Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Lai izdzīvotu dzīvi, ir jāiet ārpus baznīcas sienām
Iesūtīts: 2010.05.11 11:31 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

2010. gada 10.APRĪLIS. Nr. 7 (1834) SVĒTDIENAS RĪTS

2010. gada 10.APRĪLIS. Nr. 7 (1834)

SVĒTDIENAS RĪTS

 

Lai izdzīvotu dzīvi, ir jāiet ārpus baznīcas sienām

IEVA PITRUKA

Intervija

Aprīlī pie skatītājiem jau 12. reizi nāk kristīgais kino forums "Un Vārds tapa filma". Foruma filmas līdz šim nav bijušas rāmi pareizas, bet allaž uzjundījušas pārdomas un brīžiem uzdevušas pat provokatīvus jautājumus par to, kā saredzēt Kristus klātbūtni ne tikai ārēji perfekta kristieša dzīves ceļā, bet arī "muitniekos un grēciniekos". "Svētdienas Rīts" aicināja festivāla organizētāju, kino kritiķi Anitu Uzulnieci uz sarunu par mākslas un ticības attiecībām un mijiedarbību.

 

— Tu esi pazīstama kā cil­vēks, kurš nesavtīgi pilda vēstneša darbu — cenšas kul­tūras procesus tuvināt baznī­cas dzīvei.

— Iemesls tam ir pavisam vien­kāršs - ja esmu sev kaut ko at­klājusi, kas mani uzrunājis un pavēris jaunus apvāršņus, tad gribas ar to dalīties un to dot tā­lāk.

Esmu pārliecināta, ka ar mākslas iedarbības spēku var evanģelizēt daudz stiprāk. Māk­sla spēj būt iedarbīga, jo tur ir personiski pārdzīvotais, kas uz­runā vairāk nekā sausi dogma­tiski sprediķi.

Reliģijai un mākslai ir daudz kā kopīga. Dīvainā kārtā ticīgus cilvēkus nereti sauc par "lūzeriem" un vājām personībām Arī sabiedrības attieksme pret kultū­ras cilvēkiem, kā esmu dzirdējusi pat no četrdesmitgadniekiem sa­vā draudzē, mūsdienās nav pārāk pozitīva, tos sauc par bohēmistiem un plānā galdiņa urbējiem...

— Vai tev vispirms bija in­terese par ticību vai par kul­tūru?

- Par ticības lietām mēs runā­jām ar manu vācu omīti, bērnībā abas lasījām Lāgerlēvas "Kristus leģendas", iesietas zaļos marmo­ra vāciņos. Svētkos mēs gājām uz baznīcu, no rītiem omīte ap­sēdās uz gultas malas un lasīja Bībeli. Kad vēlāk lasīju "Meistaru un Margaritu", tad varēju ar omī­ti diskutēt un pajautāt ari par re­liģijas tēmām.

Man ir grūti pateikt, vai ma­nas zināšanas par Bībeli bija balstītas ticībā vai mākslas iz­pratnē, es to nekad neesmu at­dalījusi vienu no otra. Vēlāk, ar ticīgu skatījumu lasot Bībeli, es atklāju, ka daudz no tā, kas tur ir rakstīts, man jau ir zināms. Es tādēļ nesaprotu diskusiju, kaislī­bu un reizēm pat tādu kā naidu pret ticību, jo ļoti daudzu literā­ro un mākslas darbu pamatā ir Bībeles tēmas, un, ja tu to nezi­ni, tu nespēj pilnvērtīgi šo dar­bu uztvert. Piemēram, kādreiz slavenais Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējums Dai­les teātrī - toreiz godīgi un ētis­ki rīkojās kāda teātra kritiķe, at­sakoties izrādi recenzēt "Litera­tūrā un Mākslā", jo viņa neiz­prata šo reliģisko fonu.

— Kā tu sāki interesēties par filmām ar kristīgu vēstī­jumu?

- Kad biju maza, mani vecā­ki strādāja kinoteātrī Dzintarpils...

Viss sākās ar dokumentālo filmu par Māti Terēzi, kuru es redzēju Maskavas kinofestivālā 1988. gadā. Šo filmu atvedām uz Rīgu ar Latavru Dularidzi, gruzī­nu luterāni, kura darbojās festi­vāla kristīgajā žūrijā.

Pirmais mācītājs, ar ko es ie­pazinos, bija Andrejs Trapučka, katoļu mācītājs, - kopā ar viņu mēs visus aicinājām nākt un skatīties "Māti Terēzi", un tādu klusumu, kāds bija pēc šī sean­sa, kad zālē bija katoļu seminā­ra audzēkņi, es citur neatceros piedzīvojusi... Viņi teica, ka pēc šīs, uz ekrāna redzētās kalpo­šanas, viņu pašu kalpošana šķiet pavisam niecīga.

Kuriozs bija tas, ka pēc Uni­versitātes, aizejot strādāt uz Zi­nātņu akadēmiju (ZA), mans pirmais darbs bija tulkot ateis­tisko un reliģisko terminu vārd­nīcu, kuru gatavojās izdot Filo­zofijas institūts.

Brīnišķīga skola, kurā nokļu­vu nejauši, bija ZA toreizējā Va­lodas un literatūras institūta Mākslas sektors - Valentīna Freimane, Juris Civjans, tur sāku rak­stīt, iestājos Vissavienības Valsts Kino institūta aspirantūrā, mūsu semināri, Teātra darbinieku sa­vienības kinolektorijs...

Vēlāk strādāju Rīgas Kinofikācijas pārvaldes Metodiskajā kabi­netā - mēs plānojām kinoteātru repertuāru un koordinējām filmu iepirkšanu. Es smējos, ka vēlāk varēju lepoties, ka pierunāju priekšnieku Poludeņu (nācis no Krievijas ciema Poludņevka un dēļ partijas soda bija pazemināts amatā, un ielikts par kino izno­māšanas kantora priekšnieku) retrospektīvā "No PSRS Filmu fondiem" rādīt Dzefirelli filmu "Romeo un Džuljeta", jo viņš bi­ja pārliecināts, ka Šekspīrs ne­vienam vairs nav vajadzīgs, vē­lāk - Abuladzes darbu "Grēku nožēla", Imamuras - "Leģenda par Narajamu".

Esmu arī katoļu misijas ietva­ros strādājusi veco ļaužu pansi­onātā Jaundubultos kā brīvprātīgā - toreiz režisors Ivo Kalpe-nieks par to uzņēma kino žur­nālu "Ave Maria". Nu jau ilgus gadus esmu brīvmāksliniece. Ārpus profesionālajām aktivitā­tēm piedalos luteriskās baznīcas kultūras dzīves kopšanā, biju LELB Sabiedrisko attiecību ko­misijā, programmas Mirjama ie­tvaros mans priekšmets Iļģuciema sieviešu cietumā ir "Kino garīgās dimensijas" - ieslodzītās spēj būt ārkārtīgi pateicīga un iejūtīga kino auditorija.

— Kā tu nokļuvi luterāņu baznīcā?

- Kad pēc 1996. gada foruma "Arsenāls", kurā rādīja Larsa von Trira filmu "Šķeļot viļņus", radio raidījums "Lai nāk Tava valstība" uzaicināja mani uz sa­runu, otrs dalībnieks bija mācī­tājs Agris Sutra. Tad es sapratu, ka ir arī forši un izglītoti mācītā­ji, kuri orientējas mākslas pro­cesos. Mācītājs, savukārt, uzaici­nāja mani uz baznīcu.

Ticība manā dzīvē ienāca caur kristīgiem cilvēkiem, nevis caur baznīcu kā institūciju. Pirms tam man bija saskarsme ar kato­ļu mācītājiem un "maniem kristī­gajiem jauniešiem", kā es toreiz smejoties saucu Gati Līdumu (ta­gad Lutera Akadēmijas prorekto­ru) un žurnālistu (tolaik - Kato­ļu semināra audzēkni) Arni Šablovski, ar kuriem kopā mēs organizējām kino pasākumus.

Regulāri uz baznīcu sāku iet Me­žaparkā, kur tolaik kalpoja pro­fesors Roberts Feldmanis, saskarsme ar kuru bija liela bagātī­ba. Kad profesors atjaunoja Kris­tus draudzi Jēkaba kapelā Mē­ness ielā, iesaistījos Kristus drau­dzes aktivitātēs.

—Vai pastāv iedalījums "kris­tīga" un "nekristīga" filma?

- Nē, man nepatīk šis dalī­jums, kaut, piemēram, Larsa von Trīra "Antikrists" varbūt tiešām nav kristīga filma, bet tā ir atse­višķa un sarežģīta tēma - par depresiju, frustrāciju un to, ko cil­vēks, bezgala talantīgs, ar to ie­sāk, vai viņš meklē vai nemeklē dziedināšanu. Un man nav pie­ņemama arī Mela Gibsona "Kris­tus ciešanas". Manuprāt, skatītāju uzrunā filma, kas veicina cilvēka domāšanu un garīgo attīstību, kas provocē un uzdod jautājumus. Man nav gadījies redzēt māksli­nieciski spilgtu, uzrunājošu un domāt rosinošu filmu, kura būtu pretstatā ar kristīgo domu.

Nereti apgaismošanai domā­tās izglītojošās filmas, kuras rā­da baznīcas pasākumos, ir ļoti zemas mākslinieciskās kvalitā­tes darbi, kuri burtiski sit ar Bī­beli pa galvu, bet neizraisa līdz-pārdzīvojumu un nerosina cil­vēka garīgās potences.

Man pašai īpaši tuvas ir tās fil­mas, kurās sastopamas līdzības - mūsdienās kāds cilvēks iziet Kristus ceļu. Patīk filmas, kur Kristus vēsts pausta netiešā vei­dā - caur cilvēku attiecībām, mī­lestību, draudzību. Kad forumā "Un Vārds tapa filma" demonstrēju franču filmu "Sarunas ar dārznieku" (kur Kristus vai ticība nav tekstā klaji pieminētas), ma­ni pārsteidza, ka kāda kristīga meitene pēc seansa pienāca un teica, ka viņu esot aizkustinājis tas, cik nesavtīgi filmā viens draugs palīdz otram: "Cik viņš "ir labs, mēs, kristieši, gan bieži tā­di neesam!", viņa atzinās savos novērojumos. Dažreiz man šķiet, ka kristīgie jaunieši par maz redz pasaulīgos mākslas darbus tādas pārprastas šķīstības dēļ - ka tik tas neapgrēcina vai nesamaitā. Manā pasaules skatījumā nav vietas nodalījumam kristīgs/ne­kristīgs cilvēks.

— Kādēļ baznīca nereti iz­turas piesardzīgi pret pasau­līgo kultūru?

- Nesen mūsu draudzes semi­nārā ar mācītāju Agri Sutru pār­runājām šo problēmu un centā­mies meklēt atbildi uz jautāju­mu, kādēļ daļa no baznīcā gājē­jiem uzskata, ka ir jālasa tikai un vienīgi Bībele, bet, manuprāt, tā tomēr ir kaut kāda daļēja apro­bežotība un izglītības trūkums. Nu, nevajag tā baidīties no mūs­dienu mākslas, no filmām, no laikmetīgās mūzikas - arī Bībelē atrodamie vēlākie svētie ir dzī­ves ceļa sākumā maldījušies, da­rījuši kļūdas, bet guvuši labu pieredzi, ko vēlāk likuši lietā.no­pietnā ticības dzīvē. Es arī kād­reiz pārdzīvoju, ka neesmu te­oloģijā pilnīgi izglītota, bet Agris Sutra mani lieliski nomierināja, sakot: "Bet tu esi Dieva darba biedrs!" Tomēr jāuzmanās, jo arī šeit var draudēt tāda kā rutīna -kad garīgā dzīve netiek pienācī­gi kopta un attīstīta.

Manai ticības dzīvei ļoti daudz ko deva sarunas un dis­kusijas ar profesoru Robertu Feldmani. Līdz pat viņa aizieša­nai piedalījos dežūrās viņa mā­jās Mežaparkā un reizēm, kamēr pasnauda, palasīju ari kaut ko no mācītāja lieliskās grāmatu kolekcijas. Pēc profesora aizie­šanas mūžībā es Lūgšanu stun­dā pateicos Dievam par to lai­mi, kāda man tika dota caur ie­spēju būt viņa tuvumā.

— Kas tevi profesora perso­nībā īpaši uzrunāja?

— Tā ir dziļa ticība un dziļa kal­pošana. Pie profesora nāca pēc padoma un garīgās palīdzības daudzi tā saucamie viņa "dēli". Roberts Feldmanis it kā nesekoja līdzi ārējām parādībām - nelasīja avīzes un neskatījās televizoru, bet viņa kultūras apvārsnis bija bezgalīgi plašs. Jau gandrīz nere­dzīgs un pavisam slims būdams, profesors joprojām pieņēma vie­sus un mācēja sarunāties gan vā­cu, gan franču valodās. Viņš bija īsts misionārs vārda visplašākajā nozīmē, nebija noraidošs arī pret citām konfesijām vai pat citām ti­cībām.

— Parunāsim par baznīcas un mākslas saskarsmi.

— Baznīcā diemžēl diezgan maz runā par kultūru. Pirms ga­diem trim man bija liels ganda­rījums par luterāņu baznīcas or­ganizēto garīgās mūzikas kon­kursu, kura aktīvi iesaistījās gan Komponistu savienība, gan at­sevišķi autori. Toreiz apbalvoša­nas ceremonijā uzrunas teica gan arhibīskaps Vanags, gan komponists Pēteris Vasks un, manuprāt, tas simboliski parādī­ja, ka kultūra un ticība var iet roku rokā. Esmu arī pārliecinā­ta, ka jebkura mūzika, ko raksta ticīgs cilvēks, ir garīga. Bet ik­dienā starp baznīcu un kultūru mēdz būt plaisa - inteliģence pamana, ka baznīcas cilvēki, paši reti apmeklēdami mākslas pasākumus, tomēr mēģina mo­nopolizēt garīgos procesus. Mā­cītāju izglītošana kultūras noza­rēs arī veicinātu baznīcas dialo­gu ar Latvijas inteliģenci, jo rei­zēm atgadās, ka šāda saruna nav iespējama, jo māksliniekiem svarīgas eksistenciālas problēmas baznīcas kalpotājiem nav pazīstamas.

Ir arī spoži Latvijas kultūras darbinieki, kuri nebaidās runāt par savu ticību - tāds ir, piemēram, kino režisors Jānis Streičs, kura filmu "Cilvēka bērns" es va­ru salīdzināt ar Frederiko Fellīni "Amarkordu". Komponisti - Pē­teris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Ri­hards Dubra, Andrejs Selickis un daudzi citi. Latviešiem arī ir fil­mas, kas runā par ticības jautāju­miem, īpaši dokumentālajā kino.

Man ir liels noslēpums, kā­pēc kultūra reizēm tiek pasludi­nāta par samaitājošu un grēcī­gu. Gan es, gan daudzi man pa­zīstami cilvēki pie ticības nāku­ši tieši caur mākslas darbiem -"Jāzepu un viņa brāļiem", "Meistaru un Margaritu", caur Baha mūziku utt. Un, manuprāt, nevar izprast, aprakstīt un inter­pretēt kaut kādas lietas un parā­dības, ja cilvēkam nepiemīt kul­tūras minimums, kas tam nepieciešams. Bet šis kultūras minimums mūsdienu cilvēkam kļūst aizvien mazāks ne tikai mūsu mežonīgā kapitālisma ap­stākļos - Rietumos šie procesi notiek pat spēcīgāk kā pie mums. Ir sajūta, ka cilvēki tīšām ­tiek notrulināti, kļūst aizvien aprobežotāki un tiek virzīti uz patērētāja psiholoģiju, lai viņus būtu vieglāk kontrolēt un ar vi­ņiem varētu vieglāk manipulēt.

— Kādēļ tomēr samērā maz kultūras cilvēku iet uz baznī­cu?

- Tie, kas ir mēģinājuši, rei­zēm viļas. Inteliģencei ir rakstu rigi garīgie meklējumi un šau­bas, tādēļ kultūras cilvēki bieži ilgus gadus mēģina apgūt vienu un otru reliģiju, līdz atrod sev vienīgo īsto. Un daudzi no vi­ņiem šo meklējumu rezultātā at­rod Kristus mācību. Man vispār ir pārliecība, ka īsteni radoši cil­vēki ir ticīgi cilvēki - pat tad, ja ārēji viņi šo ticību neapliecina ar iešanu baznīcā.

— Vai cilvēks, kurš nav ti­cīgs, var uzņemt labu filmu par ticības jautājumiem?

- Diez vai tā būs laba filma... Un diez vai neticīgam režisoram vispār radīsies tāda vēlēšanās. Krievijā pēdējos gados tapušas daudzas filmas par ticības jautāju­miem - piemēram, Pāvela Lungi-na "Sala" un "Cars", kuru redzēju Kannu kino festivālā dienā, kad nomira mans mīļais aktieris Oļegs Jankovskis, kurš filmā at­veido patriarhu. Un, kā teica kāds mans ārzemju kolēģis, "kristīga filma nav tā, kur pa ekrānu obli­gāti staigā kāds mācītājs".

— Var jau arī saprast baznī­cas iebildes pret kino — nau­das vara un zvaigžņu kults, kam līdzi nāk vieglprātīga uzdzīve un atkarības, depre­sijas un pašnāvības. Un jaunieši skatās un atdarina.

- Tur nu gan nevar nevienu vainot, ja kristīgi jaunieši lasa dzel­teno presi, iet tikai uz lētām ame­rikāņu filmām un zālē grauž pop­kornu. Mūsdienās ir tik daudz ie­spēju atrast kvalitatīvus mākslas piedāvājumus. Mēs pašlaik sarunā esam nonākuši pie tādām kā šķē­rēm - kā jauniem cilvēkiem izde­vies nonākt pie ticības un pilnībā ignorēt kultūras doto iespēju sevi bagātināt? Un ir dīvaini, ka baznī­cā dzirdētais nav stimulējis papil­du slāpes pēc izglītības un māk­slas. Jo aiī Bībeli jau ir grūti izprast, ja nav papildu zināšanu dimensi­jas, tur lasīto vajag apaudzēt ar dzī­vu miesu, iedot dvēseli. Katrs cil­vēks nevar  izdzīvot  daudzas dzīves, lai gūtu pieredzi un atras­tu savu ceļu, bet caur mākslas dar­biem tas ir iespējams - un arī Jē­zus taču runāja līdzībās. Un filmu skatīšanās un grāmatu lasīšana var ļoti palīdzēt izprast, ko nozīmē praktiska kristīga dzīve, ko nozī­mē negrēkot, kas notiks, ja iesi pa to vai citu ceļu. īsts radošs gars nedomā kategorijās "pareizi" vai "nepareizi" - pat rādot ārēji nepie­ņemamas parādības viņš spēj paust kristīgu atziņu. Ir milzīga starpība starp morāli un moralizē­šanu. Moralizējoša filma nav māk­slas darbs, bet filma, kas ietver morāli, tāda var būt. Nevajag dog­matiski norādīt pareizo ceļu, cilvē­ki daudz ātrāk nonāks pie saviem secinājumiem caur līdzpārdzīvojumu. Tas ir tāpat, kā brīžiem saru­na ar uz ielas satiktu dzērāju var sniegt vairāk atziņu kā formāli no­vadīts dievkalpojums, un vien­kāršs lauku onkulis var būt daudz radošāks par titulētu dzejnieku.

- Lūdzu, mazliet pastāsti, kuras filmas no šī gada kino festivāla "Un Vārds tapa fil­ma" programmas tev pašai ir īpaši tuvas.

- Tāds eksotisks piedāvājums būs filma no Urugvajas/Brazīlijas "Tualete Pāvestam", kas apbalvo­ta Sansebastjanas festivālā. Tā ļaus ieskatīties Latīņamerikas. "mazajos cilvēkos" un viņu vidē. Gaidāmā Pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte te sacēlusi visus kājās - jā­domā, kā pasākuma dalībniekus pabarot un padzirdīt. Spoža ideja atnāk pie kāda sīka blēža Beto -uzbūvēt Pāvestam speciālu tualeti... Labsirdīgajā komēdijā ir gan pazemība, gan - sirdgudrība. Filma bija nominēta Oskaram.

Mihaila Kalatozašvili "Mežonī­gās āres" pieder pie maniem lie­lākajiem atklājumiem pēdējo ga­du krievu kino. Tā patiesi aplie­cina kino kā vizuālas mākslas lie­lo spēku, ari to, ka filmas uzņem­šana ir morāla rīcība, kā to uzsvē­ruši tādi Meistari kā Tarkovskis un Kešlovskis. Tāpat kā filmas galvenā varoņa - lauku ārsta -profesija. Te, mežonīgas stepes vidū, viņš ne tikai pilda visas dziednieka funkcijas, bet ari - sa­vu misiju. Pārsteidzoši skaista da­ba tiek pretstatīta cilvēka skarbajai eksistencei, kas tomēr vērsta uz Dieva meklējumiem.

Šī gada programmā būs arī tāds nozīmīgs kinodarbs kā Tima Robiņa "Mirušais nāk". Tā ir vie­na no tām smagajām filmām, ku­ras noskatīšanās tomēr spēj cilvē­ku attīrīt. "Filma par beznosacīju­ma mīlestību, uz kādu parasti spējīgi tikai bērni", teikusi galve­nās lomas atveidotāja aktrise Sjū-zena Sarandona. Pēc mūķenes Helēnas Prežīnas autobiogrāfiskā romāna izlasīšanas viņa rosināju­si savu vīru Timu Robiņu veidot pēc tā filmu. "Cilvēks ir kas vai­rāk, nekā tas sliktais, ko viņš iz­darījis," šāda pārliecība vada mā­su Helēnu, kas brīvprātīgi pava­da kopā ar uz nāvi notiesātu cil­vēku, slepkavu, viņa mūža pēdē­jās dienas. Tā konfrontē ar nāves soda mašinēriju, taču neprovocē uz nosodījumu un moralizēšanu, bet gan apliecina žēlsirdības spē­ku. Arī - mīlestību un cerību, ku­ru var saglabāt līdz pēdējam el­pas vilcienam.

— Kāda, tavuprāt, var būt mākslas loma cilvēka dzīvē?

- Māksla spēj dziedināt, at­brīvot no šaubām, palīdzēt izlī­dzināties ar sevi, citiem un Die­vu. Nevajag vairīties un baidī­ties - lai saprastu pasauli un iz­dzīvotu dzīvi, ir jāiet ārpus baz­nīcas sienām. Caur mākslu var arī atrast domubiedrus un palī­gus Dieva darbā. Un arī baznīcā tam ir resursi - ir daudz labi iz­glītotu un gudru mācītāju un la­ju, kuri raugās uz kultūru un tās procesiem ar atvērtām un redzī­gām acīm.

 • FOTO IEVA PITRUKA

 


 
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »