Draudze
- Jaunumi
- Mācītājs Agris Sutra
- LELB arhibīskaps Jānis Vanags
- Ar "Uzticības vairogu" apbalvotie draudzes locekļi
- Evaņģēliste Kristīne Vanaga
- Bīskape Jāna Jēruma Grīnberga
- Viesmācītājs Gundars Ceipe
- Draudzes padome
- Draudzes mūziķi
- Dievkalpojumi. Fotogalerijas
- Draudze Strazdumuižas pansionātā
- Diakonija
- Svētdienas skola
- Jauniešu sadaļa
- Avīze
- Māsu draudze Holckirhenā, Vācijā
- Citas māsu draudzes
- Kino
- Izstādes
- Talkas. Fotogalerijas
- Sadraudzības galds
- Draudzes cilvēki dažādās norisēs. Fotogalerijas
- Tezē Eiropas jauniešu tikšanās
- Instrukcijas, dokumenti
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

611. Kā uzvesties, ja sākas karš
Iesūtīts: 2014.03.10 13:53 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Padomju laikā bija civilā aizsardzība, bet tagad ir Jurģis Liepnieks

Es, protams, ceru, tiešām un no sirds, ka mums nekad nenāksies piedzīvot karu, bet, ņemot vērā, cik nemierīgi laiki visapkārt un karš ir nevis izņēmuma parādība cilvēces vēsturē, bet tieši otrādi - kari ir notikuši visu laiku, cik nu vēsturiskā atmiņa vispār pastāv, un notiek visu laiku arī šobrīd, tāpēc varbūt ir vērts mirkli padomāt arī par skarbākiem riskiem.

Šajā materiālā es apkopoju dažus pieredzējušu cilvēku internetā atrodamus padomus par tēmu kā rīkoties, ja sākas karš. Īsts karš.

Tas ir izplatīts mīts, ilūzija, ka mūsdienās karam var sekot tiešajā ēterā. Tur, kur ir īsti sūdi, tur televīzijas nekad nav. Groznijā nebija nekādas televīzijas nevienā no abiem kariem, Sarajevā, Srebreņicā, Kosovā nebija televīzijas, Alepo Sīrijā nebija televīzijas. Tur, kur ir īsti mēsli, televīzija ierodas, kad viss jau ir beidzies, lai uzfilmētu masu kapus vai no droša attāluma parāda, kā kaut kas deg un sprāgst. Īsts karš ir daudz briesmīgāks nekā mūsu (to, kuri nav bijuši karā) priekšstati par to.

Tātad, kā uzvesties, ja sākas karš un jūs esat pilsētā.

Kā jau vienmēr dzīvē - ir vairāki varianti. Šodien neapskatīsim to variantu, kas paredz, ka jūs izvēlaties iesaistīties bruņotās vienībās un piedalīties kara darbībā. Šoreiz tikai par civilajiem.

Galvenais padoms gadījumam, ja sākas karš, ir pēc iespējas ātrāk tikt ārā no pilsētas.

Jau pirmajā karadarbības dienā pilsētā visticamāk nebūs ne elektrības, ne ūdens, ne gāzes, ne siltuma, ne mobilo telefonu tīkla, ne wi-fi, nekā no tā, kas uztur pilsētas dzīvi. Visas šīs lietas, protams, nepazudīs vienlaikus, taču jebkurā gadījumā pietiekami ātri.

Uzreiz sākas eksistenciālas problēmas. Cik dienām jums mājā ir ko ēst? Pareizi, dažām. Veikali un benzīntanki beigs strādāt jau pirmajā dienā, tad apmēram arī sāksies to izlaupīšana.

Izdzīvos tie, kam būs ko ēst, dzert, iemainīt pret to, kā trūkst, vai, piemēram, pret tiesībām iziet cauri blokpostam. Ja ejat uz veikalu, labāk ņemiet līdzi draugus, pirmkārt, vairāk pārtikas spēsit aiznest, otrkārt, parādās cerības, ka jums neatņems izlaupīto atpakaļceļā. Pirmajās kara dienās sabiedrība vēl pēc inerces saglabā kaut kādas kultūras pazīmes un bandītisms, marodierisms, deģenerātu patvaļa vēl nav vispārēja parādība, bet viss strauji uz to virzās un tāpēc jums vajag ieroci.

Jāsaprot viena lieta. Kara darbības zonā nav tādas lietas kā privātīpašums.  Nevienu neinteresē, kas pirms kara bija rakstīts zemesgrāmatā vai reģistrēts uzņēmumu reģistrā. Tas viss ir atcelts, jo ir karš. Jums pieder tikai tas, ko jūs spējat nosargāt.

Ja jūsu dzīvoklī ienāk bruņoti onkuļi un saka, ka viņiem tagad te būs ložmetēja ligzda vai snaipera pozīcija, jūs nestrīdieties. Jūs vienkārši tinieties prom, pat tad, ja jums to neprasa. Jūs negribiet būt blakus, kad šo ložmetēju “izdzēsīs” pretinieks. Jūs nestāstiet onkuļiem par to, ka tas ir privātīpašums vai kas tamlīdzīgs. Onkuļi ir nervozi, jo uz viņiem šauj, viņiem ir ieroči, viņi ir adrenalīna un varonības pārņemti, jūs ar viņiem nestrīdieties.

Labā ziņa, ka nevienam citam arī nav privātīpašuma, izņemot tos, kam ir ierocis un kas spēj ar ieročiem to aizstāvēt. Citiem vārdiem - ja īpašniekam nav ieroča, tā nav viņa mašīna, ja īpašniekam nav ieroča, tie nav viņa pārtikas krājumi un tā tālāk. Taisnība vienmēr ir cilvēkam ar ieroci. Jūs nekad nestrīdieties ar cilvēku, kuram ir ierocis. Dzīvības cena kara darbības zonā kļūst ļoti lēta. Atcerieties to. Jūs var nogalināt jebkurš un viņam nekas par to nebūs. Neviens nekad nemeklēs slepkavu.

Tātad jums vajag ieroci, citādi jums drīz nebūs ne ēdamā, ne dzeramā, ne laulības gredzena, ne silto drēbju, ne vispār jebkā, kas varētu palīdzēt izdzīvot.

Klasiski ieroči tiek iegūti, izlaupot policijas nodaļas. Parasti uzreiz parādās arī melnais tirgus, karavīriņi piepelnās, pārdodot kaut ko no armijas krājumiem, kāds pārdod kaut ko no legālajiem miera laikos iegādātajiem ieročiem. Atcerieties, ka vajag arī munīciju.

Ja rodas izdevība samainīt savas māmiņas juvelierizstrādājumus pret kalašņikovu, dariet to. Vislabāk būtu, ja pie viena kādu pistoli izdotos dabūt pa virsu. Ja uzdursieties uz patruļu, kalašņikovu uzreiz vajadzēs atdot, bet jūs varat cerēt, ka pēc tam, kad būsit atdevis automātu, jūs vairs nepārmeklēs un tā jums paliks pistole.

Ja jūs esat tālredzīgs, jums jau tagad mājās ir miera laikos legāli iegādāts arsenāls. Kara apstākļos tas uzreiz būs zelta vērtē. Man ir draugi, kuriem mājās ir tāds arsenāls, ka viņi varētu karot gadu - pusotru.

Ļoti nopietni izsveriet, kur un kā jūs dosieties. Varbūt tomēr ir jāpaliek turpat, kur esat. 

Tie, kuriem mājās ir radio, kas darbojas uz baterijām, ir daudz labākā situācijā nekā pārējie. Kaut kādas stacijas noteikti strādās un kaut kādu informāciju par to, kas notiek būs iespējams iegūt.

Jāizvērtē jūsu atrašanās vietas ģeogrāfiskā un militāri stratēģiskā nozīme. Cik svarīga jūsu iela, jūsu pagalms, jūsu māja varētu būt no pilsētas kontrolēšanas viedokļa, kādā virzienā virzās kaujas, vai šo rajonu kāds kontrolē, vai šeit būs pretošanās, kādas dabas un tā tālāk.

Ja tuvumā ir mīnmetēja pozīcija, mūciet prom uzreiz, to pretinieks noteikti iznīcinās. Un šaus viņš pat ne ar ložmetējiem. Ja jūsu mājā uz jumta ir snaiperis, mūciet. Groznijā pa šādām mājām strādāja tanki. Neviens neies medīt snaiperi. Vieglāk tai mājai nonest divus augšējos stāvus.

Apzinieties to, ka jūs negribat būt tur, kurp dodas tanki un tur, pret kurieni ir pavērsts tanka stobrs. Tanka uguns jauda ir ārprātīga. Tikai šķembas vien, ko rada tanka lielgabala trāpījums pa ēku, radīs nāvējošas traumas simts un vairāk metru rādiusā visam, kas nav noslēpies. Dažos konfliktos, lai apstādinātu tankus, pilsētā ir izmantoti jaudīgi fugasa lādiņi, lai sagrautu mājas tanku ceļā un tā tos apstādinātu, iesprostotu. Teikšu vēlreiz, jūs gribat būt ļoti tālu no tankiem un tiem, kas mēģina tos apturēt.

Atcerieties, tualetes skalojamā kastē ir ūdens, ar kuru var izdzīvot nedēļu vai pat ilgāk. Nekādā gadījumā nenoskalojiet ar to. Tas kvalitātes ziņā ne ar ko neatšķiras no krāna ūdens, taču pa krānu ūdens vairs netek un veikali nestrādā un ir izlaupīti. Šim apjomam ir milzīga nozīme.

Par laimi, Rīga ir maza un ir cerības tikt no tās ārā. Pilsētā izdzīvot ir grūti. Daudzdzīvokļu namu rajoni vispār ir bēdu leja, bez visa cita kanalizācija, kas nedarbojas, atkritumi, līķi vasarā palielina dažādu saslimšanu risku, ziemā savukārt nav iespējams piesildīt dzīvokļus. Siltu ēdienu pagatavot ir ļoti grūti. Ūdens, kas atnests no Daugavas vai Māras dīķa, ir jāvāra, to nedrīkst šajos apstākļos dzert tāpat. Ja no armijas izdodas dabūt petroleju, var izgatavot improvizētu plītiņu, var dedzināt mēbeles, bet ātrāk vai vēlāk, labāk doties prom.

Ja jūs dodaties ceļā, jums ir jāsaprot armijas domāšana.

Pats galvenais, ko uzsver visi, ir tas, lai jūs izskatītos pēc civilā. Ja jūs kaut kādu iemeslu dēļ uzvilksiet kamuflāžu, saģērbsities kā Rembo un dosities ielās, tad izbaudiet šo mirkli, jūs faktiski jau esat miris. Jūs pat neuzzināsit, kuras puses snaiperis vai karavīri jūs novāks. Karā tas, kurš izskatās pēc karavīra, tas arī ir karavīrs un tas, kurš izskatās pēc civilā, iespējams, arī ir karavīrs.

Jums ir jāizskatās maksimāli nekaitīgi. Vēlams, pēc bomžiem, ar bērniem uz rokām un baltu karogu redzamā vietā. Paslēpiet automātu zem jakas, ja jums ir trāpījies kalašņikovs ar nolokāmu laidni - ideāli, ja ne – vienalga, paslēpiet.

No vienas puses, karavīrus civilie neinteresē. Čečenijā, pat neskatoties uz intensīvām cīņām, tie, kas nebija turami aizdomās par to, ka ir maskējušies karavīri, proti, sirmgalvji, sievietes ar bērniem utt., varēja pilsētā pārvietoties diezgan droši. Karavīri neies bez vajadzības “izgaismot” savu pozīciju vai tērēt munīciju, lai šautu pa civilo, kurš vienkārši tinas prom no pilsētas. Tas no vienas puses, no otras, etnisku, reliģisku konfliktu gadījumā tā ne vienmēr ir. Dienvidslāvijā tā nebija. Jebkurā gadījumā, ja jūs uzdursities ložmetēja ligzdai, kas vēl tikai maskējas, ierokas, diversantu grupai, viņi var nolemt, ka jūs esat risks, vai pretinieka izlūks, kurš maskējas par civilo un tāpēc sākt “strādāt” pa jums.

Tāpēc, ja jūs redzat karavīrus pagalmā vai tukšā mājā, nekādā gadījumā netuvojieties. Pat ja viņi izskatās draudzīgi, pat ja viņi smaida un jūs draudzīgi aicina, bēdziet. Ļoti iespējams, viņi vēlas jūs paaicināt tikai tāpēc, lai bez trokšņa apklusinātu. Tas ir karš, visi ir nervozi, daudzi paranoiski, daudzi ar patoloģisku noslieci uz vardarbību dod tai beidzot vaļu, daudzas konfliktos pieredzējušas specvienības mēdz  “atstrādāt” arī civiliedzīvotājus, kas draud diskreditēt viņu pozīciju.  Atcerieties, ka, tiklīdz karš ir sācies, Ženēvas konvencija ir nevis likumu apkopojums, bet gan tikai vēlamās uzvedības apraksts. Neticiet nevienam, paļaujieties tikai uz sevi. Kara laikā visa veida deģenerāti, morāli kropļi un psihopāti, pēkšņi izpeld notiekošā virspusē un beidzot sāk dzīvot saskaņā ar sevi. Jūs negribiet viņus satikt un nekādā veidā nonākt ar viņiem kontaktā, pat ne acu kontaktā.

Netuvojieties slimnīcām, kur visas puses savedīs savus ievainotos un šaušana var sākties jebkurā brīdī, kāda no pusēm var gribēt atkarot šo stratēģisko objektu tikai sev, bet zaudētāji var izdomāt - ja nav man, lai nav nevienam un piesaistīt artilēriju vai aviāciju. Metiet līkumu bijušajām valdības iestādēm, jebkuriem svarīgiem infrastruktūras objektiem - stacijām, sakaru centrālēm, televīzijas centriem utt. Nekur neejiet naktī. Naktī valda armija, bandīti un marodieri.

Armijas daļas pilsētā ļoti bieži vāji saprot, kas notiek un kur pretinieks atrodas šobrīd.

Gandrīz vienmēr kādā brīdī savējie šauj pa savējiem un vienmēr visi šauj pa neapdomīgiem civilajiem.

Atcerieties, kamēr jūs vēl esat pilsētā, ir iespēja nozagt degvielu.

Benzīntanki nestrādā.  Degvielu nav iespējams iegūt nekā citādi, kā vien no armijas, taču jūs nevēlaties ar armijām komunicēt, nedz arī viņi grasās jums palīdzēt, savukārt laukos nebūs pat no kā nozagt.

Dodieties ceļā gaišajā diennakts laikā (daudzi iesaka tūlīt pēc saullēkta, kad nakts posteņi jau saguruši, bet rīta vēl samiegojušies) lēnām un mierīgi, tā, kā to dara civilie. Ar savu uzvedību lieciet visiem skaidri noprast, jūs esat civilie, kas grib tikt prom. Nesteidzieties. Maršruta izvēles princips ir vienkāršs. Jo mazāk patruļu, jo mazāk blokpostu, jo mazāk kontaktu, jo labāk. Galvenās ielas, galvenie krustojumi, tilti, skaidrs, ka tiek kontrolēti vairāk, jo tiem ir militāra nozīme. Izmantojiet to, ka jūs pazīstat pilsētu.

Ja ir jāpārnakšņo pilsētā tāpēc, ka vairs nav savu māju, vai esat iesprūduši ceļā, labāk palieciet zem klajas debess kaut kur grāvmalē, nekā ejiet tukšās ēkās, kurās norisinājušās cīņas vai bijusi armija. Tur katras durvis var būt aprīkotas ar granātu. Tādās vietās neveriet vaļā ledusskapjus, neceliet podu vākus un ja skapī vai aiz kādām durvīm ņaud kaķēns, neglābiet viņu, tās ir klasiskas lamatas.

Uz ielas bieži vien ir drošāk. Pilsētu ieņemšanā nav izgudrots nekas cits, kā tikai divas mūžvecās stratēģijas. Pirmais, noslaucīt pusi pilsētas vispirms ar artilēriju un aviāciju un tad  frontāls uzbrukums māju pa mājai, no pirmās mājas vienā debess pusē līdz pēdējai otrā, kā tas tika darīts otrajā pasaules karā, tajā skaitā Berlīnē. Otrs variants -  tanki un bruņu transportieri vispirms cenšas ieņemt stratēģiskos punktus, nostiprināties tajos un tā nodibina kontroli pār pilsētu, kā, piemēram, Groznijā pirmajā Čečenijas karā. Šīs stratēģijas gadījumā gan ir risks, ka armijas daļas šajos stratēģiskajos punktos var tikt aplenktas un iznīcinātas, ko čečeni, starp citu, arī izdarīja ar krievu armiju, padarot Groznijas pirmo ieņemšanu par, iespējams, kaunpilnāko Krievijas armijas sagrāvi mūslaiku vēsturē. Tajā pat laikā amerikāņi Bagdādē rīkojās tieši tā. Pēc bombardēšanas vienkārši iebrauca pilsētā un sāka nocietināties. Iespējams, zināja, ka nekādas gudras pretestības nebūs vai paļāvās uz savu pārspēku.

Lai nu kā, pirmajā gadījumā uzreiz sāksies māju “tīrīšana”. Lai uzbrūkošie justos droši, ka neatstāj ienaidnieku sev aiz muguras, katra māja tiks pārbaudīta. Tāpat  otrajā gadījumā arī ātrāk vai vēlāk tiks sākts meklēt pretinieku, pārmeklējot aizdomīgas ēkas, pilsētas rajonus un ielas. Te vairs nav atšķirības, vai tie ir krievi vai amerikāņi.

Pilsētās, kur notiek partizānu karš, tīrīšanas notiks skarbi. Tīrīšanas pamestās ēkās ir pats bīstamākais kareivjiem un viņi to ienīst, tāpēc labāk nebūt šādā ēkā. Ja ne instrukcija, tad armijas gudrība paredz, ka, ja nevēlies pārsteigumus, vispirms istabā ieripini granātu un tikai pēc tam ej skatīties, kas tur “dzīvo” un tā nebūs trokšņa granāta, kā mierlaiku operācijās. Granāta gan nav pats bīstamākais. Paspēsit aizlēkt aiz kārtīga dīvāna, samazināsit savu pret sprādzienu vērsto “laukumu” līdz minimumam, izstiepjoties uz grīdas vai paslēpjot galvu un ķermeni aiz lielas mugursomas, kāda puķupoda, ja neesat pilnīgi pliks, liela iespēja palikt dzīvam. Cita lieta, nekad nevar zināt, kādi atsaldēti idioti tūlīt ienāks istabā. Tāpēc labāk sēdiet grāvī ielas malā ar baltu lupatu un ļaujiet visiem sevi izkomandēt, nekā iedomājieties, ka jūs ielīdīsit kādā pamestā pagrabā, noslēpsities kādā pamestā mājā un tur būsit drošībā.

Ja uz ielas ir kritušie, atcerieties, ka tos grozīt, apvelt ir kategoriski aizliegts. Granāta zem līķa arī diemžēl ir bēdīga klasika visos pēdējā laika konfliktos. Ja var paņemt no kritušā ieroci vai munīciju viņu neizgrozot, tas jādara, bet sīkāk pārmeklēt viņu nevajag. Ja kritušajam ir sakaru sistēma, pretēji filmās redzētajam - neņemiet. Neko jums saprotamu un noderīgu jūs tur visticamāk nesadzirdēsit. Bez tam, jūs esat civilie. Jums jāizskatās pēc civilajiem. Būs rācija, būs vēlme ķimerēties ap to. Civilais ar rāciju vairs nav civilais. Un ieroci, protams, noslēpiet.

Ap visām mūsdienu modernajām pilsētām ir apvedceļš. Parasti tā ir aplenkuma robeža. Motorizētajām strēlnieku brigādēm tas ir standarta uzdevums - izvirzīties uz apvedceļiem un nobloķēt pilsētu. Tur būs blokposti, kontroles un tamlīdzīgi.

Tuvojieties tiem lēnām un ar paceltām rokām. Nedomājiet kaut kā izšmaukt caur mežu, īsiem pārskrējieniem vai kaut kā tā. Kara apstākļos kaut kāda aizdomīga kustība mežā ir pietiekams iemesls, lai sāktu strādāt ložmetējs. Pievērsiet uzmanību uz Krimā bildēs redzamo kareivju apbruņojumu. Ļoti daudz ložmetēju “Pečeng” un ļoti daudz modernizēto Dragunova snaipera šauteņu ar īsāku stobru un atlokāmu laidni, kā arī šautenes “Vintorez” un klasiskie kalašņikova ložmetēji un, protams, automāti. Daudzi no šiem ieročiem, kā var redzēt žurnālistu fotogrāfijās, ir apgādāti ar vismodernākajām tēmekļiem (Aimpoint Micro T-1 un Eotech 512, kuru cena ir no 500 - 700 dolāru par vienu eksemplāru.)  Jūs tiešām negribat, lai šie cilvēki sāktu  šaut  jūsu virzienā.

Ejiet uz blokpostu ar paceltām rokām. Visticamāk, viņi jūs vienkārši apzags, atņems visu vērtīgo un palaidīs.

Tā nu jūs esat ārpus pilsētās. Mēdz teikt, ka katram latvietim ir lauki. Laimīgi tie, kam tā tiešām ir. Un ja vēl šajos laukos ir pagrabiņš ar kartupeļiem, citiem lauku labumiem, marinējumiem un ievārījumiem, tad jūs gandrīz droši izdzīvosit. Galvenais uzdevums ir aizsargāt savus laukus no bandītiem, marodieriem, kas jums to visu gribēs atņemt. Nav grūti aizstāvēties pret vienu vai diviem bandītiem, bet pret desmit jau ir grūti. Turklāt, viņi jau arī pa šo laiku būs satrenējušies. Spēs novērtēt jūsu spējas, bruņojumu apiet no flangiem utt. Jūsu rīcībā toties ir laiks, lai sagatavotu viņiem dažādas lamatas, šķēršļus, barikādes un pārvērstu savu ģimeni kopā ar draugiem par mazu militāro vienību. Atkal jau, ieroči ir ļoti vajadzīgi, ja nav, atceramies viduslaikus un būs mums dažādas stratēģijas. Bandīts, kuram uzlej spaini benzīna un kurš saprot, ka tūlīt var uzliesmot, visticamāk, būs kādu brīdi „uz pauzes”. Jūsu aizstāvībai jābūt viennozīmīgi agresīvai un apņēmīgai, lai marodieri vienkārši nolemtu doties uz citu, vieglāk iekarojamu mērķi. Armijām jūsu lauku sēta, visticamāk, neinteresēs, tā kā ir izredzes pārlaist aktīvo militāro darbību fāzi un tad jau tālāk skatīties.

Tagad pats galvenais.

Ja miera laikā jūs būsit veicis kaut vai dažus elementārus sagatavošanās pasākumus nebaltai dienai, tas ļoti palīdzēs, ja šāda diena pienāks.

Pirmkārt, apdomāt visus evakuācijas ceļus un metodes, ieskaitot arī rezerves variantus. Vislabāk parūpēties, lai laukos ir vietiņa. Ja ne pašiem, tad pie kādiem draugiem, radiem, paziņām. Viņiem nevajadzētu iebilst, kopā būs vieglāk aizsargāt savu vietu pret bandītiem un marodieriem. Tur glabājas elementāri pārtikas, degvielas, medikamentu krājumi. Makaroni ir izcils cilvēces izgudrojums, tajos, atšķirībā no miltiem un dažādiem putraimiem, neieperinās  tārpi, to derīguma termiņš ir ilgs un uzturvērtība augsta. Ja varat atļauties kvalitatīvus konservus, vispār lieliski, tie būs vērtīgāki par naudu, bet ja jūsu laukos ir vistiņas un gotiņa un tuvumā kāda upīte, kur zivtiņu noķert, tad tā vispār ir pašpietiekama pieczvaigžņu kara pārlaišanas vieta. Atcerieties tikai organizēt dežūras. Kādam ir jābūt nomodā naktī utt.

Kamēr esat pilsētā -  bāku mašīnā cenšamies vienmēr turēt pēc iespējas pilnāku. Čečenijas kara laikā „Snikers” esot bijuši īpašā cieņā. Mazi, viegli, ar četriem - sešiem batoniņam, kareivis veselu dienu var funkcionēt. Noderēs pa ceļam.
Mājās turam mugursomu ārkārtas gadījumiem ar visu nepieciešamo. Ja varam atļauties, nopērkam bruņu vestes, tās nemaz nav tik dārgas.  Tādas, ko var vilkt zem virsjakām. Tās paglābs no šķembām un rikošetējošām lodēm un varbūt no kāda idiota bandīta pistoles vai revolvera šāviena.

Bruņu veste nepaglābs no kalašņikova vai snaipera. Ja laba veste, lodes tiks apturētas, taču to radītā enerģija vienalga ir tik liela, ka veste to nespēj nodzēst un trieciena radītie iekšējo orgānu bojājumi parasti nav savienojumi ar dzīvību. Protams, atkarīgs, no kāda attāluma uz jums šauj.

Ievainojumu tēma vispār ir pati sāpīgākā. Laikam jau būtu labi katram spēt atšķirt venozu asiņošanu no arteriālas. Pirmās gadījumā jums ir pat vairākas stundas laika, otrajā gadījumā jūs zaudēsit samaņu jau pēc 20 sekundēm. Būtu labi, ja kāds paspētu uzlikt žņaugu. Būtu labi, ja žņaugs būtu pie rokas.

Ievainojumi maina visu. Jūs griežaties atpakaļ un drūzmējaties pie tās pašas slimnīcas, kurai citādi būtu jāmet līkums.

Neizvērsīsim šoreiz šos scenārijus. Ceru, es ieskicēju galvenos virzienus, kā apdomāt šādas situācijas.

Karš tie ir mēsli. Reāli sūdi. Pilnīga pakaļa. Daudz vēl sliktāk, nekā te aprakstīts. Cerēsim, ka idioti politiķi un visu paveidu ekstrēmisti un deģenerāti mūs nekad nenovedīs tik tālu.


Jurģis Liepnieks
Andreja Zavadska foto


Pārpublicēts no: http://www.puaro.lv/lv/esejas-raksti/jurgis-liepnieks-ka-uzvesties-ja-sakas-kars-1
 

Otrā daļa

‍Iepriekšējā materiālā es aplūkoju vairāk vispārīgas, citos mūsdienu konfliktos piedalījušos cilvēku internetā atrodamās pārdomas, padomus par to, kas jāņem vērā, sākoties karadarbībai pilsētā. Ņemot vērā negaidīti lielo interesi, kuru izraisīja šis materiāls, es nolēmu turpināt tēmu jau ar specifiski Latvijai veltītām pārdomām.

Tātad, ko darīt un kā tas varētu izskatīties, ja Krievija iebrūk Latvijā.

Ir divi scenāriji, kā šāds iebrukums varētu sākties. Pirmais - tradicionāla liela mēroga militāra operācija.

Šāda operācija gandrīz noteikti sākas ar Kaļiņingradas apgabalā izvietoto taktisko raķešu zeme-zeme Iskander pielietojumu pa mērķiem Latvijā. Ņemot vērā, ka ne Latvija pašai, nedz NATO šobrīd nav reģionā nekādu pretraķešu aizsardzības līdzekļu, kas spētu Latviju pasargāt, Iskanderi dažu stundu laikā iznīcinātu visu Latvijas armijas tehnisko bāzi, lielāko daļu pastāvīgi dienošo profesionālo karavīru, lidlaukus, visus armijas radarus, sakaru sistēmas utt. Latvijas armija jau tā nav nekāds lielais spēks, taču pēc šāda uzbrukuma tas vispār vairs nav spēks.

Civiliedzīvotājus šādai bombardēšanai vajadzētu skart minimāli, taču upuri būs, jo pat, ja bombardēti tiek tikai militāri mērķi, arī tad jāņem vērā, ka vesela virkne armijas vadības, izlūkdienestu un drošības struktūru vadības punkti atrodas Rīgas centrā un tie nepārprotami tiks iznīcināti. Mērķu saraksts var būt plašāks un skart stratēģiskus objektus, piemēram, sakaru centrāles, datu centrus un tamlīdzīgi.

Pēc šādas bombardēšanas beigām dažu stundu laikā visur parādīsies krievu karavīri, gaisa desanta spēkiem desantējoties no gaisa un speciālo uzdevumu vienībām ierodoties ar helikopteriem. Nedaudz vēlāk pa sauszemes un jūras ceļiem ieradīsies bruņutransportieri, tanki un papildus karavīri.

2013. gada Krievijas militārajās mācībās ZAPAD, kurās tieši tika izspēlēta Baltijas ieņemšana, pēc dažu analītiķu domām, Krievija iesaistīja ap 100 000 cilvēku. Tajās tika iesaistītas četras Krievijas militārās flotes Ziemeļu jūrā, Klusajā okeānā, Melnajā un Baltijas jūrā.

Pēterburgas apgabalā netālu no Somijas robežas bija mobilizēti aptuveni 10 tūkstoši rezervistu. Kaujas gatavība tika izsludināta iekšlietu karaspēkā, kurā visā valstī dien 180 tūkstoši. Augstākajā gatavības pakāpē bijuši arī aptuveni 2000 dzelzceļnieku. Ar tādiem spēkiem ne tikai ieņemt Latviju bez pūlēm nav problēmu, bet var izrādīt nopietnu pretestību arī NATO spēkiem, kuri vēlēsies atnākt palīgā.

Ja Latvijas zemessardze - būtībā vāji apmācīti, viegli bruņoti, ļoti slikti ekipēti amatieri arī spēs izrādīt kādu pretestību krievu armijas labi ekipētajiem un lieliski bruņotajiem profesionāļiem, tad vienīgi ar partizānu kara metodēm lielajās pilsētās (lai gan tieši šādiem uzdevumiem viņi vispār netiek apmācīti). Mežos slēpties, kā tas bija iepriekšējos karos, Latvijā vairs nebūs iespējams, ņemot vērā, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj viegli identificēt partizānu atrašanās vietas, izmantojot bezpilotu lidmašīnas un satelītus. Mums nav ne kalnu, ne aizu un alu, ne tālu, grūti sasniedzamu teritoriju kā Afganistānā, un pat ne vēsturiski par aizsardzību domājot ierīkotu kalnu ciematu kā Čečenijā, tikai plakani, viegli pārskatāmi meži, bez jebkādiem dabiskiem slēpņiem. Turklāt teritorija jau arī nav nekāda lielā. Mežā esošos partizānus un armijas vienības pretinieka bezpilotu lidmašīnas un raķetes iznīcinās viegli kā alus bundžas šautuvē.

Vienīgā iespēja, kā mēs to novērojam daudzos mūsdienu konfliktos, ir sajaukties ar civiliedzīvotājiem un veikt diversijas un slepenas operācijas pilsētā.

Šāda taktika diemžēl var prasīt lielus civiliedzīvotāju upurus, gan risku dēļ, ko rada ielu kaujas, gan tādēļ, ka krieviem nāksies ļoti stingri un agresīvi kontrolēt pilsētu, iedzīvotājus un ēkas.

Marodierisms, par kuru daudz bija runa iepriekšējā rakstā, arī ir paredzams kā problēma. Visticamāk, marodierisms un bandītisms iegūs nacionālu nokrāsu. Proti, krievu bandīti un marodieri laupīs, sitīs un apzags latviešu mājās un latviešu bandīti savukārt krievu.  Viņi visi, protams, sevi uzskatīs par savas tautas varoņiem.

NATO organizētajos manevros Latvijā ir izspēlēts atbildes scenārijs, kas balstās uz Vācijā un Polijā dislocēto aviospēku triecienu ienaidniekam, izmantojot Latvijas armijas aviācijas koordinatoru palīdzību no zemes. Rīgu NATO nez vai bombardēs un tas, visticamāk, arī varētu būt sarežģīti bez lieliem civiliem zaudējumiem, ņemot vērā, ka krievi labi apzinās šos atbildes soļus. Vienīgie reālie mērķi var būt armijas kolonnas, helikopteri, kuģi un krievu armijas dislokācijas vietas ārpus Rīgas. Grūti šobrīd ir novērtēt, cik lielā mērā Krievijas pretgaisa aizsardzības spējas, pārvietojamās zeme-gaiss sistēmas un slavenie krievu iznīcinātāji spēj traucēt šādai NATO darbībai. Tas ir kā prognozēt cīņas iznākumu starp diviem bokseriem, kuri nekad savā starpā nav cīnījušies. ASV militārais budžets ir lielāks nekā visām pārējām pasaules valstīm kopā. Ja gribēs, NATO uzvarēs, jautājums - ko tas prasīs?


Lai nu kā, civilajiem būtu prātīgi turēties pa gabalu no jebkādiem militāriem objektiem.

Ja jūsu vasarnīca atrodas Kurzemes jūrmalā, tā arī var izrādīties ne pārāk laba vieta, kur pārlaist karu. Tieši te ir plānota cerētā NATO karaspēka izcelšanās un tieši te attiecīgi var gadīties, ka norisināsies aktīva karadarbība, būs raķešu triecieni, bombardēšanas un vispār liela aktivitāte. Tas attiecas uz visu piekrasti no Nīcas līdz Kolkai. Liepājas un Ventspils, kā arī mazajām, piemēram, brīnišķīgās Pāvilostas, ostām ir stratēģiska nozīme visiem, kuri vēlas kontrolēt Latviju. Visi gribēs tās kontrolēt, atkarot utt.

Jāņem vērā tomēr tas, ka karadarbība nesākas gluži uz līdzenas vietas tā, ka nekas par to neliecinātu iepriekš. Tas nav īpaši reālistiski, ka, piemēram, rīt ne no šā, ne no tā pēkšņi Rīgā sāk krist bumbas un raķetes. Karam ir vajadzīgi zināmi politiski sagatavošanās darbi, kā arī zināma karaspēka sagatavošana (to gan var visai viegli maskēt kā manevrus).

Man daudz ticamāks šķiet cits scenārijs, kuru es aprakstīju šeit .

Proti, vispirms izprovocējot etniskus nemierus un nestabilitāti Latvijā. Iespējams, slēpti apbruņojot radikālas grupas Latvijā.

Šo scenāriju gadījumā īpaša uzmanība jāpievērš  Krievijas militārajā doktrīnā paredzētajiem kiberuzbrukumiem, kas tiek aplūkoti gan kā sagatavošanās fāze pilna mēroga militāram iebrukumam, gan kā ierocis pats par sevi. Tā, piemēram, droši vien tā nebija sagadīšanās, ka Krievijas militāro mācību ZAPAD 2013 laikā no ierindas izgāja Stokholmas sabiedriskā transporta e-biļešu sistēma.

Latvija pret Krievijas kiberuzbrukumiem ir tieši tikpat neaizsargāta, kā pret Krievijas raķešu uzbrukumiem un šī nu gan ir lieta, kas faktiski vērsta galvenokārt uz civiliedzīvotājiem.

Kas varētu būt potenciālie mērķi?  Atkarībā no operācijas uzdevumiem, kiberuzbrukumu mērķi var būt ļoti dažādi. Sākot ar Valsts kasi un banku sistēmu. (Saprotams, ka valsts nespēja izmaksāt pensijas, ārstu un policistu algas apstākļos, kad ielās ir barikādes, var būt visai smags trieciens.) Mērķi var būt, piemēram, Daugavas HES kaskāde, vai, piemēram, Rīgas luksoforu vadība. Viegli iztēloties, kas notiek, ja nestrādā, vai nepareizi strādā viens luksofors pilsētā, bet kas notiek, ja sajūk prātā visi? Varētu būt nepatīkami sēdēt bezcerīgā sastrēgumā, bez mobiliem sakariem brīdī, kad sākas karš. Un tas netiek darīts tikai tāpēc, lai radītu paniku civiliedzīvotājos, iedomājieties, ka šādos apstākļos kaut kur grib nokļūt arī aizsardzības ministrs un ārlietu ministrs un citi valsts vadītāji, bet tas nav iespējams. Ielas ir apstājušās. Sakaru nav (Latvijas valdībai nav savas drošas sakaru sistēmas), bet kaut kur netālu sprāgst bumbas. Tieši šādiem mērķiem tiek izmantoti kiberuzbrukumi.

Arī  radio un televīzija var būt mērķi, interneta pakalpojumu sniedzēji, policijas datubāzes un sakari, dzelzceļš, lidosta. Sēt paniku, nedrošību, degradēt valsti, apturot tās pamatfunkciju īstenošanu - tie ir galvenie uzdevumi un konflikta gadījumā šādi uzbrukumi būs, neatkarīgi no tā, pēc kura no scenārijiem konflikts attīstās. Tas viss tikai apstiprina iepriekšējā rakstā uzsvērto - no pilsētas ir jāmūk prom.

Atstājot pilsētu un dzīvojot laukos, jāņem vērā mūsdienu armiju jaunā lielā mīlestība - bezpilotu lidaparāti.Drones angliski. Es piedāvāju to tulkot kā dūcekņi, norādot uz dūcošo skaņu, kuru rada mazākie no tiem un nesaukt tos par traniem - vīriešu kārtas bitēm, kas nevāc medu. Dūcekņi vāc medu - vai nu tikai datus un attēlus, bet daudzi mūsdienās arī šauj.


Dūcekņi ir ne tikai NATO rīcībā. Ir arī krieviem. Lido augstu - 3-6 kilometru augstumā, tāpēc tos nav iespējams redzēt un nav iespējams nošaut ar snaipera šauteni. No tiem faktiski nav iespējams paslēpties. Internetā atrodamās it kā Al-Qaeda instrukcijas par to, kā izvairīties no dūcekņiem varbūt bija aktuālas šīs tehnoloģijas pašā rītausmā, bet pilnīgi noteikti šobrīd ir drīzāk komiskas.

Nelaime ar dūcekņiem ir tā, un par to daudz rakstīts Amerikā, ka viņi gan pamana cilvēkus, taču nespēj atšķirt civilistus no militāristiem, nespēj atšķirt pakistāniešu kāzas no teroristu saieta, nespēj atšķirt bēgļus, kas dzīvo savā meža mājiņā, no partizāniem, kas tur gatavojas jaunai diversijai. Vienīgais padoms, pārlaižot karu laukos, turiet lopus, strādājiet lauku darbus, domājiet, lai jūs arī no gaisa izskatītos pēc zemniekiem un civilistiem. Nedzīvojiet pārāk lielās grupās, lai neradītu nepareizas asociācijas. 

Ļoti sarežģīts jautājums, vai vispār un kā ir iespējams atstāt Latviju, ja konflikts ir sācies. Mana atbilde ir  - gandrīz neiespējami. Kā jau es rakstīju iepriekš, sauszemes ceļš uz Poliju, visticamāk, būs bloķēts, lai neļautu NATO spēkiem to izmantot, aizlidot nevarēs un es to neieteiktu, pat ja jums ir savs lidaparāts, atliek vecais labais ceļš pa jūru uz Gotlandi. Tas būs daudz nedrošāk, kā iepriekšējā reizē. Pie Irbes jūras šauruma, visticamāk, jau būs krievu kuģi. Kā viņi izturēsies pret šādiem bēdzējiem, vai viņi nebaidīsies, ka šādas laivas ir drauds? Nekādu garantiju. Vistuvāk, protams, būtu no Ventspils, vai Pāvilostas, bet, kā jau iepriekš teikts, tur ir savas problēmas.

Īsāk sakot, jārēķinās, ja konflikts sāksies, pamest Latviju, visticamāk, nebūs iespējams.

Latvijas armijai un zemessardzei nav plāna, kā militāra konflikta gadījumā uzņemt, apbruņot, kaut kā elementāri apmācīt un iesaistīt brīvprātīgos, kuri vēlētos nevis slēpties un bēgt, bet gan ar ieročiem rokās aizstāvēt savu Dzimteni. Iespējams, par to vajadzētu padomāt.
 
‍Pārpublicēts:
‍http://www.puaro.lv/lv/esejas-raksti/jurgis-liepnieks-ka-uzvesties-ja-sakas-kars-otra-dala
 
Jūsu komentārs:
Vārds:*
E-pasts:
Aplūkot atsauksmes (5)
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »