Apmēram 600 gadu pirms Kristus pravietis Elija runā uz savu tautu Israēlu: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" (1 Ķēn 18,21) Vai vairāk nekā pēc 800 gadu kristietības Latvijā mēs, latvieši, nedarām līdzīgi? Mēģinām vienlaikus apvienot neapvienojamo – ticību elkiem un vienīgajam Dievam. Par šo nopietno jautājumu uz sarunu aicināju LU Teoloģijas fakultātes dekānu, mācītāju Dr. theol. Ralfu Kokinu.
ESMU NORŪPĒJIES PAR
MŪSU TAUTAS GAIDĀMO LIKTENI
Apmēram 600 gadu pirms Kristus pravietis Elija runā uz savu
tautu Israēlu: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir
Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" (1 Ķēn
18,21) Vai vairāk nekā pēc 800 gadu
kristietības Latvijā mēs, latvieši, nedarām līdzīgi? Mēģinām vienlaikus
apvienot neapvienojamo – ticību elkiem un vienīgajam Dievam. Par šo nopietno
jautājumu uz sarunu aicināju LU Teoloģijas fakultātes dekānu, mācītāju Dr.
theol. Ralfu Kokinu. 
– Vai latviešu tautas dievības – zemes māte, velns, saule,
pērkons, dievs, meža māte u. c. – joprojām ir aktuālas 21. gs. latvietim?
– Protams, katrai tautai ir savas dievības un līdz ar to dažādas
reliģiozitātes formas – no totēmisma, animisma līdz maģiski mitoloģiskiem
priekšstatiem. To mēs redzam ļoti senos civilizāciju slāņos, reliģija ir tikpat
veca, cik pati cilvēce. Pagāniskie priekšstati ir pārsteidzoši līdzīgi visā
pasaulē. Taču, vērtējot mūsdienu situāciju Latvijā, ar nožēlu jākonstatē, ka
mēs nevaram runāt par pagānismu vai par kristietību, vai kādu citu reliģiju
tīrā veidā, bet ir vērojams dažādu reliģiju sajaukums. Briesmīgākais, ka arī
baznīcas cilvēkiem nereti praktiskā reliģiozitāte ir eklektika no dažādām
mācībām, sistēmām un ieskatiem. Interesantākais – cilvēkus ne mazākajā mērā
neuztrauc tas, ka šīs lietas ir savstarpēji pretrunīgas. Piemēram,
vistipiskākais savienojums – kristietība ar latviski pagāniskiem dievturības
elementiem. Daudziem cilvēkiem nav problēmu vienlaikus pielūgt Kristu un arī
teikt lūgšanu Laimai vai citām pagānu dievībām. Sastopams arī kristietības
savienojums ar ateisma, dažādiem filozofiskiem un margināliem pasaules reliģiju
ieskatiem; daudzi kristieši tic horoskopu nolemtībai un ieklausās dažādu "speciālistu"
viedokļos, kas ir pilnīgi pretēji Bībeles mācībai. Visbriesmīgākā ir
kristietības sintēze ar maģiski okultajām lietām, ko esmu novērojis 18 gadu
kalpošanas laikā vairākās draudzēs. Es to redzu kā ļoti bīstamu parādību – tā
ir degradējoša situācija kristīgajai baznīcai, draudzei un katram indivīdam
atsevišķi. Jo ir lietas, kas nav savienojamas, piemēram, Pāvils saka: kas kādai
pagāniskai dievībai ir kopīgs ar Kristu? Jeb kas ticībai kopīgs ar neticību?
Pēc pieredzes zinu, ka ļoti daudzi kristieši tic karmas likumiem, nodarbojas ar
meditācijām, jogu un citām Austrumu reliģiju praksēm, mūžīgo dzīvību saprot kā
reinkarnāciju vai Dieva apsolījumus iztulko apmēram tā – kristietība jau runā
par to, ka mūsu dvēselīte pēc nāves nonāks Debesīs, bet mūsu miesa sapūs, vārdu
sakot, mūžīgā dzīvība ir tāda kā dvēseles nemirstība, kas it kā katram tā
automātiski iestājas pēc nāves neatkarīgi no ticības un dzīves. Un tad arī sāk
likties, ka taisnība vien bija tiem padomju ateistiem, kas apgalvoja, ka ticība
vajadzīga tikai vecām tantēm, kas domā par miršanu... Tās ir ļoti nopietnas
lietas. No Vecās Derības tekstiem uzzinām, ka Dieva tauta saņēma ļoti smagu
sodu un tika izsūtīta trimdā. Kādēļ? Ne jau Baala sekotāju un atsevišķu pagānu
dēļ, bet tādēļ, ka tauta ticību vienam Dievam sajauca kopā ar dažādiem citu
reliģiju dieviem un ieskatiem. Un tieši to tagad dara arī tas "vidējais
latvietis", it kā kristietis, kas atšķaida kristietību ar visu ko citu. Tāpēc
esmu norūpējies par mūsu tautas gaidāmo likteni, ja tā neatgriezīsies no
bezdievības un elkdievības. Ar garīgo pasauli nav joki. Tā nav neitrāla; kur un
ko sauc, tas arī atsaucas.
– Profesors Adamovičs atzinis, ka vēl 16., 17. gs. latviešu
pasaules uzskatu veidoja katoļu kultiskās maģijas ietekme, svēto leģendu
brīnumpasaule, seni pagānisma elementi un baznīcas prakses prasības. Kādēļ vēl mūsdienās,
pēc vairākiem kristietības gadsimtiem, latvietis praktizē reliģiju sinkrētismu?
–
Nu mūsdienās, salīdzinot ar 16., 17. gs., nekas nav
mainījies. Neziņa, tumsonība, māņticība – tās raksturīgas arī it kā izglītotam,
modernam cilvēkam. Cilvēki ir jāmāca un jāizglīto par to, ko māca Bībele, jo
tas ir dzīves un dzīvības pamatā. Esmu mēģinājis saprast, piemēram, kā mēs
varam atšķirt eņģeļus no dēmoniem. Nav tāda klasifikatora. Mēs to varam tikai
ar lūgšanu un Dieva Vārdu. Cilvēks no malas to nevar izvērtēt, tur nepalīdz
nekāda izglītība. Nav jau tā, ka tas Dieva Vārdā būtu burtiski rakstīts un mēs to
varētu izmantot kā likuma pantus un konkrētas instrukcijas. Dieva Vārds mums
norāda uz kaut ko lielāku – notikumu, īstenību, kas ir pāri tekstam, virs tā.
Un tomēr Dieva Vārds ir skaidrs un tiešs, tas vienmēr koriģē populārus māņticības
ieskatus. Un mums Dieva Vārds ir labi jāzina un pēc tā jādzīvo. Piemēram, tikko
bija Vasarsvētki. Pēc pieredzes zinu, ka cilvēkiem ir grūti saprast, ko īsti mēs
svinam šajos svētkos – vai vasaras sākšanos, vai arī Svētā Gara nākšanu, kas ir
Dieva apsolījums, tā īpašā dāvana draudzei. Tāpat notiek ar garu atšķiršanu.
Cilvēks atšķir garus, pazīdams Dieva Vārdu un dzīvodams no Kristus pieredzes. Ko
vēlas ļaunais? Vai nelabais vēlas iznīcināt reliģiozitāti? Nē, tieši otrādi!
Nelabais visādi cenšas veicināt šo praktisko, māņticības uzkurināto reliģiozitāti,
viņš ir ļoti ieinteresēts dažādās sistēmās, reliģiskās praksēs ik uz soļa, ārišķīgi
greznos un visiem korektos reliģiskos pasākumos. Nelabais ir ļoti ieinteresēts,
lai visur būtu svētīšanas, pasvētīšanas, visu veidu reliģiskās svētdarbības – visas
šīs absurdās lietas, kas dīvainā kārtā ar skubu tiek praktizētas arī
luteriskajā baznīcā, piemēram, māju, automašīnu, krustiņu svētīšanas. Kas tas
ir, mīļie?! Un tad mēs brīnāmies, ka pagāni un neticīgie par mums ņirgājas! Ja
mēs šādi māžojamies – svētām krustiņus, pielūdzam svētos, apmeklējam
svētvietas, nodarbojamies ar miroņu, kapu kultu, ja mācītāji skraida kā
aptrakuši, svētīdami kapu kopiņas, patiesības vietā skaisti runādami to, ko
cilvēki no viņiem grib dzirdēt un naski atbildēdami ļautiņu reliģiskajam
pieprasījumam – tad pareizi dara tie, kas smejas par šādu kristietību, kas ir
visparastākā māņticība, tumsonība un amatniecība peļņas nolūkos! Un tad mēs
brīnāmies, ka mūsu tautai trūkst svētības. Vecajā Derībā svētība numur viens ir
attiecības ar Dievu un attieksme pret Dieva tautu – piem., apsolījums Ābrahāmam:
"Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād."
(1Moz 12,3) Es domāju: vai mums, latviešiem, ir Dieva svētība? Mēs jau sakām:
mēs esam saules bērni, bāreņi utt., mums jau loģiski pienākas, mēs taču esam
pelnījuši Dieva svētību. Ja vēl padziedam kopā: Dievs, svētī Latviju, – tad jau
viss it kā būtu kārtībā, vai ne?
– Tie jau ir gadsimtos paverdzinātas tautas kompleksi,
koncentrējoties vien uz sevi, nevis Dievu.
–
Es kā mācītājs, kā teologs nedomāju, ka latviešiem būtu
kāda Dieva svētība, to skaidri redzam visā, kas un kā šodien notiek mūsu zemē. Pravieša Ēcehiēla
grāmatā Dievs atgādina, ka mēs velti skandinām par Viņa svētību, jo nekādas Viņa
svētības mums nav. Tikai tad, "kad Es būšu jūs šķīstījis no visām jūsu
nešķīstībām .. Es likšu nākt pār jums .. svētībai" – tā mums saka Dievs.
(Ēc 36,29) Mēs, latvieši, ļoti ēdamies par žīdiem, neticam, tas ir, nedzīvojam
kristīgi, un mums nav svētības, un tas ir tikai loģiski. Tāpat savu vecāku
cienīšana un godāšana, kam seko svētības vārdi: ".. lai tu ilgi dzīvotu
tanī zemē, ko Tas Kungs, Tavs Dievs, tev dod." (2Moz 20,12) Vai tad mēs
cienām un godājam savus vecākus, iepriekšējo paaudzi Latvijā? Mēs ņirgājamies
par pensionāriem, saviem vecākiem un vecvecākiem, maksājam pensijas zem iztikas
minimuma tiem, kuri ir veidojuši bāzi tam, no kā mēs pašlaik dzīvojam.
– Vai mēs kā tauta nesam atbildību Dieva priekšā par kādiem
kopīgiem grēkiem?
- Bībele mūs māca, ka viss ir jāsauc īstajā vārdā. Labāk ir
nožēlot un uzņemties kādu lietu uz saviem pleciem, lai to Dievs paņem un
izlīdzina, nekā paštaisni neatzīt savu vainu. Piemēram, Vācija ir atzinusi savu
vainu 2. pasaules kara sakarā. Bet man rodas liels jautājums par 9. maiju.
Nacisms pasaulē ir nosodīts, un tas ir pamatoti. Bet man jābrīnās, kā gan tik
daudz cilvēku šeit Latvijā var svinēt totalitārismu, noziegumus pret cilvēci,
spļaut virsū Latvijas valstij, latviešu tautai. Kā var svinēt okupāciju, genocīdu,
izsūtīšanas, spīdzināšanas, ģimeņu izpostīšanas, visus šos melus par "atbrīvošanu"?
Manā skatījumā komunistiskais režīms bija tieši tāds pats ļaunums kā
nacionālsociālisms. Latvijas kontekstā, iespējams, vēl lielāks nekā
hitleriskais režīms. Ir pēdējais laiks saukt lietas īstajā vārdā, bet ik uz
soļa saskaramies ar vēstures nezināšanu, gļēvulību un korupcijas izraisītu
politkorektumu.
Liela šodienas problēma ir individuālā bezatbildība un
kolektīvā bezapziņa. Mēs esam radīti kā morālas būtnes, tātad par savu dzīvi,
rīcību mums būs jāatbild. Vispirms jāatbild par savu dzīvi. Cilvēks ir aicināts
atgriezties pie Dieva un savu ticību dzīvot, rīkoties godprātīgi. Mēs šodien, tāpat kā Jesajas
laika cilvēki, saucam: nu Dievs, kur Tu esi? Kāpēc Tu nedari, nepalīdzi, nesvētī?
Taču Dievs saka: kā lai Es jums palīdzu, ja jūs Man esat pagriezuši nevis seju,
bet pēcpusi? Lielākā problēma, kurai netiekam pāri, – mēs jaucam robežas, kas
ir Dieva bērni. Pat daudzi mācītāji saka: mēs, latvieši, jau esam Dieva bērni.
Mēs neesam Dieva bērni, ja mums nav Kristus. Tikai Kristus maina mūsu dzīvi, to
augšāmceļ, skaidro.
- Vai evaņģēliskie kristieši šodien neatgriežas katoļu baznīcas mācības
skavās?
- Ar šausmām un neizpratni redzu, ka atrodamies tādā kā
identitātes krīzē. Pat daudzi mācītāji vairs nezina, kas tad ir tie labie evaņģēliskie
principi un kā tie atšķiras no katoliskajiem. Kaut vai jautājumā, kam ir vara
un pēdējais vārds baznīcā – vai draudzēm, visiem ticīgajiem, vai kādam pāvestam?
Vai apakšas atskaitās augšām vai otrādi? Vai arī mums baznīca jāveido pēc
katoļu baznīcas principiem, kur Bībeles mācības vietā par vispārējo priesterību
nāk hierarhiskā priesterība? Evaņģēliskie kristieši tagad celebrē garas,
nesaprotamas misas, kūpina un klanās, liek uzsvaru uz tērpiem, rituāliem,
ārišķībām, piedalās svētceļojumos, apmeklē svētvietas, lūdzas pie svēto
kapavietām utt. Tam visam pamatā ir pavisam cits vēstījums, kā īsti mēs varam
tuvoties Dievam un Viņu piedzīvot, kas nesaskan ar Bībeles mācību. Ja Bībele
nav mēraukla un visa argumentācija sniedzas laikā pirms reformācijas, tad agrāk
vai vēlāk nonāksim pie priesteriem, svētvietām, pie Marijas un svēto kulta,
visām reformācijas savulaik noraidītajām muļķībām un māņticībām. Ja cilvēks
uzskata, ka Dieva klātbūtne Medjugorjē, Fatimā, Aglonā, Romā vai citur ir
intensīvāka nekā kādā Rīgas vai Jelgavas draudzē, tad šis cilvēks pamatā nav
sapratis Bībeli un nav piedzīvojis dzīvo Kungu. Tas ir vistipiskākais
pagānisms, māņticība. Evaņģēliskajā ticībā svarīgas ir tikai divas lietas –
tas, kas rakstīts Bībelē, un tas, ko redzam pirmdraudzē, pie apustuļiem. Un
pirmdraudze nav ne 4. gadsimts, kad kristietība kļuva par oficiālo impērijas reliģiju
un uzsūca sevī pagānu funkcionārus, ne katoliskie koncili viduslaikos. Kristus
mums apsola savu klātbūtni visur, kur Viņa vārdā cilvēki ir pulcējušies, kur ir
ticīgie. Man nav jābrauc pēc Kristus klātbūtnes uz kaut kādām svētvietām; es
Kristu varu piedzīvot autentiskā veidā savā draudzē, Baznīcā, kur ticīgi
cilvēki klausās Dieva Vārdu, atbild ar dziesmām un lūgšanām un zina, kas ir
Svētais Gars. Cilvēkiem, kas nav saņēmuši Svēto Garu, vienmēr kaut kā dzīvē
trūks, būs alkas pēc ezoterikas, mistikas, pareizas reliģiozitātes, kaut kādiem
svētajiem, katedrālēm, priesteriem utt. Milzīgs ticīgo skaits ir atkarīgs no
priesteriem, kas autoritatīvi pateiks priekšā, kā tev dzīvot, ticēt un mīlēt.
Gluži kā pliekanos meksikāņu seriālos, kur priesteris kā tāds piektais ritenis
visiem maisās pa vidu. Evaņģēliskā izpratne ir pilnīgi citāda. Kristus ir
vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēku, mums nav vajadzīgi citi vidutāji,
nav vairs vajadzīgi upuri, rituāli un svētvietas. Es domāju, ka nelabais ļoti
cenšas, lai tik cilvēks būtu reliģiozs, skaisti un bijīgi ņemtos ar visu ko,
bet tikai lai nenāktu pie Jēzus. Jo tad nelabajam ir nepatikšanas! Kur cilvēks
sastop Jēzu, tur pats Jēzus sāk strādāt pie cilvēka un dara viņu citādu. Un tas
ir gals visiem reliģiozi māņticīgajiem teātriem!
- Tas uzrāda cilvēku apjukumu garīgajos jautājumos.
- Cilvēki ar sajauktu reliģiozitāti nonāk lielās problēmās
tādēļ, ka viņi, pirmkārt, nav patiesi atgriezušies, nav īsti sastapuši Kristu,
otrkārt, viņi nezina, kas ir Svētais Gars. Šādus cilvēkus ir visvieglāk
apmuļķot. Pastorālajā pieredzē es nemitīgi redzu, ka, piemēram, tie cilvēki,
kas nodarbojas ar buršanu, zīlēšanu, lāstu likšanu, pūšļošanu, dziedināšanām pa
kaktiem pie visādam tantēm, parasti saslimst ar garīgām slimībām un sajūk
prātā, daudzi izdara pašnāvību. Vai ir jēga vienas kaites dziedināšanai, ja cilvēks
zaudē savu dvēseli un nevar vairs ticēt un Dievu lūgt? Redziet, cilvēks dabiskā
veidā ir pasargāts no ļaunuma pasaules. Nav tā, ka kristietim lāsts tā
vienkārši ķeras klāt. Tie ir meli, kas apstulbo daudzus ticīgos. Ja mēs kristībās
esam Kristus nāvē iegremdēti, Kristus gādā, lai mūsu ceļš uz mūžīgā Tēva mājām
būtu pasargāts, jo esam līdz ar Viņu augšāmcēlušies no grēka, nāves un velna
varas.
– Kristieši baidās no ļaunā, jo nav ticībā satvēruši Kristus
spēku.
– Kristietim neviens neko nevar izdarīt, ja tik vien viņš
nesāk baidīties un respektēt ļauno, izmantot kādus maģiskus okultus līdzekļus.
Pirmkārt, neviens lāsts nav stiprāks par Kristu. Otrkārt, visiem lāstu
licējiem, pūšļotājiem, zīlētājiem u. c. ir jāzina, ka šīs lietas agrāk vai
vēlāk sāpīgi nāks atpakaļ. Ir jāatgriežas, kamēr vēl ir laiks. Kristū ir viss,
kas cilvēkam un viņa glābšanai ir vajadzīgs. Vai nu Kristus ir pestītājs, vai arī
mūsu ticība nav ne santīma vērta. Tās ir ļoti nopietnas lietas. Cilvēki, kas
dara šīs ļaunās lietas, Kristu dara par meli, pārkāpj pirmo un otro bausli,
zaimo Svēto Garu (labo saucot par ļaunu un ļauno par labu), spēlējas paši ar
savu likteni un dzīvību. Vienīgā iespēja ir nosaukt šo grēku vārdā, to nožēlot
un atgriezties, līdz ar to visas ļaunās saistības un nolemtības tiek vienkārši
izbeigtas. Zinu no draudzes pieredzes, kā iet ar tiem tumšo spēku pakalpiņiem,
kas nodomājuši karot ar Kristu un Viņam piederīgajiem – Dievs ļoti ātri šos
cilvēkus noliek pie vietas.
- Kalpošanā esmu pieredzējusi, ka pat kristieši starp
jēdzieniem "zintnieks", "dziednieks" un "Dieva Gara
dāvanas" liek vienlīdzības zīmi.
- Tas ir komplicēts jautājums. Pats Dievs dod dziedināšanas
dāvanu, dziedināšana ir viena no mazākajām un pirmajām Dieva dāvanām. Par
dziedniekiem – kritērijs ir šāds: vai šī dāvana ir aprobēta, zināma kristīgajā
draudzē? Uzskatu, ka ikvienā Kristus draudzē ir jābūt cilvēkam ar dziedināšanas
dāvanu no Dieva. Nevar arī būt Dieva dāvana, kas "iedzimst" no
paaudzes paaudzē, kā to redzam pie burvjiem, tā viennozīmīgi nav no Dieva, no
paaudzes paaudzē iet tikai iedzimtais grēks un šīs specifiskās dēmoniskās
saistības. Jautājums ir, vai tās vecenes, kas pa kaktiem it kā Dieva Vārdā un
spēkā dziedina, pašas ir draudzē, Baznīcā? Vai viņām šī lieta ir ordinēta,
saskaņota ar draudzi? Vai tas izriet no attiecībām ar Kristu draudzes
kontekstā? Kādēļ tad šie cilvēki nav draudzē, ja jau tā ir Dieva dāvana? Es
ļoti apšaubu, ka var būt ticība un Dieva darbs ārpus draudzes un Dieva
pestīšanas darba pasaulē. Tas ir kliedzošā pretrunā ar Bībeli. Ārpus draudzes
nav un nevar būt pestīšanas. Mēs to neesam izdomājuši, to saka Dieva Vārds.
Cilvēki mēdz apgalvot: jā, bet tā tante taču dziedina ar Dieva vārdu, viņa tur
lūdzas, met krustus utt. Vai tikai tādēļ, ka uz kaut kāda zila papīriņa ir
uzrakstīts: Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā un arī kaut kādi pesteļi vai pat
latīņu burtiem Korāna sākums?! Ir tik muļķīgi iedomāties, ka pēc Dieva
dziedināšanas var aizbraukt kā uz kādu lielveikalu pēc šņabja. Sak, Dievs jau
tāpat to dziedināšanu, ko mums vajag, nedod, un Viņš pats jau mums arī nav
īpaši vajadzīgs, tāpēc jāaizbrauc pie pareizās tantes, kas zina pareizās
darbības un pareizos vārdiņus, ar ko Dievu "apstrādāt". Lietojot tos,
Dievs tiks iedzīts stūrī un Viņam vairs nebūs citas izejas kā mums to dziedināšanu
dot (ko Viņš citos apstākļos mums nekādi nedotu). Mīļie, attapsimies! Tas taču
ir tik smieklīgi un stulbi! Latvijā patiešām netrūkst muļķa cērpamo aitu! Tā
nav dziedināšana ar Dieva Garu. Tā ir pretīga Dieva Vārda zaimošana, nelietīga
valkāšana. Šī baušļa sakarā Dievs teic, ka Viņš nepametīs nesodītu to, kas
tādas lietas dara. Dievs bauslībā aizliedz to darīt, teikdams: "Ja jūs to
darīsiet, jūs mirsiet." (2Moz) Neviens šajā pasaulē nenodarbojas ar labdarību
tāpat vien. Vienīgi Dievs visu dod gratis
(grātīs – lat. val. – par velti). Nekādi citi spēki, enerģijas vai būtnes neko
nedod gratis. Jautājums jau nav par
to, vai dziedināšana notiek vai ne, jo pasaule ir pilna spēkiem un būtnēm, bet
ne visas tās kalpo Dievam. Jautājums ir, uz kā rēķina tas viss notiek. Parasti
uz kādu iekšējo resursu rēķina cilvēkā – tiek izdziedināta miesīga kaite, bet
pēc tam cilvēks sajūk prātā vai arī nevar vairs normāli domāt, lūgt, tam izjūk
attiecības, saiet šķērsām visa dzīve. Arī tas nav kritērijs, ja kāda tante par
kādu pasaka visu kā rentgena kabinetā. Dēmoni zina ļoti labi visu informāciju
par mums. Piemēram, Marka ev. lasām, ka tieši dēmoni ir pirmie, kas Jēzu
apliecina par Kristu, bet Viņš tiem pavēl klusēt. Ļoti grūti iedomāties, ka
Dievs dziedina cilvēku, nesaistot to ar cilvēka pestīšanas jautājumu – ar grēku
piedošanu, grēksūdzi, atgriešanos, kristīgu dzīvi. Ja kāds cilvēks saka: tur un
tur notiek dziedināšanas no paša Dieva, bet netiek prasīta atgriešanās pie
Kristus, tas notiek ārpus draudzes, Dieva Vārda, sakramentiem, draudzes
lūgšanām un aizlūgšanām, tad mēs Kristu ļaunprātīgi vai sava stulbuma dēļ taisām
par meli. Kad Kristus dziedina, dziedināšana vienmēr ir atgriešanās,
svēttapšanas un glābšanas kontekstā. Dievs dziedina ne tikai miesu, Dievs
dziedina dvēseli, garu un miesu. Dievs dod pilnīgu, kompleksu dziedināšanu.
Dievs dziedina tā, ka cilvēks atgriežas un iegūst dzīvību.
- Kristus saka: tavi grēki tev ir piedoti, celies un staigā.
- Tieši tā! Tas saistīts ar grēku piedošanu, atgriešanos, dziedināšana
notiek, kad mēs ļaujam Kristum darboties. Man ir jautājums: kādēļ cilvēki nevar
sastapt Kristu dievkalpojumā, draudzes kopībā, kā Bībele to paredz? Kādēļ meklē
riņķī un apkārt, meklē enerģijas, brauc uz Pokaiņiem? Ko Bībele saka par grēku?
Grēks jau nav kaut kāds nodarījums, neķītri darbiņi, kurus vairs nedarot mēs labojamies.
Nē, grēks ir katastrofāli traģiska situācija, ka mēs esam tālu no Dieva, esam
pagriezuši Dievam pēcpusi, ignorējam Viņa sacīto. Tas ir bezdibenis starp mums
un Dievu. Mēs paši to nevaram pārvarēt, te nelīdz ne mūsu spēks, ne zināšanas,
ne kas cits. Grēks mūs korumpē ļoti dažādos līmeņos. Nav tā, ka ir kaut kāds
neskaidrs grēks, kas attiecas uz kādiem ļaunajiem un sliktajiem, bet mēs jau
visi esam tādi labi un "pūkaini", mums tik vajag enerģiju, spēku,
prieku, lai to veco dzīvi labāk varētu dzīvot tālāk. Tās ir muļķības. Nav nekā
tāda cilvēkā, kas nebūtu grēka izkropļots. Arī dvēsele ir grēka izkropļota, arī
māksla. Bībele māca, ka grēks skar cilvēku totāli – gan dvēseli, gan miesu. Tāpēc
mums ir vajadzīga palīdzība visdažādākajos līmeņos. Kristietība nemāca arī to,
ka dvēselīte pēc nāves brīva no grēka plivināsies kaut kur. Tā ir grieķu
filozofija, pagānu iedomas. Kristietības ieskats ir par pilna cilvēka glābšanu,
un šī glābšana notiek caur Kristu, Viņa vietniecisko upuri – ka Viņš ir par
mums cietis, miris un augšāmcēlies. Viņš ir mūsu vietā izcietis sodu, paņēmis
prom mūsu grēkus, vainas no mūsu pleciem, un mums nekas vairs nav jādara pašiem
Dieva priekšā.
Mums ir jāpieņem Kristus darbs un jāsastopas ar Jēzu Kristu.
Vecajam cilvēkam, vecajai dzīvei jāiet bojā, un mums tiek dāvāta jauna dzīve un
dzīvība. Tāpat arī nulles vērtībā ir pareiza, skaista ticība, ja tā konkrētā
rīcībā netiek dzīvota.
- Kāds ārzemju garīdznieks teica, ka virs Latvijas ir ļoti
melnas garīgās debesis. Vai tās ir pagānisma, māņticības, okultisma sekas?
– Tā tas ir. Bet mēs vienalga esam zem Dieva žēlastības. Mēs
neesam tīri, skaidri, tik daudzi dzīvo samocītas, dubultas dzīves, ir
nelaimīgi, indē sevi nost ar savu žulti, nepiedošanu, izlikšanos, visu laiku kaut
ko plāno,
kombinē, mēģina manipulēt ar līdzcilvēkiem, nav un nespēj būt patiesi. Ir tik
daudz tādu, kuru vispār nav kā cilvēku, kuri ir tikai tas, kas no viņiem tiek
prasīts un ir izdevīgi. Bet Dievs mums ir devis savu žēlastību, vēl žēlastības
laiku, ka varam atgriezties, pieņemt Jēzu savā dzīvē par Kungu un Glābēju un
veidot ar Viņu dzīvas un sirsnīgas attiecības. Viņš vēlas mūs dziedināt un
atbrīvot, darīt par cilvēkiem, lai mūsu dzīvē būtu mīlestība, kas nepazīst
baiļu. Pasaule jau mūs turpinās baidīt, centīsies pārliecināt par pretējo. Bet Kristus
saka: "..neviens jūs neizraus no Manas rokas." (Jņ 10,28)
- Vai mēs, garīdznieki, cilvēkus brīdinām par tik nopietniem
jautājumiem?
- Mēs diemžēl nemīlam runāt par lietām, kas mums ir neērtas,
bet tieši mācītājiem jārunā par to, kas apdraud cilvēka garīgo un fizisko veselību,
jārunā ļoti vienkārši un tieši, nebaidoties par savu reputāciju neticīgo vidū. Mācītājiem
ar ordināciju darbam draudzē Dievs parasti dāvā spēju lietas redzēt un dzirdēt,
lai tie savā reizē spētu runāt patiesību un rīkoties. Protams, mācītājam ir
jābūt izglītotam par šiem jautājumiem, bet pāri visam – jābūt pilnīgi draudzes
garīgajā dzīvē un dzīvās attiecībās ar Jēzu. Jo no tukšām rokām tu neko draudzei
neiedosi. Ja tu pats Svēto Garu neesi saņēmis, tu to nekad nespēsi iedot
draudzei. Dažkārt mēdz domāt, ka viss, ko darām, ir kādi mūsu iekšēji resursi, spēki,
zināšanas, metodes, pareizā rīcība – bet tā tas nav, mēs dzīvojam no tā, ko Dievs
savā žēlastībā dod caur Kristu. Draudzē to vislabāk var redzēt un piedzīvot.
Ar mācītāju RALFU
KOKINU tikās evaņģēliste Milda Klampe.
Pirmpublicējums avīzē
„Jēzus Draudzes Dzīve” Nr. 55 (108) 6.2008.
|