 Lieli komplimenti Līgai Liepiņai par burvīgo tekstu un čaklumu bilžu organizēšanā! Un Agrai paldies par līdzdarbošanos!Daudziem no mums, kas piedalījāmies sadraudzības dienu nometnē pie Rāznas, šis dāvātais laiks paliks kā vasaras jaukākais notikums: skaistās Latgales, vienam otra, sevis un – pāri visam – Dieva iepazīšanas laiks. Piecas dienas un lielai daļai – tiem, kuriem bija laiks, – vēl viena pa virsu mazajā, Latgales pilsētiņā Ružinā, kur saņēmām arī Brāļu draudzes saiešanas rīkotāju līdzi dotās svētības. Viss sākās, pareizāk sakot, turpinājās 18. jūlijā, jo no iepriekšējo vasaru „sākumiem” pagājuši jau deviņpadsmit gadi. Kopā atkal pulcējās pa daļai mainīgs, pa daļai nemainīgs pulciņš no dažādām svētdienas skolām (un ne tikai) – bērni, jaunieši un pieaugušie.
Šajā Dievam par godu veidotajā ikvasaras nometnē, no kuras atteikties, šķiet, daudziem no mums vairs negribas, mūsu mīļā, vienmēr visu pagūstošā un priecīgā Vija Auriņa bija sapulcinājusi atsaucīgus ganus un daudzus palīgus. Man šī nometne ir kļuvusi par iespēju ne tikai aicināt līdzi bērnus, bet arī iepazīt citus un sevi – gaismā, kas tiek saņemta un atjaunota katrā svētbrīdī un savij kopā un apgaismo tik pierasto un tomēr citādo ikdienu. .. Atrodoties šādā kopībā vairāku dienu garumā, neko daudz viens no otra nenoslēpsi, kā tas dažkārt visiem tik kārotā miera labad var izdoties ikdienā. Dieva klātbūtne nometnē atklājas reāla – ir iespēja mācīties dot un arī saņemt, atklāt daudz jauna un pat pārsteidzoša vienkāršās lietās. Tas notiek it kā daudz koncentrētāk nekā ikdienā, mājās, kur taču varu dot sev atlaidi – darīšu, nedarīšu... Ieraudzīt, kā Dieva bērni tiek pavisam reāli pasargāti, aptvert, ka arī es (tu un viņš) varu būt šai gaismā.
Tāpēc jau šim bagātīgi piepildītajam laikam bija dots moto „Dievs – pasaules gaisma”. Nē, tā nebūt nebija „eņģeļu pulcēšanās ”, kaut arī bieži gribējās kādu salīdzināt ar eņģeli. Piemēram, klausoties skaistajā Agneses balsī, arī mūziķa Viļņa uzrunājošajās dziesmās, bērnu čalošanā, vienkārši satiekoties ar kādu, kurš dāvā īsto vārdu vai smaidu. Tā taču ir gaisma! Vai gan citādi koncerta laikā būtu izklīduši bargie, melnie mākoņi un niknie zibeņi tieši tai brīdī, kad mazs zēns dziedāja: „Maziņš jēriņš esmu es...”? Vai gan citādi meitenīte, kurai bija paniskas bailes no daudz kā, bet visvairāk – no negaisa, būtu atbrīvota no tām un nu var mierīgi gulēt? To redzēja un varēja apliecināt visi viņas tuvumā esošie bērni. Protams, tās visupirms bija lūgšanas! Kā gan citādi? Un arī to – paļāvību, kad lūdzam, – mēs mācamies caur Jēzus pamudinājumu viens no otra.
Ir bijuši ne tikai brīnumi, bet arī daudzi savstarpējās kopības mazie sīkumiņi, kas ir šķietami elementāri, tomēr pasaulē bez Dieva atzītas klātbūtnes mazāk ievēroti un novērtēti. Neizklāstot katru, varētu tos nosaukt : „Pacietīgais autobuss”, „Nekurnošie pasažieri, „Atrastā jaka” (paldies siguldiešiem!), „Noķertie odi” (nakts stafetes uzdevums),” Nūjotāju kompānija” (mālpilietes Līgas vadībā). „Pašapzinīgā gulbju ģimene”, un vēl, un vēl...
Lūk, mazas pārdomiņas, nakts stafetes kontrolpostenī vērojot dalībnieku prasmi kopīgi paveikt uzdevumu, kas visām grupām bija līdzīgs. 11 grupās neatkārtojās tikpat kā neviens risinājums! Abas ar skolotāju Lailu bijām ne tikai izbrīnītas, bet arī iepriecinātas par tik dažādiem sadarbības paņēmieniem: kā vieni uzklausa vadošā padomu un tiek galā dažās minūtēs, bet citi, labu gribot, steidzas, un viss sajūk. Citā komandā nelaiž pie vārda tos, kam ir labas idejas, savukārt vēl citi, saķērušies jautrā vilcieniņā un paši no smiekliem gandrīz klūpot, kopā aizlec uz vienas kājas. To, protams, var izstāstīt tikai atsevišķā stāstā! Tieši šādā gaisotnē cilvēkos atraisās viss tas, par ko sapņojam, domājot, piemēram, par pārmaiņām izglītības sistēmā: sadarbības, domāšanas un visas citas prasmes….Paldies par stafetes sagatavošanu Ilzei un viņas komandai!
Izglītošanai mums bija atvēlēts laiks noklausīties Rēzeknes ev. lut. baznīcas draudzes mācītāja Reiņa Kulberga interesanto, ar vēsturiskiem notikumiem sasaistīto stāstījumu par Latgali. Kopā ar mācītāju Gundaru Ceipi un Jāni Tolpežņikovu viņš vadīja arī sadraudzības dienu atklāšanas dievkalpojumu skaistajā Rēzeknes dievnamā. Bet Latgales iepazīšanas augstākais punkts vārda tiešā nozīmē, protams, bija Mākoņkalns. Tur nodziedājām lūgšanu – Latvijas himnu. Man pie rokas bija Patrīcija, kura šai brīdī, Tēva mīlestības sasildīta, sailgojās pēc mājām… Netālajā estrādē tika sumināti visi nakts stafešu dalībnieki, bet pēc tam sekoja kārtīga izdziedāšanās. Tikuši lejā, devāmies uz plašu zemnieku saimniecību iepazīties ar lielākiem un mazākiem mīļiem radījumiem. Un te bija maza mācību stunda man pašai, jo blakus atradās meitenīte, kura baidījās no gandrīz visiem lopiņiem. Izmantošu iespēju pateikt paldies Lienei no Siguldas, kura palīdzēja mazajai nomierināties un arī man šo to saprast, bet tas jau būtu cits stāsts. Negaidītā brīdī atrasties vietā, kur jābūt, kur vari palīdzēt pārvarēt to, kas otram vēl nav pa spēkam – laikam jau arī tā ir atsaukšanās uz Dieva ”Kur tu esi?”
Bībeles nodarbībās, kurās nedēļas garumā runājām par Dieva Trīsvienību, sadraudzību un arī misiju, bērni gan rotaļās, gan zīmējumos, gan pateicoties savās lūgšanās, apliecināja – viņiem te patīk. Skatoties uz skolotājas Marijas nodarbībā zīmētajiem taureņiem (apvelkot uz papīra paša rociņas kontūras), kā arī uz daudzveidīgajiem apsveikumiem, kas gatavoti mīļajiem mājā, sirdī saproti – Tēva dāvātais prieks vārdos nav izteicams.
Kaut arī tik karstā vasarā tas nav viegli, tomēr rosīgi darbojāmies mazajās darbnīcās. Bērni veidoja skaistas krusta attēlu kolāžas, darbojās ģipša darbnīcā, gatavoja brīnišķīgus taureņus un ziedus, un vēl, un vēl. Notika arī somu un zviedru viesu vadītās valodu darbnīcas, tāpat arī angļu un pat latgaliešu valodas darbnīcas! Vēroju, kā mūsu puiši, nemaz nepiekusuši no kustēšanās, ieinteresēti un labprāt gatavo grāmatzīmes un Berģu draudzes skolotāju vadībā saver pat pērļu rotas! Kad pamēģināju pati, sapratu, ka tā nebija vienkārši kreļļu vēršana – te tapa rokassprādzes ar nosaukumu „Evaņģēlija vēsts”! Kā un ar kādām pūlēm tas viss sagatavots, to zina tikai paši skolotāji.
Dažās dienās ir noticis tik daudz kas, ka visu izstāstīt nav iespējams. Zviedru māsa Agneta kopā ar somu viesiem atraktīvā sniegumā iepazīstināja ar sevi un savām valstīm. Tikām bagātināti ar jautriem un vienkāršiem paņēmieniem Bībeles notikumu stāstīšanā. Kamēr peldējāmies, darbojāmies vai arī vienkārši pabijām brīdi klusumā, skolotājas Gintas vadībā tapa jautra deja, savukārt Vandas un Dzintras neatlaidība uzbūra ludziņu, kuru noslēguma koncerta izrādē ar asprātību jautri pamācošu darīja paši dalībnieki. To visu varējām redzēt un kopā vēl no sirds izdziedāties arī nākamajā dienā, sadraudzības dienu noslēguma koncertā, kad ar skaistiem, gaismiņu rotātiem apstāšanās brīžiem bija aizvadīts nakts dievkalpojums. Sestdien teicām kopīgo lielo paldies šīs koptās un viesmīlīgās vietas saimniekam Aleksandram un garšīgo maltīšu devējiem.
Mālpiliešu vārdā man ir uzticēts pateikt paldies Mālpils Domei par autobusu, kas visu ceļu dziedošos dalībniekus aizvizināja mājās. Savukārt mēs – uz Rīgas pusi braucošie – šai dienā vēl piedalījāmies Brāļu draudžu saietā Ružinā, kur ne tikai dzirdējām interesantus stāstījumus par to, ko brāļu draudžu kustība devusi Latvijas garīgajai atmodai, bet arī tikām viesmīlīgi pabaroti mīlestības mielastā, ko bija pagatavojuši Kristiāna Dāvida Kristīgās skolas lielie un mazie brāļi un māsas no Grostonas. Šīs pašas skolas pūtēju orķestris mūs sagaidīja ar vēl jaukākām skaņām nekā bazūnes un arī uzmundrināja prombraucot. Mācītājs Valdis Strazdiņš mūs pavadīja ar brīnišķīgu lūgšanu un vēlējumu – lai tad, kad vairs nebūsim sadraudzības dienu kopībā, mēs turpinātu būt lūgšanās, atgādinot, ka kāds jau visu, kas saņemts, mēģinās nolaupīt, tāpēc Dieva aicinājumu vajag atcerēties arī tad, kad būsim atpakaļ un visapkārt būs pasaule ar savām piedāvātajām izvēlēm... Man šķiet, ka nav neviena, kas visu skaisto, kas piedzīvots, negribētu paturēt sirdī kā lielu dārgumu. Saņemtais ir stiprinājis mūs vairāk, nekā spējam to apzināties.
Protams, putnu simfonija šovasar visskaistāk skanēja pie Rāznas. Tur, kur bijis tik skaisti, vienmēr gribas atgriezties, bet laikam jau Radītājs visu ir veidojis tāpēc, lai pamazām atklātu un parādītu mums – nu jau citā vasarā, protams, pēc Viņa gribas.
Viss, kas notika, varēja būt tik labs, garšīgs un svētīgs, pateicoties arī Rasmai Rudzītei no SIA „Krikumiņš”, Skrīveru „Gotiņām”, kā arī Luterisma mantojuma fondam un mediju grupai „Egmonts Latvijai”. Paldies no mums visiem! Paldies skolotājiem, kuri bija šeit un ikvienai draudzei, kurā tika aizlūgts par bērnu vasaras nometni.
„Kas var izteikt tā Kunga varenos darbus ..?” (Ps.106:2).
Līga Liepiņa,
Rīgas Kristus ev. lut. draudzes
Svētdienas skolas skolotāja
Lūdzu, skatiet BILŽU GALERIJU
|
