Modris Plāte
SPREDIĶIS RĪGAS
DOMĀ
1988. gada 9. oktobrī
LTF dibināšanas dievkalpojumā
Dievs, Tava zeme atkal deg.
Mēs lūdzamies dēļ Tavas svētības. Iesvētī par
jaunu šo vietu! Ļauj Taviem vārdiem plūst uz mums! Atjauno, stiprini un
pārveido mūs Tavā patiesībā! Klausi, uzklausi Latvijas lūgšanu!
Lūkasa evaņģēlija 15. nodaļā Kristus stāsta
ļoti pazīstamo līdzību par pazudušo dēlu. Lūk, daži panti no tās:
„Kad jaunākais dēls, uz tālu
zemi aizgājis, bija visu savu mantu tur izšķērdējis, un bija liels bads, tad,
pie atziņas nācis, viņš sacīja: „Es celšos un iešu pie sava Tēva un sacīšu:
Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret Tevi…” Un viņš cēlās un gāja. Un,
redzi, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un steidzās tam pretī… ”
Doma draudze, kristieši un arī visi citādi
domājošie! Vakar, uzmanīgi sekojot mūsu TF kongresa pirmajai darba dienai un
mēģinot izvērtēt visu tajā dzirdēto, man šķiet, ka spilgti izpaudās divas
līnijas jeb divas attieksmes, divi domāšanas veidi. Pirmo vislabāk varētu
raksturot ar „mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev
likumus lemt… „ – to varbūt varētu saukt par tīri nacionālo, latvisko līniju. Bet
otra, šim laikam neparastākā, ievirze bija, ka dzirdējām: „Bez Dieva mums tomēr
neiztikt.” Jā, pat partijas biedri sāk Viņu palīgā piesaukt – tam mēs bijām
liecinieki. Un, ja kas arī to vēl nedarīja, tad es ticu, ka arī tāds tomēr vēl
ar saviļņojumu dziedās ne jau kādus maģiskus vārdus – bet pavisam apzinātu mūsu
tautas Lūgšanu, arī šī dievkalpojuma beigās. Tā nu būtu otra – garīgā, ticības
un paļāvības līnija, jeb kristīgais domāšanas veids.
Kā
šīs divas attieksmes apvienot? Tāpēc jau mēs šajā agrajā rītā esam ienākuši
dievnamā, bijušajā katedrālē – Tautas frontes ceļš ir atvedis līdz templim.
Tiesa gan, vairāk nekā 29 gadus šī vieta ir kalpojusi pavisam citiem mērķiem, šodien mēs to par jaunu iesvētījām, jo ticam,
ka republikas vadība uzklausīs to ierosinājumu par šī dievnama nākotni, kas
tika izteikts vakar, lielām
ovācijām skanot. Savukārt visai mūsu tautai gandrīz jau 50 gadu uzspiesta
ateisma apstākļos tikusi laupīta vispirms iespēja, pēc tam diemžēl bieži vien
arī griba un vēlēšanās brīvi un pilnasinīgi kopt un apliecināt savu kristīgo
ticību. Tā bija vesela labi pārdomāta sistēma, kuras produkts un upuri lielā
mērā esam mēs visi, vismaz t. s. zaudētā jeb zudusī paaudze. Arī šorīt daudzi no mums varbūt dievnamā un
dievkalpojumā ir pirmo reizi vai pēc ilga,
ilga pārtraukuma. Tāpēc šis īstenībā ir grēksūdzes dievkalpojums. Tautas grēksūdzes dievkalpojums.
Grēksūdze,
grēku nožēlošana – šie vārdi kaut kā nemanāmi no jauna ienākuši mūsu leksikā.
Jo esam kopīgi apzinājušies, cik dziļa un nopietna ir krīze, tie visāda veida
ekstremālie apstākļi, kas ilgstoši skāruši mūsu tautu un sabiedrību. Esam
sākuši meklēt vainu arī sevī. Tāpēc
šīs svētdienas rīts mūs pārbaudīs. Ne jau tikai ārēji: cik brīvi un dabiski
spēsim nomesties ceļos. Jo ne jau mēs ar to kādam kalposim, bet gan labāk
sagatavosimies, lai Dievs varētu kalpot un palīdzēt mums – Vārdā, Sakramentā,
un tad arī klātbūdams mūsu dzīvē un mūsu nākotnes cerībās. Jo Viņš jau nav mūs
atstājis visus šos gadus. Bet – mēs Viņu?
Tas
nu top kā jautājums par vainu un grēku. Lai šī ir sevis pārbaudes stunda, kad
mēģinām pavilkt svītru zem līdzšinējās dzīves, kad modinām savu sirdsapziņu. Nu,
piemēram, uz ko mēs līdz šim visvairāk esam paļāvušies? Uz savu darbu? Uz
talantu? Uz sakariem? Uz naudu? Uz nemaldīgiem vadoņiem? Uz iztapoņas un
saliektas muguras laimi jeb – uz Dievu? Līdzīgi – no kā mēs visvairāk esam
baidījušies? No neveiksmēm, no trūkuma? No cilvēkiem? No pātagas? No drošības
iestādēm? Jeb – no Dieva?
Kad
pazudušais dēls nonāk pie izšķirošā lēmuma, pie pagrieziena savā ceļā? Tad,
kad viņš, vispirms, ir ļoti tālu prom no tēva aizgājis, kad viņš ir totālā
krīzes situācijā. Kad viss, viss ir atdots, izniekots un iztirgots. Kad vienīgā
morāle ir – veikals un cīņa par izdzīvošanu. Kad nav vairs, ko ēst nedz miesai,
nedz dvēselei. Tad dzimst jautājumi: kur es biju visu šo laiku, kā aizmaldījos
tik tālu, kāpēc?
Kur
mēs bijām – tauta un Baznīca – kad vēl pirms dažiem gadiem lielā
pacilātībā (tā rakstīja avīzes) visur vienbalsīgi piekritām bezdievīgajai un
prettautiskajai varai, partokrātijai un tās kampaņām? Un vēl vairāk – visu to
komformistiski apdziedājām? Kad izlikāmies noticam (jā, tā bija, vieglāk dzīvot),
ka jaunu cilvēku varēs izveidot ar ateistisku ideoloģiju, ar kompartijas
dekrētiem un lēmumiem?
Kur bijām tad, kad kaunējāmies atzīt, ka mums ir latviešu dvēsele (jo to kādam ļoti vajadzēja mums atņemt)? Kad
slepeni, zem segas lasījām Orvelu vai Solžeņicinu, bet zinājām, zinājām, ka
Gunārs Astra un viņam līdzīgi domājošie tiek spīdzināti vergu nometnēs? Kāpēc
klusējām, kad „Helsinki–86” grupa mēnešiem ilgi tika nomelnota visos iespējamos
veidos? Kur mēs bijām ar visu savu Latvijas nacionālo simboliku tad, kad par
tās atklātu pagodināšanu draudēja kriminālkodeksa pants? Kur mēs bijām, kad
draudzei slēdza Doma baznīcu, kad zāģēja dievnamu krustus, kad apgānīja
tempļus, kad ticīgie mums līdzās tika uzskatīti par zemākiem otrās šķiras
pilsoņiem? Kur bijām? Tepat vien… Kas ar mums bija noticis?
Grēksūdze… Ko darīt, kā nu tālāk
dzīvot? Bet kā pazudušais dēls atrada izeju? Tad, kad viņš „cēlās un gāja”, kad
viņš nekaunējās atgriezties. Lūk, šī attieksmes orientācijas maiņa arī mums ir
svarīga. Tēvs, es esmu grēkojis…
Vakar runās un debatēs vairākas reizes
atskanēja: „Latvijas likteņi ir mūsu pašu rokās.” Ja tā, tad kamdēļ koķetēt ar
svēto vārdu „Dievs”? Nemānīsim atkal
paši sevi. Tad jau šorīt, šeit
pulcējoties, atkal esam bijuši nepatiesi?! Bet nepievilsimies. Dievs neļaujas
apsmieties. Vēl ir laiks, vēl mūs sauc un aicina. Kas mūs aicina? Jā, māte Latvija. Bet sauc un
aicina, un – vai dzirdējāt? – mīlestībā pretī steidzās arī Tēvs.
To
saskatīt un sajust – tā laikam šajā vēsturiskajā brīdī būs īstā tālredzība. No Viņa rokām saņemsim brīvu un suverēnu Latviju –
tad, kad paši kļūsim iekšēji brīvi un sakārtoti, kad neviltosim kartes, kad
neslēpsim ceļa zīmes, kad atradīsim pazaudētos garīgos orientierus. Tad vairs
nebūsim bāreņu tauta. Tad mēs uzvarēsim. Jo – mūsu māte Latvija un – Tēvs mūsu
debesīs.
Tas
ir mūsu ceļš.
Palīdzi, Dievs, palīdzi visai latviešu tautai!
Āmen.
Neatkarība. Nr.2 (1988), 32.-35. lpp.
|