu jāizmainās tā, ka Viņš un ļaunums būtu savienojams. Viņam būtu jāpieņem ļaunums Sevī.

Taču Dievs tā nerīkojas. Lai slavēts Viņa vārds! Pie paradīzes vārtiem vēl joprojām stāv eņģeļu sardze ar liesmojošiem zobeniem. Un tieši tādēļ vēl joprojām ir atrodama vieta, kur nav problēmu un vaimanu, kur nav izsalkušu un raudošu bērnu, kur nav novārdzinātu cilvēku, kas lādējas un moka viens otru. Taču tam visam ir viens nosacījums – ka svētums un bauslība paliek spēkā. Tas ir iemesls, kādēļ grēkam ir vara, un grēks saglabās savu varu tikmēr, kamēr Dievs ir Dievs; grēkam ir vara pār visu, kas atkrīt un atsvešinās no Dieva. Grēks ir gluži kā kašķīgs suns, kas siro gar Dieva valstības ārdurvīm, pie durvju sliekšņa meklēdams atkritumus. Tas pakampj savas nožēlojamās druskas un nelaiž vairs vaļā. Tas zina, ka viņam uz tām ir tiesības, jo tās ir atzītas par necienīgām un ļaunām Dieva bauslības priekšā. Grēka vara nāk no bauslības.

Vēl ir kāda būtiska lieta, runājot par grēka varu, kas nāk no bauslības. Par to Pāvils raksta Vēstulē romiešiem 7. nodaļā: „Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības. Jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības; bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi.”

Pāvils ir ļoti dziļi izzinājis grēka noslēpumu. Šeit viņš runā par pieredzi, ko ieguvis daudzu gadu cīniņos un centienos kļūt svētam, iegūt kopību ar Dievu un būt nevainojamam pēc visiem bauslības likumiem. To pašu, ko viņš pieredzēja toreiz, pieredz ikviens kristietis, kas nopietni pakļaujas bauslības prasībām – tad grēks kļuva dzīvs. To ierosināja un izraisīja bauslības prasības. Bauslība pamodināja visādas iekāres. Tā sacīja: beidz domāt tikai par sevi! Un, kad tu to vēlējies, tu drīz vien atskārti, ka tavas domas riņķo ap tevi vien – gan tai brīdī, kad viesību pūļa vidū tu slepus vēroji savu atspulgu lielajā spogulī, gan arī tad, kad, pie dievgalda ejot, tu nodomāji, ka izturies godbijīgāk un cienīgāk nekā citi.

Bauslība saka: tev nebūs kalpot vienlaikus Dievam un mamonam! Ja tu mīli naudu, tu nemīli Dievu. Tev ir jāatsakās no mīlestības uz pasaulīgu bagātību! Un tikai tad tu pamanīji, cik ļoti mīli savas brīnišķīgās grāmatas vai savas skaistās kurpes; domādams, ka esi daudz ielicis kolektes traukā, tu saprati, ka esi ielicis vienīgi tik daudz, cik ik nedēļas, daudz nedomājot, tu atļaujies iztērēt izklaidēm, kino biļetēm vai kosmētikai. Bauslība saka: tev nebūs iekārot… Bet tu esi kārību pilns no matu galiem līdz papēžiem: slavas kāre, slinkuma kāre, patmīlas kāre un citas nesvētas kārības.

Tātad grēka vara nāk no bauslības. Bauslība ir dzelonis, ar ko grēks atkal un atkal dur miesu, līdz tu vairs pats nesaproti, vai vienmēr esi bijis tāds, vai arī grimsti arvien dziļāk un dziļāk, nesekmīgi pūlēdamies izrāpties no plūstošām smiltīm. Vismaz vienu lietu tu saproti labi: ka tev ir brūce pie brūces un tev ir jāsauc gluži tāpat kā Pāvilam šai nodaļā: „Es, nožēlojamais cilvēks, kas mani izglābs no šīs nāvei lemtās miesas?”

Būtu vilinoši šeit piebilst arī Pāvila atbildi: „Paldies Dievam, caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu!” Bet parunāsim vēl nedaudz par grēka būtību. Jo mums vēl ir jāiedziļinās Bībeles mācībā par grēka algu.

