2010. gada 10.APRĪLIS. Nr. 7 (1834)
SVĒTDIENAS RĪTS
2010. gada 10.APRĪLIS. Nr. 7 (1834)
SVĒTDIENAS RĪTS
Lai izdzīvotu dzīvi, ir jāiet ārpus baznīcas sienām
IEVA PITRUKA
Intervija
Aprīlī pie skatītājiem jau 12. reizi nāk kristīgais kino forums "Un Vārds tapa filma". Foruma filmas līdz šim nav bijušas rāmi pareizas, bet allaž uzjundījušas pārdomas un brīžiem uzdevušas pat provokatīvus jautājumus par to, kā saredzēt Kristus klātbūtni ne tikai ārēji perfekta kristieša dzīves ceļā, bet arī "muitniekos un grēciniekos". "Svētdienas Rīts" aicināja festivāla organizētāju, kino kritiķi Anitu Uzulnieci uz sarunu par mākslas un ticības attiecībām un mijiedarbību.
— Tu esi pazīstama kā cilvēks, kurš nesavtīgi pilda vēstneša darbu — cenšas kultūras procesus tuvināt baznīcas dzīvei.
— Iemesls tam ir pavisam vienkāršs - ja esmu sev kaut ko atklājusi, kas mani uzrunājis un pavēris jaunus apvāršņus, tad gribas ar to dalīties un to dot tālāk.
Esmu pārliecināta, ka ar mākslas iedarbības spēku var evanģelizēt daudz stiprāk. Māksla spēj būt iedarbīga, jo tur ir personiski pārdzīvotais, kas uzrunā vairāk nekā sausi dogmatiski sprediķi.
Reliģijai un mākslai ir daudz kā kopīga. Dīvainā kārtā ticīgus cilvēkus nereti sauc par "lūzeriem" un vājām personībām Arī sabiedrības attieksme pret kultūras cilvēkiem, kā esmu dzirdējusi pat no četrdesmitgadniekiem savā draudzē, mūsdienās nav pārāk pozitīva, tos sauc par bohēmistiem un plānā galdiņa urbējiem...
— Vai tev vispirms bija interese par ticību vai par kultūru?
- Par ticības lietām mēs runājām ar manu vācu omīti, bērnībā abas lasījām Lāgerlēvas "Kristus leģendas", iesietas zaļos marmora vāciņos. Svētkos mēs gājām uz baznīcu, no rītiem omīte apsēdās uz gultas malas un lasīja Bībeli. Kad vēlāk lasīju "Meistaru un Margaritu", tad varēju ar omīti diskutēt un pajautāt ari par reliģijas tēmām.
Man ir grūti pateikt, vai manas zināšanas par Bībeli bija balstītas ticībā vai mākslas izpratnē, es to nekad neesmu atdalījusi vienu no otra. Vēlāk, ar ticīgu skatījumu lasot Bībeli, es atklāju, ka daudz no tā, kas tur ir rakstīts, man jau ir zināms. Es tādēļ nesaprotu diskusiju, kaislību un reizēm pat tādu kā naidu pret ticību, jo ļoti daudzu literāro un mākslas darbu pamatā ir Bībeles tēmas, un, ja tu to nezini, tu nespēj pilnvērtīgi šo darbu uztvert. Piemēram, kādreiz slavenais Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējums Dailes teātrī - toreiz godīgi un ētiski rīkojās kāda teātra kritiķe, atsakoties izrādi recenzēt "Literatūrā un Mākslā", jo viņa neizprata šo reliģisko fonu.
— Kā tu sāki interesēties par filmām ar kristīgu vēstījumu?
- Kad biju maza, mani vecāki strādāja kinoteātrī Dzintarpils...
Viss sākās ar dokumentālo filmu par Māti Terēzi, kuru es redzēju Maskavas kinofestivālā 1988. gadā. Šo filmu atvedām uz Rīgu ar Latavru Dularidzi, gruzīnu luterāni, kura darbojās festivāla kristīgajā žūrijā.
Pirmais mācītājs, ar ko es iepazinos, bija Andrejs Trapučka, katoļu mācītājs, - kopā ar viņu mēs visus aicinājām nākt un skatīties "Māti Terēzi", un tādu klusumu, kāds bija pēc šī seansa, kad zālē bija katoļu semināra audzēkņi, es citur neatceros piedzīvojusi... Viņi teica, ka pēc šīs, uz ekrāna redzētās kalpošanas, viņu pašu kalpošana šķiet pavisam niecīga.
Kuriozs bija tas, ka pēc Universitātes, aizejot strādāt uz Zinātņu akadēmiju (ZA), mans pirmais darbs bija tulkot ateistisko un reliģisko terminu vārdnīcu, kuru gatavojās izdot Filozofijas institūts.
Brīnišķīga skola, kurā nokļuvu nejauši, bija ZA toreizējā Valodas un literatūras institūta Mākslas sektors - Valentīna Freimane, Juris Civjans, tur sāku rakstīt, iestājos Vissavienības Valsts Kino institūta aspirantūrā, mūsu semināri, Teātra darbinieku savienības kinolektorijs...
Vēlāk strādāju Rīgas Kinofikācijas pārvaldes Metodiskajā kabinetā - mēs plānojām kinoteātru repertuāru un koordinējām filmu iepirkšanu. Es smējos, ka vēlāk varēju lepoties, ka pierunāju priekšnieku Poludeņu (nācis no Krievijas ciema Poludņevka un dēļ partijas soda bija pazemināts amatā, un ielikts par kino iznomāšanas kantora priekšnieku) retrospektīvā "No PSRS Filmu fondiem" rādīt Dzefirelli filmu "Romeo un Džuljeta", jo viņš bija pārliecināts, ka Šekspīrs nevienam vairs nav vajadzīgs, vēlāk - Abuladzes darbu "Grēku nožēla", Imamuras - "Leģenda par Narajamu".
Esmu arī katoļu misijas ietvaros strādājusi veco ļaužu pansionātā Jaundubultos kā brīvprātīgā - toreiz režisors Ivo Kalpe-nieks par to uzņēma kino žurnālu "Ave Maria". Nu jau ilgus gadus esmu brīvmāksliniece. Ārpus profesionālajām aktivitātēm piedalos luteriskās baznīcas kultūras dzīves kopšanā, biju LELB Sabiedrisko attiecību komisijā, programmas Mirjama ietvaros mans priekšmets Iļģuciema sieviešu cietumā ir "Kino garīgās dimensijas" - ieslodzītās spēj būt ārkārtīgi pateicīga un iejūtīga kino auditorija.
— Kā tu nokļuvi luterāņu baznīcā?
- Kad pēc 1996. gada foruma "Arsenāls", kurā rādīja Larsa von Trira filmu "Šķeļot viļņus", radio raidījums "Lai nāk Tava valstība" uzaicināja mani uz sarunu, otrs dalībnieks bija mācītājs Agris Sutra. Tad es sapratu, ka ir arī forši un izglītoti mācītāji, kuri orientējas mākslas procesos. Mācītājs, savukārt, uzaicināja mani uz baznīcu.
Ticība manā dzīvē ienāca caur kristīgiem cilvēkiem, nevis caur baznīcu kā institūciju. Pirms tam man bija saskarsme ar katoļu mācītājiem un "maniem kristīgajiem jauniešiem", kā es toreiz smejoties saucu Gati Līdumu (tagad Lutera Akadēmijas prorektoru) un žurnālistu (tolaik - Katoļu semināra audzēkni) Arni Šablovski, ar kuriem kopā mēs organizējām kino pasākumus.
Regulāri uz baznīcu sāku iet Mežaparkā, kur tolaik kalpoja profesors Roberts Feldmanis, saskarsme ar kuru bija liela bagātība. Kad profesors atjaunoja Kristus draudzi Jēkaba kapelā Mēness ielā, iesaistījos Kristus draudzes aktivitātēs.
—Vai pastāv iedalījums "kristīga" un "nekristīga" filma?
- Nē, man nepatīk šis dalījums, kaut, piemēram, Larsa von Trīra "Antikrists" varbūt tiešām nav kristīga filma, bet tā ir atsevišķa un sarežģīta tēma - par depresiju, frustrāciju un to, ko cilvēks, bezgala talantīgs, ar to iesāk, vai viņš meklē vai nemeklē dziedināšanu. Un man nav pieņemama arī Mela Gibsona "Kristus ciešanas". Manuprāt, skatītāju uzrunā filma, kas veicina cilvēka domāšanu un garīgo attīstību, kas provocē un uzdod jautājumus. Man nav gadījies redzēt mākslinieciski spilgtu, uzrunājošu un domāt rosinošu filmu, kura būtu pretstatā ar kristīgo domu.
Nereti apgaismošanai domātās izglītojošās filmas, kuras rāda baznīcas pasākumos, ir ļoti zemas mākslinieciskās kvalitātes darbi, kuri burtiski sit ar Bībeli pa galvu, bet neizraisa līdz-pārdzīvojumu un nerosina cilvēka garīgās potences.
Man pašai īpaši tuvas ir tās filmas, kurās sastopamas līdzības - mūsdienās kāds cilvēks iziet Kristus ceļu. Patīk filmas, kur Kristus vēsts pausta netiešā veidā - caur cilvēku attiecībām, mīlestību, draudzību. Kad forumā "Un Vārds tapa filma" demonstrēju franču filmu "Sarunas ar dārznieku" (kur Kristus vai ticība nav tekstā klaji pieminētas), mani pārsteidza, ka kāda kristīga meitene pēc seansa pienāca un teica, ka viņu esot aizkustinājis tas, cik nesavtīgi filmā viens draugs palīdz otram: "Cik viņš "ir labs, mēs, kristieši, gan bieži tādi neesam!", viņa atzinās savos novērojumos. Dažreiz man šķiet, ka kristīgie jaunieši par maz redz pasaulīgos mākslas darbus tādas pārprastas šķīstības dēļ - ka tik tas neapgrēcina vai nesamaitā. Manā pasaules skatījumā nav vietas nodalījumam kristīgs/nekristīgs cilvēks.
— Kādēļ baznīca nereti izturas piesardzīgi pret pasaulīgo kultūru?
- Nesen mūsu draudzes seminārā ar mācītāju Agri Sutru pārrunājām šo problēmu un centāmies meklēt atbildi uz jautājumu, kādēļ daļa no baznīcā gājējiem uzskata, ka ir jālasa tikai un vienīgi Bībele, bet, manuprāt, tā tomēr ir kaut kāda daļēja aprobežotība un izglītības trūkums. Nu, nevajag tā baidīties no mūsdienu mākslas, no filmām, no laikmetīgās mūzikas - arī Bībelē atrodamie vēlākie svētie ir dzīves ceļa sākumā maldījušies, darījuši kļūdas, bet guvuši labu pieredzi, ko vēlāk likuši lietā.nopietnā ticības dzīvē. Es arī kādreiz pārdzīvoju, ka neesmu teoloģijā pilnīgi izglītota, bet Agris Sutra mani lieliski nomierināja, sakot: "Bet tu esi Dieva darba biedrs!" Tomēr jāuzmanās, jo arī šeit var draudēt tāda kā rutīna -kad garīgā dzīve netiek pienācīgi kopta un attīstīta.
Manai ticības dzīvei ļoti daudz ko deva sarunas un diskusijas ar profesoru Robertu Feldmani. Līdz pat viņa aiziešanai piedalījos dežūrās viņa mājās Mežaparkā un reizēm, kamēr pasnauda, palasīju ari kaut ko no mācītāja lieliskās grāmatu kolekcijas. Pēc profesora aiziešanas mūžībā es Lūgšanu stundā pateicos Dievam par to laimi, kāda man tika dota caur iespēju būt viņa tuvumā.
— Kas tevi profesora personībā īpaši uzrunāja?
— Tā ir dziļa ticība un dziļa kalpošana. Pie profesora nāca pēc padoma un garīgās palīdzības daudzi tā saucamie viņa "dēli". Roberts Feldmanis it kā nesekoja līdzi ārējām parādībām - nelasīja avīzes un neskatījās televizoru, bet viņa kultūras apvārsnis bija bezgalīgi plašs. Jau gandrīz neredzīgs un pavisam slims būdams, profesors joprojām pieņēma viesus un mācēja sarunāties gan vācu, gan franču valodās. Viņš bija īsts misionārs vārda visplašākajā nozīmē, nebija noraidošs arī pret citām konfesijām vai pat citām ticībām.
— Parunāsim par baznīcas un mākslas saskarsmi.
— Baznīcā diemžēl diezgan maz runā par kultūru. Pirms gadiem trim man bija liels gandarījums par luterāņu baznīcas organizēto garīgās mūzikas konkursu, kura aktīvi iesaistījās gan Komponistu savienība, gan atsevišķi autori. Toreiz apbalvošanas ceremonijā uzrunas teica gan arhibīskaps Vanags, gan komponists Pēteris Vasks un, manuprāt, tas simboliski parādīja, ka kultūra un ticība var iet roku rokā. Esmu arī pārliecināta, ka jebkura mūzika, ko raksta ticīgs cilvēks, ir garīga. Bet ikdienā starp baznīcu un kultūru mēdz būt plaisa - inteliģence pamana, ka baznīcas cilvēki, paši reti apmeklēdami mākslas pasākumus, tomēr mēģina monopolizēt garīgos procesus. Mācītāju izglītošana kultūras nozarēs arī veicinātu baznīcas dialogu ar Latvijas inteliģenci, jo reizēm atgadās, ka šāda saruna nav iespējama, jo māksliniekiem svarīgas eksistenciālas problēmas baznīcas kalpotājiem nav pazīstamas.
Ir arī spoži Latvijas kultūras darbinieki, kuri nebaidās runāt par savu ticību - tāds ir, piemēram, kino režisors Jānis Streičs, kura filmu "Cilvēka bērns" es varu salīdzināt ar Frederiko Fellīni "Amarkordu". Komponisti - Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Rihards Dubra, Andrejs Selickis un daudzi citi. Latviešiem arī ir filmas, kas runā par ticības jautājumiem, īpaši dokumentālajā kino.
Man ir liels noslēpums, kāpēc kultūra reizēm tiek pasludināta par samaitājošu un grēcīgu. Gan es, gan daudzi man pazīstami cilvēki pie ticības nākuši tieši caur mākslas darbiem -"Jāzepu un viņa brāļiem", "Meistaru un Margaritu", caur Baha mūziku utt. Un, manuprāt, nevar izprast, aprakstīt un interpretēt kaut kādas lietas un parādības, ja cilvēkam nepiemīt kultūras minimums, kas tam nepieciešams. Bet šis kultūras minimums mūsdienu cilvēkam kļūst aizvien mazāks ne tikai mūsu mežonīgā kapitālisma apstākļos - Rietumos šie procesi notiek pat spēcīgāk kā pie mums. Ir sajūta, ka cilvēki tīšām tiek notrulināti, kļūst aizvien aprobežotāki un tiek virzīti uz patērētāja psiholoģiju, lai viņus būtu vieglāk kontrolēt un ar viņiem varētu vieglāk manipulēt.
— Kādēļ tomēr samērā maz kultūras cilvēku iet uz baznīcu?
- Tie, kas ir mēģinājuši, reizēm viļas. Inteliģencei ir rakstu rigi garīgie meklējumi un šaubas, tādēļ kultūras cilvēki bieži ilgus gadus mēģina apgūt vienu un otru reliģiju, līdz atrod sev vienīgo īsto. Un daudzi no viņiem šo meklējumu rezultātā atrod Kristus mācību. Man vispār ir pārliecība, ka īsteni radoši cilvēki ir ticīgi cilvēki - pat tad, ja ārēji viņi šo ticību neapliecina ar iešanu baznīcā.
— Vai cilvēks, kurš nav ticīgs, var uzņemt labu filmu par ticības jautājumiem?
- Diez vai tā būs laba filma... Un diez vai neticīgam režisoram vispār radīsies tāda vēlēšanās. Krievijā pēdējos gados tapušas daudzas filmas par ticības jautājumiem - piemēram, Pāvela Lungi-na "Sala" un "Cars", kuru redzēju Kannu kino festivālā dienā, kad nomira mans mīļais aktieris Oļegs Jankovskis, kurš filmā atveido patriarhu. Un, kā teica kāds mans ārzemju kolēģis, "kristīga filma nav tā, kur pa ekrānu obligāti staigā kāds mācītājs".
— Var jau arī saprast baznīcas iebildes pret kino — naudas vara un zvaigžņu kults, kam līdzi nāk vieglprātīga uzdzīve un atkarības, depresijas un pašnāvības. Un jaunieši skatās un atdarina.
- Tur nu gan nevar nevienu vainot, ja kristīgi jaunieši lasa dzelteno presi, iet tikai uz lētām amerikāņu filmām un zālē grauž popkornu. Mūsdienās ir tik daudz iespēju atrast kvalitatīvus mākslas piedāvājumus. Mēs pašlaik sarunā esam nonākuši pie tādām kā šķērēm - kā jauniem cilvēkiem izdevies nonākt pie ticības un pilnībā ignorēt kultūras doto iespēju sevi bagātināt? Un ir dīvaini, ka baznīcā dzirdētais nav stimulējis papildu slāpes pēc izglītības un mākslas. Jo aiī Bībeli jau ir grūti izprast, ja nav papildu zināšanu dimensijas, tur lasīto vajag apaudzēt ar dzīvu miesu, iedot dvēseli. Katrs cilvēks nevar izdzīvot daudzas dzīves, lai gūtu pieredzi un atrastu savu ceļu, bet caur mākslas darbiem tas ir iespējams - un arī Jēzus taču runāja līdzībās. Un filmu skatīšanās un grāmatu lasīšana var ļoti palīdzēt izprast, ko nozīmē praktiska kristīga dzīve, ko nozīmē negrēkot, kas notiks, ja iesi pa to vai citu ceļu. īsts radošs gars nedomā kategorijās "pareizi" vai "nepareizi" - pat rādot ārēji nepieņemamas parādības viņš spēj paust kristīgu atziņu. Ir milzīga starpība starp morāli un moralizēšanu. Moralizējoša filma nav mākslas darbs, bet filma, kas ietver morāli, tāda var būt. Nevajag dogmatiski norādīt pareizo ceļu, cilvēki daudz ātrāk nonāks pie saviem secinājumiem caur līdzpārdzīvojumu. Tas ir tāpat, kā brīžiem saruna ar uz ielas satiktu dzērāju var sniegt vairāk atziņu kā formāli novadīts dievkalpojums, un vienkāršs lauku onkulis var būt daudz radošāks par titulētu dzejnieku.
- Lūdzu, mazliet pastāsti, kuras filmas no šī gada kino festivāla "Un Vārds tapa filma" programmas tev pašai ir īpaši tuvas.
- Tāds eksotisks piedāvājums būs filma no Urugvajas/Brazīlijas "Tualete Pāvestam", kas apbalvota Sansebastjanas festivālā. Tā ļaus ieskatīties Latīņamerikas. "mazajos cilvēkos" un viņu vidē. Gaidāmā Pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte te sacēlusi visus kājās - jādomā, kā pasākuma dalībniekus pabarot un padzirdīt. Spoža ideja atnāk pie kāda sīka blēža Beto -uzbūvēt Pāvestam speciālu tualeti... Labsirdīgajā komēdijā ir gan pazemība, gan - sirdgudrība. Filma bija nominēta Oskaram.
Mihaila Kalatozašvili "Mežonīgās āres" pieder pie maniem lielākajiem atklājumiem pēdējo gadu krievu kino. Tā patiesi apliecina kino kā vizuālas mākslas lielo spēku, ari to, ka filmas uzņemšana ir morāla rīcība, kā to uzsvēruši tādi Meistari kā Tarkovskis un Kešlovskis. Tāpat kā filmas galvenā varoņa - lauku ārsta -profesija. Te, mežonīgas stepes vidū, viņš ne tikai pilda visas dziednieka funkcijas, bet ari - savu misiju. Pārsteidzoši skaista daba tiek pretstatīta cilvēka skarbajai eksistencei, kas tomēr vērsta uz Dieva meklējumiem.
Šī gada programmā būs arī tāds nozīmīgs kinodarbs kā Tima Robiņa "Mirušais nāk". Tā ir viena no tām smagajām filmām, kuras noskatīšanās tomēr spēj cilvēku attīrīt. "Filma par beznosacījuma mīlestību, uz kādu parasti spējīgi tikai bērni", teikusi galvenās lomas atveidotāja aktrise Sjū-zena Sarandona. Pēc mūķenes Helēnas Prežīnas autobiogrāfiskā romāna izlasīšanas viņa rosinājusi savu vīru Timu Robiņu veidot pēc tā filmu. "Cilvēks ir kas vairāk, nekā tas sliktais, ko viņš izdarījis," šāda pārliecība vada māsu Helēnu, kas brīvprātīgi pavada kopā ar uz nāvi notiesātu cilvēku, slepkavu, viņa mūža pēdējās dienas. Tā konfrontē ar nāves soda mašinēriju, taču neprovocē uz nosodījumu un moralizēšanu, bet gan apliecina žēlsirdības spēku. Arī - mīlestību un cerību, kuru var saglabāt līdz pēdējam elpas vilcienam.
— Kāda, tavuprāt, var būt mākslas loma cilvēka dzīvē?
- Māksla spēj dziedināt, atbrīvot no šaubām, palīdzēt izlīdzināties ar sevi, citiem un Dievu. Nevajag vairīties un baidīties - lai saprastu pasauli un izdzīvotu dzīvi, ir jāiet ārpus baznīcas sienām. Caur mākslu var arī atrast domubiedrus un palīgus Dieva darbā. Un arī baznīcā tam ir resursi - ir daudz labi izglītotu un gudru mācītāju un laju, kuri raugās uz kultūru un tās procesiem ar atvērtām un redzīgām acīm.
• FOTO IEVA PITRUKA
|