īrietis sēdēja upmalā un
neatlaidīgi raudzījās ūdenī. It kā gribēdams tur saskatīt kaut ko vairāk nekā
gaismas atspulgus, nelielus vilnīšu, netīru putu klucīti, kas nez no kurienes,
lēni griezdamies, peldēja garām. Tas bija tikai atavisms, viņš to zināja, kas
tūkstošiem gadu ilgi neskaitāmām paaudzēm, lika, lūk, tā sēdēt un blenzt
kustīgajā, mūžam mainīgajā klājienā tur, lejā. Tā nebija tā upmala, kas viņa
pirmatnējiem senčiem – ar zaļu biežņu visapkārt, ar dīvainām un ierastām
skaņām, ar smaržām un krāsām, ar milzīgu dzīvnieku siluetiem. Tā bija akmenī
kalta krastmala, viņam aiz muguras pa asfaltu riepas klusi švīkstināja
trolejbusi, autobusi, automobiļi – lielas pilsētas modernie un bīstamie zvēri.