Grēka alga ir nāve

Mēs visi pazīstam šos Svēto Rakstu vārdus. Jau kopš paša iesākuma spēkā ir patiesība: ja ēdīsi no aizliegtā koka augļiem, tu mirdams mirsi. „Ar grēku ir ienākusi nāve, un tādējādi visu cilvēku dzīvē ir ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” „Kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.”

Kas tā ir par nāvi? Bībeliskā nozīmē nāve nav tas pats, kas iznīcība. Zāle nokalst, puķes novīst, un to kādreizējā atrašanās vieta vairs nav zināma. Ne tāda ir nāve. Nāve ir kas daudz nopietnāks. Nāve ir posts, nelaime un traģiska katastrofa, kurā Dieva radītā kārtība tiek izpostīta un kurā tas, kam bija jābūt veselam, tiek saplosīts un izārdīts, un radības īstā kārtība ir sagrauta. Dieva radītais labais kosmoss ir pārvērsts par dēmonisku anarhiju.

Tādēļ bībeliskā izpratnē nāve nav, pirmām kārtām, fizioloģiska norise. Tā nav nāve, kuru izziņojam sēru vēstīs. Nāve ir gan izplatītāka, gan šausmīgāka. Reiz dzīvoja jauns cilvēks, kuru Jēzus aicināja kļūt par mācekli. Viņš rīkojās gluži tāpat kā daudzi citi: viņš negribēja atbildēt ar skaidru “nē”, bet centās aizbildināties. Viņš lūdza atļauju vispirms apglabāt savu tēvu. Uz to viņš saņēma neparastu atbildi: seko Man un ļauj, lai mirušie apglabā savus mirušos. Ļauj, lai mirušie apglabā savus mirušos… Tātad – ir tādi mirušie, kas staigā apkārt, rosās un darbojas virs zemes. Tie ir mirušie, kas pošas bērēm un gatavo apbedīšanu, smagiem soļiem nes zārku un vēlāk, tērpušies melnos, svinīgos tērpos, sēž ap bēru mielasta galdu.

Kas tā ir par nāvi?

Tas ir pirmais nāves veids, ko baznīctēvi sauca par garīgo nāvi. Par to runā Pāvils, saukdams uz Efezas kristiešiem, kuriem ticība bija panīkusi: mosties tu, kas guli, un celies augšā no nāves! Vai arī, kad viņš raksta: „Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos.”

Kas tad ir šis garīgā nāvē sairušais un sadalītais? Kas ir tas, kam bija jābūt veselam, bet kas ir ticis sadalīts? Šeit dvēsele ir atdalījusies no Dieva. Cilvēks ir pazaudējis ticības saiti ar savu Radītāju, kas piederīga patiesai dzīvei. Sarautas ir neredzamās saites starp debesīm un cilvēka sirdi – lūgšana, Dieva vārda un Svētā Vakarēdiena lietošana. Dvēsele vairs neguļ, pasargāta Dieva rokās, tā vairs neatrodas Dieva vadībā, bet viena pati plivinās lielajā tumsā – kā vientuļš putns, ko tvarsta un dzenā citi garīgi spēki.

Garīgajā nāvē šī atšķirtība no Dieva tomēr nav pilnīga. Daļa no cilvēka joprojām atrodas Dieva rokās. Tas ir cilvēka ķermenis. Dievs turpina gādāt par viņa ķermeni arī tad, kad cilvēks ir nepakļāvīgs un vērš savu gribu pret Dievu. Pat tāds cilvēks, kas apzināti rīkojas pret Dieva gribu, nevar izvairīties no tā, ka viņa sirds un nieres joprojām darbojas pēc Dieva pavēles, ka viņa acis redz un ausis dzird, kā Dievs to licis. Kaut arī ačgārnā cilvēka griba savu ķermeni izmanto grēkam, tas nekādi nemaina faktu, ka ķermenis ar visām tā funkcijām ir absolūti atkarīgs no Dieva.

Kādu dienu Dieva pacietīgā gaidīšana uz grēku nožēlu un labošanos beigsies. Viņš ir gana ilgi gaidījis uz Savu iecirtīgo un dumpīgo bērnu. Tagad viņa dvēsele tiek atprasīta. Viņa pagaidu brīvībai pienācis gals, spītībai beigas, un šīs beigas pienāk ar izbīli. Nu Dieva radība iet bojā. Miesa un dvēsele tiek šķirtas. Miesa dodas pretī iznīcībai, bet dvēsele dus Dieva rokās, mūžīgi atbildīga par saviem darbiem. Tas ir otrais nāves veids, ko baznīctēvi sauca par miesīgo nāvi.

Un tomēr drāma vēl nav beigusies. Nāve mūs sastop vēl trešajā veidolā, kas Jāņa atklāsmes grāmatā tiek saukta par „otro nāvi” un ko parasti dēvē par mūžīgo nāvi. Tās būtību varētu raksturot tā, ka viss cilvēks – gan miesa, gan dvēsele – tiek mūžīgi šķirts no Dieva. Tomēr arī šis raksturojums mums nekā daudz nepasaka. To, ko tas nozīmē, ir gandrīz neiespējami iedomāties šai pasaulē, jo Dievs vēl aizvien ir klātesošs visās vietās un visās lietās.

Kāds kara laika frontes korespondents reiz rakstīja, ka austrumu frontes lielās ofensīvas granātu krusa bija tik nežēlīga un baismīga, ka elle šķistu tīrā izklaide salīdzinājumā ar krievu kaujas laukiem. Izmantojot šo salīdzinājumu, viņš šos apstākļus aprakstīja ar ļoti tēlainiem vārdiem – kā materiālās pasaules visšausmīgāko pekli. Tomēr šim žurnālistam nav ne mazākās nojausmas par to, ko nozīmē elle, proti, tā ir mūžīga atšķirtība no Dieva. Pat pasaules vēstures vistumšākie brīži salīdzinājumā ar elli ir gluži kā oāze. Pat visbriesmīgākajās katastrofās, kas, šķiet, sagrauj vislabāk nocietinātās vietas, Dievs tomēr ir cilvēkiem klātesošs. Viņš ir klātesošs kā dabas Valdnieks, bez kura ziņas pat zvirbulis nekrīt zemē un ne šķemba, ne atlūza netrāpa mērķī. Ar Savu varu un dzīvību dodošo Garu Viņš ir klātesošs arī agonijā trīcošam cilvēka ķermenim. Ikviens sirdspuksts un ikviens dedzīgs elpas vilciens ir pietiekams pierādījums tam, ka Radītājs nav aizmirsis Savu radību. Viņš ir klātesošs kā Glābējs un Apžēlotājs. Viņš ir bezgalīgi tuvu ikvienam cilvēkam viņa izmisīgajās pūlēs un ciešanās. Un itin visās šajās ciešanu peklēs ir iespējams tuvoties Dievam. Tādēļ ikviena cilvēka priekšā vēl aizvien tiek liktas mūžīgas un neierobežotas iespējas, – tās dotas ar grēku piedošanu un vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem: JĒZUS.

Iedomājieties, kā būtu tad, ja cilvēkiem atņemtu visu to labo, kas par spīti visam vēl atrodas šīs pasaules ļaunākajā peklē, kādā mēs, cilvēki, varam iekļūt. Iedomājieties, ja cilvēkiem atņemtu pat pēdējo nojausmu par Dievu, pēdējo iespēju Viņu lūgt, pēdējo cerību uz atvieglinājumu un pārmaiņām un tāpat arī pēdējās labestības druskas, ko Dievs vēl ir saglabājis cilvēku dabā un raksturā. Iedomājieties, ja cilvēkiem atņemtu pēdējos mazos mirkļus, kad tie piedzīvo biedrisku jautrību, uzmundrinošu skatienu, draugu palīdzību vai cilvēcisku pateicību. Ja to visu atņemtu, tad kaut mazliet mēs pietuvotos tam, ko pauž vārdi „mūžīgā nāve”.

Atšķirtība no Dieva nozīmē to, ka jāatsakās no visa, kas šai ļaunajā pasaulē vēl liecina par Radītāja labo radīšanas darbu: no dabas daiļuma, mātes mīlestības, bērnu smiekliem, patiesa biedriskuma, ķermeņa spēka, veselības un dailes, nakts miera un jaunās dienas cerības. Izsvītro un aizmirsti to visu, un pāri paliek vienīgi tas, kas nav nācis no Dieva un ir velnišķīgs Dieva radības izkropļojums, viss neglītais un mokošais, kaunpilnais un sātaniskais, kas vien atrodams šai samaitātajā pasaulē. Iedomājieties visu esamību, nākotni, ikvienu minūti un ikvienu zemes sprīdi piepildītu ar nelietību un ļaunprātību, ar zemiskumu un nekrietnību, ar sātanisku kaisli sāpināt un mocīt, un pāri tam visam uzraksts: Lasciate ogni speranza! (“Atmetiet visas cerības!”) Pilnīgi bez cerības uz jebkādām izmaiņām, vairs nekad nekā jauna, nekad – mūžīgi mūžos!

Tā ir mūžīgā nāve. Tā ir grēka beidzamā alga.

Dievs neļaujas apsmieties. Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Dievu nav iespējams piekrāpt ar viltus grāmatvedību. Pats grēks ir nomodā un uzrauga, lai cilvēks, kas atrodas viņa varā, neizvairās no soda un atbildības. Grēks ir tas, kas pieviļ un piekrāpj, bet sevi tas neļauj apmānīt. Tas cītīgi uzrauga savus kalpus. Tas zina, ka saskaņā ar Dieva likumu tam ir tiesības uz grēcinieku dvēselēm. Ja Dievs ielūgtu Savā valstībā grēka kalpus, tad grēks tiem nāktu līdzi. Tādēļ durvis, kas atstāj grēku ārpusē, tur ir atstājušas arī grēka kalpus. Tādēļ ikviens grēks tik nepielūdzami saņem savu algu. Ikviens saņems algu par to, ko savas zemes dzīves laikā darījis: labu vai arī ļaunu. Un grēka alga ir nāve.

Šai pasaulē nav nekā svarīgāka, kā tikt atsvabinātam no grēka varas un izvairīties no grēka algas. Tādēļ tā nav bardzība, bet gan žēlastība, kad mūsu Pestītājs tik daudz runā par šīs dzīves risku, par pastarās tiesas nopietnību, par uguni, kas nekad neizdziest. Neviens visā Bībelē nerunā tik daudz par pazudināšanu kā Jēzus. Šīs Viņa runas plūst no tā paša avota, no kura nākuši Viņa vārdi par Dieva neaptveramo mīlestību un žēlastību. Tam visam ir viens iemesls: Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu izglābti, tāpēc ka Dievs mīl visus cilvēkus. Tādēļ Viņš mums sūtījis Savu Dēlu ar Evaņģēliju par grēku piedošanu. Bet kas var saņemt grēku piedošanu bez sava grēka apzināšanās?

Mārtiņš Luters ir salīdzinājis cilvēku ar ēzeli, kura kungs un jātnieks ir vai nu Kristus, vai arī grēks un sātans. Šis salīdzinājums nebūt nav glaimojošs, bet patiess gan. Starp Dieva un velna valstību nav neitrālas teritorijas. Vai nu cilvēks ir Dieva varā, vai arī grēka varā. Tam ir savas sekas. „Jo grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā.”

Bet ja nu tu ej pazušanā?

Tā daudziem cilvēkiem ir visticamākā varbūtība. Taču neviens nav nolemts pazušanai, ka nevarētu no tās izsprukt. Ja kāds, kas lasa šīs rindas, nekad iepriekš nav nopietni domājis par šo patiesību: „Es varu iet pazušanā,” tad viņam ir jādomā tagad. Lieta ir pārāk nopietna, lai no tās izvairītos ar plecu paraustīšanu vai atjokošanu. Ja arī tu netici pazudināšanai, tad zini, ka Kristus tai tic. Bet, ja Kristus mācībai ir taisnība, tad tu esi dziļos maldos. Un Kristum ir taisnība.

„Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: „Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu.”” „Bet kāds Viņam jautāja: „Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” Uz to Viņš atbildēja: „Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.””

„Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli, bet tam sava dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?”

Publicēts no resursi: http://www.ebaznica.lv/?p=5244#more-5244


 Bo Gīrca grāmata "Lielie meli un lielā patiesība", ko 2009. gadā izdevis Luteriskā mantojuma fonds, ir pieejama tiešsaistē: http://www.lmf.lv/bildes/file/Lielie%20meli%2025_01_2009.pdf.
 
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »