Kad paiet Lieldienas, atsākas mazās dienas. Lai arī
valstīs, kuras joprojām apgalvo, ka ir kristīgas, ka desmit baušļi nav nekādas
blēņas, vajadzētu būt mazliet citādi. Vajadzētu būt tā, ka ar katrām Lieldienām
lielo dienu skaits cilvēku dzīvē pieaug, bet mazo dienu viņu gaitā paliek
mazāk.
Tad
būtu zināms, ka arī Eiropā Lieldienas joprojām ir pestīšanas notikums, nevis
vien ierasts ciklisks rituāls, kura sevišķo vērtību nosaka dažas no darba
brīvas dienas. Bet «konklāvā kardināli skatījās pēc baznīcas resursa citā
pasaules malā, kur vairāk resursa, vairāk jaunu cilvēku un vairāk prieka
baznīcā», konferencē (14.–16.03., Rīga) Ticība 21. gadsimtā. Jaunā
antropoloģija trešajam gadu tūkstotim teica arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
Katoļu
arhibīskapu papildināja luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, sacīdams, ka
izaicinājums ticībai lielā mērā ir antropoloģisks. Šajā ziņā Eiropa atrodas
liela izaicinājuma priekšā. Viens no šī izaicinājuma aspektiem esot: ticēšana
bez piederēšanas. Proti – pats varu definēt sev Dievu un attiecības ar Dievu.
Pieķēru sevi, ka tas kaut kādā mērā ir mans variants. Tātad – mani no ticības
šķir kas līdzīgs lepnībai. Tiesa, man vēl nav būtisks arhibīskapa Vanaga par
laikmetīgu aktualizētais jautājums: «Dievs, jā, bet kāpēc Kristus?» Vai tad
šajā pestīšanas notikumā, ko sauc par Kristu, patlaban svarīgākais ir tas, bija
vai nebija viņš precējies; vai viņa tēvs bija Jāzeps vai Romas kareivis
Pandira; vai viņš bija brīnumdaris vai talantīgs politiķis, kurš labi redzēja,
kas var iznākt (un iznāca) no kokteiļa, kurā sajauktas Jeruzālemes finanšu
spekulācijas, zelotu terorisms, levitu greznība, okupācijas režīms…? Tas tagad,
kā, atsaucoties uz P. Bergeru, teica Vanaga kungs, ir viela «baumām par eņģeļiem».
Kristus laicīgā biogrāfija vairs nespēj būtiski ietekmēt Kristus (kristietības)
garīgo vēsturisko biogrāfiju.
Taču,
jo vairāk cilvēki vēlēsies pastāvēt bez transcendences, jo mīļākas tiem būs
viņu mazās dienas, jo vairāk lielās dienas, kas prasa piederību, atbildību vai
upuri, šķitīs apgrūtinājums. Jo vairāk tie pieķersies baumām par eņģeļiem. Un
tad savu vēlmi ticēt Dievam, kas mērīts tikai ar viņu es mēru, tie attaisnos ar
baznīcas iekšējiem grēkiem. Tie prasīs no šī Kristus ķermeņa (baznīcas) pilnību,
sevišķi nedomājot par to, ka paši pārstāv ne jau kādu cilvēcisku tīrību, kādu
ideju, kura respektē nezināmo vai augstāko, bet savas mazo dienu Eiropas grēku.
Runādami par pasaules galu daudz vairāk nekā par Lieldienām, tie gaidīs no
baznīcas apliecinājumu caur brīnumu. Pūlis no baznīcas gaidīs pielāgošanos. Un
baznīca, kā allaž, svārstīsies starp kultūras ceļu un pielāgošanos.
Nez
vai patlaban var teikt, ka baznīca Eiropā ir atradusi «pareizo attieksmi pret
moderno pasauli, pret pasauli, kura veicina «Dieva nāves kultūru» (A. M.
Jerumanis). No visām tām modernās pasaules īpatnībām, ko priesteris Jerumanis
minēja kā traucēkli patiesas kristietības caurstrāvotai inkulturācijai, es
izceltu divas: arvien vājāki morālie resursi, lai atbildētu lieliem izaicinājumiem;
sabiedrībā trūkst cerību rezerves. Kā citādi uzkrāt morālos resursus un cerību
rezerves, ja necensties padarīt sevis paša mazās dienas par sevis paša
lielajām?
Turklāt,
ja trūkst morālo resursu, ir grūti saprast, piemēram, profesores Baibas
Brūderes konferencē citēto bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Ne katrs tā mocīts
padomju cietumos kā viņš. Tomēr bīskaps raksta: «Cietums ir vislielākais un
skaistākais manas iekšējās dzīves notikums. Esmu laimīgs. Jo tagad esmu spējīgs
mīlēt visus cilvēkus. Arī tos, kas mīlestību nav pelnījuši. Es lūdzu jūs
neļauties atriebībai, jo tad jūs nebūsiet kristieši, bet atkritēji.» Ja mums
par maz spējas atbildēt lieliem izaicinājumiem, ja katru dienu mums gribas
vērtēt bez samēra ar lielumu, tad grūti cerēt, ka valsts var būt mums svarīgāka
par savu paša mazumu. Vai ka mēs patiesi pārrausim arhibīskapa Stankeviča
Lieldienās pieminēto «nepiedošanas riņķi». Tad nav nekādas garantijas, ka,
sastapuši kādu nopietnāku izaicinājumu, mēs neatgriezīsimies pie jau pieredzēta
absurda. Igaunis Lauri Vahtre grāmatā Absurda impērija uzskata: «Pret absurdu
arī pats Dievs ir bezspēcīgs.
http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/92113-lielas-un-mazas-dienas.htm
|