Šīs ir pirmās Lieldienas, kuras es izprotu un
uztveru savādāk. Līdz šim tie bija kārtējie latvju svētki, kuros krāso olas,
plēš, gatavo pashu un ģimenes lokā līksmo. Tikai šogad tā pa īstam, es uzdevu
sev jautājumu :”Ko tad mēs svinam?” Es zināju, ka šie ir Kristus augšāmcelšanās
svētki, bet nesapratu, cik ērkšķiem pilns ceļš bija jānoiet, lai notiktu šis
brīnums – augšāmcelšanās. Ērkšķu pilns ceļš. Šogad, Lielajā piektdienā, es otro
reizi noskatījos Mela Gibsona uzņemto filmu „Kristus ciešanas”. Kad skatījos to
pirmo reizi, man bija mazliet pāri 20. Es raudāju pie ainām, kur Jēzus cieta
fiziskas sāpes, jo saskatīju netaisnību un lieliski uzņemtus kadrus ar
specefektiem. Bet pavisam savādāk raudāju šogad. Esmu māte un raudāju par tām
lielajām ciešanām, kuras piedzīvoja Marija. Vienā kadrā viņa atcerējās, kā
Jēzum, būdamam mazam, viņš nokrita un viņa skrēja palīgā, paņēma viņu klēpītī
un samīļoja, un kad viņš bezspēkā, izmocīts un sakropļots nokrita nesot krustu,
viņa atkal pieskrēja un teica: „Dēls, es esmu pie tevis”, bet viņa vairs
nevarēja paņemt viņu klēpī un samīļot. Tas man bija mokošs un līdz sirds
dziļumiem sāpīgs brīdis. Es tālāk nevarēju skatīties šo filmu, vienkārši
nevarēju.Es raudāju un dusmojos uz šiem nodevīgajiem ļaudīm, kas bija ļauni,
alkatīgi un egocentriski. Es padomāju, bet tā taču notiek arī mūsdienās, liela
daļa civilizācijas tā dzīvo, nododami un slikta vēlēdami. Un Pēteris, kad
ieraudzīju viņa acīs to lielo kaunu un nožēlu brīdī, kad viņš atcerējās, ko
solījis Jēzum, un kā noliedzis viņu, es pilnīgi skaidri redzēju sevi. Es sēžu
ar Jēzu pie viena galda Dievnamā, sakot, ka paklausīšu viņu un ticēšu viņam un
dzīvošu ar viņu, bet pamanu, ka dažādās dzīves situācijās es noliedzu viņu, ne
ar vārdiem, bet darbiem. Es jūtos tāpat kā Pēteris. Es zinu, ka spēšu labot
savas kļūdas, ar mani ir cerība, ka es ar vien biežāk, arvien patiesāk
iemācīšos uzrunāt, uzklausīt, paklausīt, dzīvot un mīlēt viņu pāri visām zemes
mīlestībam.
Lielā piektdiena. Līdz šim
man tā bija brīvdiena, vēl viena brīvdiena, bet tagad tā ir vissmagākā un
rūgtākā gada diena, tik daudz sāpju un asaru pilna. Es nelīksmoju un nesvinu šo
brīvdienu, es vienkārši lūdzos, atkal un atkal. Lai pasaule ir brīva no naida
un maldiem, lai nav vardarbības, lai tā piepildīta ar mīlestību, lai cilvēki
atver acis no dziļā miega, lai ierauga to, kaut vai to, ko redzu es.
Klusā sestdiena. Līdz šim es
zināju, ka Kristus ir miris mokošā nāvē un tāpēc ir šis klusuma brīdis, bet es
nesapratu cik smags ir šis klusuma brīdis. Aizraujas elpa, kaut tikai uz brīdi
iedomājoties, par šīm milzīgajām mātes ciešanām, kuras piedzīvoja Marija.
Neizsakāma tukšuma sajūta krūtīs un lielas, ļoti lielas bēdas.
Manī ir daudz kāpēc? Es
zinu, ka saņemšu atbildes, es pat zinu, kas man tās sniegs – mūsu Agris,
apbrīnojams gaismas nesējs un Jēzus apliecinātājs un mans modinātājs. Man ir
kauns, ka nedzīvoju atklātu dzīvi ticībā, ka daru to tikai tālā nostūrī vai
baznīcā, un mani darbi un ikdienas gaitas par to liecina, es neesmu kopā ar
Jēzu 24 stundas diennaktī. Tas man ir jāiemācās - godāt Viņu ne tikai vārdos bet
arī darbos un apliecināt to katrā brīdī un situācijā. Es vairāk kā jebkad
saprotu, cik ļoti man ir nepieciešama viņa klātbūtne, sarunas ar viņu, viņa
nams, miesa un asinis. Manā galvā šobrīd ir ļoti liels sajūtu karuselis. Nezinu
kāpēc visu laiku šodien dungoju visiem zināmus dziesmas vārdus: „ ....Ak mīļā
māte Marija, tavs dēls ir mūsu cerība!” Ir neizsakāmi silta sajūta sarunājoties
ar Jēzu, pasakoties un lūdzot. Es bieži nomaldos, pat liekas, ka ne tīšām, bet
vienmēr, vienmēr es tieku uzklausīta. Un tad es domāju, cik neaptverams un
liels spēks, uzklausīt un piedot visai pasaulei, vai tas nav unikāli? Neticami!
Bet tā ir patiesība. Jēzus ir patiesība. Vienīgā patiesība. Piedod! Attēlā: esejas autore Elīna Adricka
|